Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Dārzi, balta, neskarta sniega segas klāti, stāvēja klusi un miera pilni. Un dārzu Pilsētā bija tik daudz kā ne­vienā citā pilsētā uz pasaules. Ar savām alejām, kasta­ņām, gravām, kļavām un liepām tie kā milzu plankumi pletās visās malās.

Dārzi rotājās brīnišķos kalnos, kas slējās pār Dņepru, un, terasveidīgi celdamies arvien augstāk un kļūdams kuplāks, lāgiem ņirbēdams miljonos saules zaķīšu, lā­giem tīdamies maigā puskrēslā, bija izvērsies mūžīgais Cara dārzs. Vecie, melnie, satrunējušie aizžogojuma baļķi neaizšķērsoja tiešu pieeju baismīgi augstām krau­jām. Sniega apputinātās stāvās sienas tālu lejā balstī­jās uz terasēm, bet tās stiepās aizvien tālāk, kļuva platākas un pārgāja krastmalas birzēs gar šoseju, kas vijās līdztekus varenajai upei, un tumšā, ledū kaltā straume pazuda dūmakā, tur, kur cilvēka skatiens ne­spēj sekot pat no Pilsētas augstumiem, kur slēpjas sir­mās krāces, Zaporožjes Seča un Hersonesa, un tālā jūra.

Kalnainajā Augšpilsētā un Lejaspilsētā, kas pletās aizsalušās Dņepras līcī, ziemu visās ielās un šķērsielās iegūla klusums kā nekur citur pasaulē un mašīnu rū­koņa iesūcās namu mūros, kļuva maigāka un pārvērtās padobjā dūkoņā. Visa enerģija, ko Pilsēta bija uzkrā­jusi saulainajā un negaisiem bagātajā vasarā, izplūda gaismas veidā. No pulksten četriem dienā gaisma sāka iedegties namu logos, apaļās elektrisko lampu lodēs, gāzes laternās, māju lukturos ar ugunīgiem numuriem un aiz vienlaidus logu rūtīm elektriskajās stacijās, ku­ras lika domāt par cilvēces baismīgo un iznīcības pilno elektrizēto nākotni, aiz staciju vienlaidus logiem, pa kuriem varēja redzēt mašīnas, kas nepagurdamas lika griezties saviem pārdrošajiem riteņiem, līdz dziļumu dziļumiem satricinādamas pašus pasaules pamatus. Pil­sēta zibēja un laistījās ugunīs, staroja un līksmoja, un mirdzēja augām naktīm līdz pat rītam, bet no rīta ap­dzisa un ietinās dūmos un miglā.

Visspožāk tomēr dega baltais elektriskais krusts gi­gantiskā Vladimira rokās Vladimira kalnā, un tas bija tālu saskatāms, un bieži vien vasaras tumšajās naktīs laivas vecās upes juceklīgajās attekās un līčločos cauri kārklu brikšņiem redzēja to un pēc krusta gaismas at­rada ūdens ceļu uz Pilsētu un tās piestātnēm. Ziemu krusts mirdzēja melnajās, pinkuļainajās debesīs un salti un mierīgi valdīja pār tumšajiem, līdzenajiem klaju­miem Maskavas puses krastā, no kura pāri upei bija pārmesti divi milzu tilti. Viens no tiem Nikolaja — smags ķēžu tilts, kas veda uz priekšpilsētu upes viņā krastā, otrs — augsts jo augsts, šautrveidīgs —, pa to šurp traucās vilcieni no tās tāltālās malas, kur, izpletuši savu raibo cepuri, gulēja noslēpumainā Maskava.

*

Un, lūk, 1918. gada ziemā Pilsēta dzīvoja dīvainu, ne­dabisku dzīvi, kāda divdesmitajā gadsimtā droši vien vairs neatkārtosies. Visi dzīvokļi aiz mūra sienām bija pārpildīti. Sensenie pilsētas iedzīvotāji bija saspiedušies ciešāk un darīja to vēl arvien, gribot negribot uzņem­

dami jaunienācējus, kas tiecās uz Pilsētu. Un tieši viņi atbrauca pār šautrveida tiltu no turienes, kur cēlās no­slēpumainā, zilpelēkā dūmaka.

Bēga iesirmi baņķieri ar savām sievām, bēga talantīgi veikalnieki, atstājuši Maskavā pilnvarotus palīgus, ku­riem bija uzdots nezaudēt sakarus ar to jauno pasauli, kas dzima Maskavas valstī, bēga namīpašnieki, pame­tuši savus namus uzticamu, slepenu pārvaldnieku ziņā, rūpnieki, tirgoņi, advokāti, sabiedriski darbinieki. Bēga Maskavas un Pēterburgas žurnālisti, pērkami, alkatīgi un gļēvi. Kokotes. Godīgas dāmas no aristokrātiskām ģimenēm. Viņu maigās meitas un Pēterburgas bālās iz- virtules ar krāsotām karmīnsarkanām lūpām. Bēga de­partamentu direktoru sekretāri, jauni pasīvi pederasti. Bēga kņazi un sīkstuļi, dzejnieki un augļotāji, žandarmi un ķeizarisko teātru aktrises. Visa šī masa, sūkdamās cauri spraugai, plūda uz Pilsētu.

Visu pavasari kopš hetmaņa ievēlēšanas Pilsētā nāca un nāca klāt jauni cilvēki. Dzīvokļos gulēja uz dīvā­niem un krēsliem. Greznos dzīvokļos pie pusdienu gal­diem sēdās milzums cilvēku. Tika atvērti neskaitāmi ēdienu veikaliņi — pastētu tirgotavas, kas darbojās līdz vēlai naktij, kafejnīcas, kur pasniedza kafiju un varēja nopirkt sievieti, jauni miniatūru teātri, uz kuru skatu­vēm ākstījās un smīdināja ļaudis visi daudzmaz pazīs­tamie aktieri, saplūduši no divām galvaspilsētām, tika atvērts slavenais teātris «Violetais nēģeris» un Nikolaja ielā — grandiozais dzejnieku, režisoru, aktieru un māk­slinieku klubs «Pīšļi», kurā šķīvji šķindēja līdz pat rīta gaismai. Tūliņ sāka iznākt jaunas avīzes, un Krievijas labākie spalvas meistari sāka rakstīt feļetonus un tajos gānīt boļševikus. Važoņi augām dienām vadāja cilvē­kus no restorāna uz restorānu, un naktīs kabarejos ska­nēja stīgu mūzika, un tabakas dūmos pārdabiskā dai­ļumā blāvoja novārgušu, kokaīna apreibinātu prostitūtu bālās sejas.

Pilsēta uzblīda, pletās, rūga pāri malām kā mīklas abra. Līdz pat rītausmai dūca spēļu klubi un tajos spē­lēja Pēterburgas un Pilsētas ievērojamās personas, spē­lēja cienīgie un lepnie vācu leitnanti un majori, pret kuriem krievi juta bijību un cieņu. Spēlēja Maskavas klubu krāpnieki un ukraiņu — krievu muižnieki, kuru liktenis jau karājās mata galā. Kafejnīcā «Maksims» valdzinošs, tukls rumānis lika vijolei dziedāt lakstīga­las balsī, un viņa acis bija brīnišķas, skumjas, ilgu pil­nas un ar iezilganiem baltumiem, bet mati kā samts. Lampas, apvītas ar čigānu šallēm, izstaroja divējādas gaismas — uz leju baltu, uz sāniem un uz augšu — oranžu. Kā putekļaina, gaišzila zīda zvaigzne laistījās griesti, gaišzilajās ložās dzirkstīja prāvi briljanti un vi­zēja rūsganas Sibīrijas kažokādas. Un gaisā vēdīja grauzdētas kafijas aromāts, sviedru un spirta smaka un franču smaržas. Visu astoņpadsmitā gada vasaru pa Ni­kolaja ielu, kājas švīkādami, staigāja lepni lihači va­tētos svārkos, un rindās stāvošās, mašīnas līdz pat rītam meta spožus gaismas kūļus. Veikalu logos kuploja ziedu meži, kā balķēni karājās zeltainie, treknie baliki, tvīk- smīgi zaigoja ar ērgļiem un zīmogiem rotātās lieliskā šampanieša «Abrau» pudeles.

Un visu vasaru, visu vasaru cilvēki plūda un plūda. Uzradās tenori solisti ar kaulaini baltām, pelēcīgu bār­das rugāju klātām sejām, nekaunīgām acīm un spožiem lakādas saišu zābakiem kājās, Valsts domes locekļi ar pensnejiem, m… ar skanīgiem uzvārdiem, biljarda spēlmaņi… veda meičas uz veikaliem pirkt lūpu krāsu un dāmu bikses no batista auduma ar milzīgu iešķē- lumu. Pirka meičām laku.

Pa vienīgo spraugu cauri juku pārņemtajai Polijai (jāpiebilst, ka neviens velns nezināja, kas tur notiek un kas īsti ir šī jaunā zeme — Polija) tika trenktas vēs­tules uz Vāciju, krietno teitoņu lielo zemi, ar lūgumiem izsniegt vīzas un ar naudas pārvedumiem, jo cilvēki nojauta, ka varbūt vajadzēs braukt tālāk un tālāk, turp, līdz kurienei nekādā ziņā nenonāks briesmīgās kaujas un boļševiku karapulku dārdoņa. Cilvēki sapņoja par Franciju, par Parīzi, skuma, iedomādamies, ka tur no­kļūt ir ārkārtīgi grūti, gandrīz neiespējami. Vēl vairāk skuma, kavēdamies baismajās un mazliet miglainajās domās, kas mēdza piepeši uzpeldēt bezmiega naktīs, gu­ļot uz svešiem dīvāniem.

«Bet ja nu pēkšņi? Ja pēkšņi? Ja pēkšņi šis dzelzs kordons neizturēs… Un pelēkie gāzīsies šurp. Cik drausmīgi…»