Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Tas arī viss! Šī papīriņa dēļ, bez šaubām, vienīgi tā dēļ cēlās tik daudz posta un nelaimju, tādi karagājieni, asinsizliešanas, ugunsgrēki un grautiņi, izmisums un šausmas … Ai, ai, ai!

Brīvē izlaistajam cietumniekam bija visparastākais un nenozīmīgākais vārds — Semjons Vasiļjevičs Pet- ļura.

Kā pilsētas avīzes laika posmā no 1918. gada decem­bra līdz 1919. gada februārim, tā arī viņš pats sevi dē­vēja mazliet franciskā manierē par Simonu. Simona pa­gātne bija tīta pilnīgā tumsā. Ļaudis runāja, ka viņš esot grāmatvedis.

— Nē, rēķinvedis.

— Nē, students.

Kreščatika un Nikolaja ielas stūrī atradās liels, ele­gants tabakas preču veikals. Uz iegarenās izkārtnes bi ja gaužām jauki uzzīmēts kafijbrūns turks feskā un ar ūdenspīpi zobos. Turkam kājās bija mīkstas, dzeltenas kurpes ar uzliektiem purngaliem.

Un, rau, atradās tādi, kas zvērējās pavisam nesen redzējuši, ka Simonš šai pašā veikalā, glīti aiz letes stāvēdams, pārdevis Solomona Kogena fabrikas ražotos tabakas izstrādājumus. Taču turpat atradās citi, kas to apstrīdēja:

— Nekā tamlīdzīga. Viņš bija pilsētu apvienības pilnvarotais.

— Nevis pilsētu, bet zemstu apvienības, — izlaboja trešie, — tipisks zemstes ierēdnis.

Ceturtie (iebraucēji), aizvērdami acis, lai labāk atce­rētos, murmināja:

— Atļaujiet… atļaujiet, lūdzami…

Un stāstīja, ka pirms desmit gadiem … piedodiet… pirms vienpadsmit tie redzējuši Simonu vakarā ejam pa Malajabronnajas ielu Maskavā, turklāt padusē viņam bijusi melnā kalikonā ievīstīta ģitāra. Un stāstītāji vēl piebilda, ka viņš gājis pie novadniekiem vakarēt, tieši tādēļ viņam bijusi līdzi kalikonā ievīstīta ģitāra. Viņš devies uz jauku, interesantu saviesīgu vakaru ar jaut­rām sārtvaidzēm kursistēm, savām novadniecēm, ar plūmju liķieri, kas atvests tieši no svētītās Ukrainas, ar dziesmām, ar brīnišķo Gricu …

… Ai, jel ne-e ej…

Pēc tam stāstītājs sāka juceklīgi aprakstīt ārieni, jaukt datus un vietu apzīmējumus …

— Jūs sakāt, skūta seja?

— Nē, liekas … piedodiet… tomēr ar bārdiņu.

— Klausieties … vai tad viņš ir maskavietis?

— Nē jel, studenta gados … viņš bija …

— Kas par niekiem! Ivans Ivanovičs viņu pazīst. Viņš bijis tautskolotājs Taraščā …

Pū, velns … Bet varbūt viņš nemaz negāja pa Bron- naju. Maskava ir liela pilsēta, Bronnajas ielā mēdz būt dūmaka, migla, ēnas … Sazin kāda ģitāra … saulē sēž turks … ūdenspīpe … ģitāra skan — trim-tram … ne­skaidri, miglaini… ak, cik apkārt viss miglains un bie­dinošs.

… Rau, gvardes junkuri. ..

Garām ņirb un ņirb asiņainas ēnas, trauc rēgi, atrisu­šas meiteņu matpīnes, cietumi, sprakst šāvieni, ir sals, un pusnaktī deg Vladimira krusts.

Rau, gvardes junkuri

Soļo un dzied …

Skan taures, rīb bungas,

Un šķīvji šķind.

Strinkšķ torbani [2] , no tērauda vītnēm skan lakstīgalu treļļi, ar šauteņu slauķiem līdz nāvei sit cilvēkus, kūpošos zirgos au|o un auļo jātnieki ar melnām, smai­lām cepurēm.

Alekseja Turbina guļvietai dārdēdams veļas klāt zī­mīgs sapnis. Turbins guļ bāls, ar siltumā atvilgušu matu šķipsnu uz pieres, un sārtā lampa deg. Mājā visi guļ. No bibliotēkas skan Karūsas krākšana, no Nikolkas ista­bas Šervinska šņākuļošana … Murgi… nakts … Uz grīdas pie Alekseja gultas mētājas līdz galam neizla­sītais Dostojevskis, un «Velni» ņirgājas, bārstīdami šaušalīgus vārdus … Klusi guļ Jeļena.

— Nu, tad zināt, ko'es jums sacīšu: nebija. Nebija! Šī Simona pasaulē nemaz nebija. Nebija ne turka, ne ģi­tāras Bronnajas ielā zem dzelzī kaltās laternas, ne zem- stu savienības … ne velna. Tikai mīts, kas bija radies Ukrainā drausmīgā astoņpadsmitā gada miglā.

… Un bija kas cits — negants naids. Bija četrsimt tūkstoši vāciešu, bet ap tiem simtkārt vairāk zemnieku ar neremdināmā niknumā degošām sirdīm. Ai, daudz, pārlieku daudz bija sakrājies viņu sirdīs! Gan leitnantu steku sitieni sejā, gan šrapneļu skrejuguns uz nepade­vīgām sādžām, hetmaņa serdjuku šauteņu slauķiem sa­kapātās muguras un ar vācu armijas majoru un leit­nantu roku uzšņāpti papīreļi:

«Izsniegt krievu cūkai 25 markas par cūku, kas no viņas nopirkta.»

Labsirdīgi, nicīgi smiekliņi par tiem, kuri ar šiem pa- pīreļiem ieradās Pilsētā vācu štābā.

Un rekvizēti zirgi, un atņemta labība, un hetmaņa laikā savās muižās pārnākuši muižnieki ar tuklām se­jām, un naida trīsas, dzirdot vārdu «virsnieki».

Tas, lūk, bija.

Un vēl baumas par zemes reformu, ko gatavojās iz­darīt pans hetmanis,

— ak vai, ak vai! Tikai astoņpadsmitā gada no­vembrī, kad Pilsētas pievārtē sāka dunēt lielgabali, gudri cilvēki, starp tiem arī Vasilisa, attapa, ka zemnieki šo panu hetmani ienīda kā traku suni un pēc viņu prāta nav vajadzīga nekāda nolādēta panu reforma, bet gan izsenis gaidītā zemnieku reforma:

— Visu zemi zemniekiem.

— Katram pa simts desetīnu.

— Lai no muižniekiem vairs nebūtu ne miņas.

— Un lai par tām simts desetīnām izdod īstenu kroņa papīru ar zīmogu — mūžīgā īpašumā, kas mantojams no vectēva tēvam, no tēva dēlam, maz­dēlam un tā visnotaļ.

— Lai nekādi paklīdeņi no Pilsētas nebrauc prasīt maizi. Maize pieder zemniekiem, nedosim to nevienam. Ko paši neapēdīsim, ieraksim zemē.

— Lai ved no pilsētas petroleju.

— Nu, godātie, tādu reformu karsti mīļotais hetma­nis nevarēja izdarīt. Un neviens velns tādu neizdarīs.

A Klīda drūmas baumas, ka ar hetmaņa un vāciešu sērgu varot tikt galā tikai boļševiki, bet tiem atkal sava sērga:

— Zīdi un komisāri.

— Tāds nu ir ukraiņu zemnieka bēdu liktenis!

Glābiņa nav nekur!

Bija desmitiem tūkstošu cilvēku, kas atgriezušies no kara un prata šaut…

— Bet to viņiem iemācīja paši virsnieki pēc priekš­niecības pavēles.

Simtiem tūkstošu šauteņu, ieraktas zemē, noslēptas rijās un pūnēs un nenodotas, par spīti uz sodīšanu ma­nīgajām vāciešu lauka kara tiesām, pēršanai ar šau­teņu slauķiem un apšaudīšanai ar šrapneļiem, zemē ierakts bija arī miljoniem patronu, un trīscollīgie liel­gabali katrā piektajā sādžā un ložmetēji katrā otrajā, ikvienā pilsētiņā šāviņu noliktavas un mantu glabāta­vas ar šineļiem un papahām.

Un tais pašās pilsētiņās tautskolotāji, feldšeri, paš­māju cilvēki, ukraiņu semināristi, kas pēc likteņa gri­bas kļuvuši par praporščikiem, stalti biškopju dēli un štābkapteiņi ar ukraiņu uzvārdiem … visi runā ukraiņu valodā, visi mīl brīnišķo Ukrainu, sapņos redz to bez paniem, bez moskāļu virsniekiem, — un vēl tūk­stoši bijušo ukraiņu gūstekņu, kas atgriezušies no Galī- cijas.

Un ja te pieskaita klāt desmitiem tūkstošu zem­nieku? … O-ho-ho!

Tas, lūk, bija. Turpretī cietumnieks … ģitāra …

Baumas, draudīgas un biedīgas …

Brūk mums virsū …

Dzinn … tramm … ek, ek, Nikolka!

Turks, zemstes ierēdnis, Simons. Viņa taču nebija. Nebija. Viss tikai blēņas, leģenda, mirāža.

Un velti, gluži velti gudrais Vasilisa slavenajā no­vembri, galvu saķēris, izsaucās: «Ouos vult perdere, de- mentat!» [3] — un nolādēja hetmani par to, ka viņš izlai­dis Petļuru no pilsētas piegānītā cietuma.

— Tas viss ir blēņas, godātie. Ja nebūtu viens — būtu otrs. Nebūtu otrs — būtu trešais.