Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde

Здесь есть возможность читать онлайн «Mihails Bulgakovs - Baltā gvarde» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Жанр: Классическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Baltā gvarde: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Baltā gvarde»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Baltā gvarde
Mihails Bulgakovs
Romāns
Veltīts
Ļubovai Jevgeņjevnai Belozerskai

Baltā gvarde — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Baltā gvarde», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Jeļena, atbalstījusi galvu plaukstās, ar šausmām pa­vērās ulānā. •

Tomēr Šervinskis nelikās pārāk piedzēries, viņš pa­cēla roku un iespaidīgi teica:

— Nesteidzieties, bet uzklausiet! T-taču es lūdzu virsnieku kungus (Nikolka nosarka un nobālēja) pagai­dām neizpaust to, ko jums pateikšu. Nu, godātie, vai jums ir zināms, kas notika ķeizara Vilhelma pilī, kad pie viņa ieradās hetmaņa svīta?

— Nav ne jausmas, — Karūsa ieinteresēts atzinās.

— Nu, godātie, bet man tas ir zināms.

— He! Viņam viss ir zināms, — Mišlajevskis nobrī­nījās. — Tu taču tur neb …

— Kungi! Ļaujiet jel viņam runāt.

— Pēc tam kad ķeizars Vilhelms bija ar svītu visžē­līgi parunājies, viņš paziņoja: «Tagad es no jums at­vados, kungi, bet tālāk ar jums runās …» Portjera pa­šķīrās, un zālē ienāca mūsu valdnieks. Viņš teica: «Virsnieku kungi, brauciet uz Ukrainu un formējiet sa­vas vienības! Kad pienāks īstais brīdis, es pats stāšos armijas priekšgalā un vedīšu to uz Krievijas sirdi — Maskavu,» — un acīs viņam saskrēja asaras.

Šervinskis pārlaida starojošu skatienu visai sabiedrī­bai, vienā paņēmienā iztukšoja glāzi vīna un samiedza plakstus. Viņā raudzījās desmits acu, un klusums val­dīja tikmēr, kamēr viņš apsēdās un uzkoda šķiņķi.

— Paklau… tā ir leģenda, — sāpīgi saviebies, ieru­nājās Turbins. — Esmu šo nostāstu jau dzirdējis.

— Visi nogalināti, — Mišlajevskis teica, — gan vald­nieks, gan valdniece, gan troņmantnieks.

Šervinskis pablenza uz krāsni, dziļi ievilka elpu un noteica:

— Velti jūs neticat. Ziņas par viņa ķeizariskās ma­jestātes nāvi….

— Ir mazliet pārspīlētas, — piedzērušais Mišlajev­skis izmeta joku.

Jeļena sašutumā nodrebēja un iznira no miglas.

— Vitja, tev tā neklājas! Tu esi virsnieks.

Mišlajevskis nozuda miglā.

— … ir pašu boļševiku izdomājums. Valdniekam iz­devies paglābties ar viņa uzticamā guvernanta … tas ir, atvainojiet, ar troņmantnieka guvernanta mesjē 2i 1- jāra un dažu virsnieku palīdzību, kuri viņu aizveduši… ē … uz Āziju. No turienes viņi devušies uz Singapūru un pa jūru uz Eiropu. Un tagad valdnieks viesojas pie ķeizara Vilhelma.

— Bet Vilhelms taču pats ir nosviests? — Karūsa iesāka.

— Viņi abi viesojas Dānijā, un kopā ar viņiem ir arī viņas majestāte valdnieka māte Marija Fjodorovna. Ja nu jūs man neticat, tad varu jums, godātie, pateikt: to man darīja zināmu pats kņazs.

Nikolkas sirds sāpīgi sažņaudzās neziņā. Viņam gri­bējās ticēt.

— Ja tā, — viņš piepeši jūsmīgi ierunājās un pielēca kājās, slaucīdams no pieres sviedrus, — tad es ierosinu tostu: par viņa ķeizariskās majestātes veselību! — Viņa rokā iemirdzējās glāze, un zeltainajās slīpējuma šaut­rās uzdzirkstīja vācu baltvīns. Pret krēsliem nošķinda pieši. Mišlajevskis uzslējās kājās grīļodamies, turēda­mies pie galda. Jeļena piecēlās. Viņas zeltainais matu vainags bija atrisis un matu šķipsnas nokārās pār de­niņiem.

— Lai! Lai! Lai ari viņš nogalināts, — viņa izsaucās piesmakušā, aizlauztā balsī. — Vienalga. Es dzeru. Es dzeru.

— Nekad, nekad viņam netiks piedota viņa atteik­šanās Dno stacijā. Nekad! Tomēr mums tagad ir rūgta pieredze — un mēs zinām, ka Krieviju glābt var vienīgi monarhija. Tādēļ, ja imperators miris, lai dzīvo impe­rators! — Turbins izsaucās un pacēla glāzi.

— Urā! Urā! Urā-ā! — trīs reizes ēdamistabā nodār­dēja sauciens.

Lejā, aukstiem sviedriem klāts, pietrūkās Vasilisa. Samiegojies viņš nelabā balsī iebrēcās un uzmodināja Vandu Mihailovnu.

— Ak kungs … ak … ak … — Vanda murmināja, ieķerdamās vīra kreklā.

— Kas tik vēl nebūs? Trijos naktī! — Vasilisa raudu­līgi vaimanāja, runādams ar melnajiem griestiem. — Es nudien sūdzēšos!

Vanda iečinkstējās. Un piepeši abi sastinga. Sūkda­mies cauri griestiem, istabā no augšas ieplūda skaidri uztverams blīvs un sulīgs skaņu vilnis, kurā valdīja spē­cīgs baritons, kas dimdēja kā zvans:

… dievs, sargi ķeizaru, dod viņam spēku …

Vasilisam pamira sirds un pat kājas pārklājās sal­tiem sviedriem. Ar stīvu mēli viņš sāka murmināt:

— Nē … viņi ir jukuši, vājprātīgi… Viņi taču mūs var iegrūst tādā postā, ka nezināsi, kā izkulties. Himna taču aizliegta! Ak kungs un dievs, ko gan viņi dara! Uz ielas, uz ielas taču kāds var dzirdēt!

Bet Vanda jau bija nogāzusies kā akmens un atkal aizmigusi. Toties Vasilisa apgūlās vienīgi tad, kad augšā neskaidrā dunoņā un izsaucienos bija izplēnējis pēdē­jais akords.

— Krievijā iespējams tikai tā: pareizticība un patval­dība! — grīļodamies auroja Mišlajevskis.

— Pareizi!

— Es … biju uz «Pāvilu Pirmo» … pirms nedē­ļas … — Mišlajevskis stostīdamies murmulēja, — un, kad aktieris teica šos vārdus, es nenovaldījos un uz­saucu: «Parrei-zi!» — un ko jūs domājat, man apkārt sāka aplaudēt. Un tikai kaut kāds draņķis balkonā no- brēca: «Idiots!»

— Žī-di, — drūmi izsaucās apskurbušais Karūsa.

Migla. Migla. Migla. Tuk-tak … tuk-tak … Dzert

degvīnu vairs nav iespējams, dzert vīnu vairs nav iespējams, dūša neņem pretī. Mazajā tualetes istabā, kur lampa pie griestiem lēkāja un dejoja kā apburta, viss tinās miglā un griezās virpulī. Bālais, novārgušais Mišlajevskis briesmīgi vēma. Mišlajevski pieturēja Tur­bins, pats piedzēries un atbaidošs — vaigs viņam raus­tījās, mati uz pieres bija salipuši.

— A-ā …

Mišlajevskis beidzot ievaidēdamies atliecās no izliet­nes, izmocīts pārgrieza dziestošās acis un palika Turbina rokās karājamies kā tukšs maiss.

— Ni-kolka, — dūmakā un melnās svītrās atskanēja kāda balss, un tikai pēc vairākām sekundēm Turbins ap­jēdza, ka šī balss pieder viņam pašam. — Ni-kolka! — viņš atkārtoja. Atejas baltā siena sagrīļojās un kļuva zaļa. «Ak kungs, ak ku-ungs, cik nelabi un pretīgi! Zvēru, nekad, nemūžam nejaukšu sīvo ar vīnu.» — Nikol.. .

— A-ā, — Mišlajevskis gārdza, noslīdēdams uz grī­das.

Melnā sprauga kļuva platāka, un tajā parādījās Ni­kolkas galva un piedurknes uzšuve.

— Nikol… palīdzi, turi viņu! Ņem tā, zem rokas!

— C…c…c… Ek, ek, — bēdīgi galvu grozīdams,

murmināja Nikolka un sasprindzināja muskuļus. Pus­dzīvais ķermenis zvalstījās, kājas, pa grīdu šļūkdamas, aizslīdēja katra uz savu pusi, kā diedziņā pakārta, ļen­gani karājās galva. Tuk-tak. Pulkstenis kāpa no sienas nost un atkal atgriezās pie tās. Uz tasēm dejoja ziedu pušķīši. Jeļenas sejā kvēloja plankumi, un virs labās uzacs lēkāja matu šķipsna.

— Tā. Liec viņu te.

— Savelc viņam vismaz halātu ciešāk. Tomēr ne­veikli, te esmu es. Velni, nolādētie. Neprotat dzert. Vitjka! Vitjka! Kas ar tevi ir? Vitj …

— Rimsties! Tas nelīdzēs. Paklau, Nikoluška. Manā kabinetā … uz plaukta ir pudele, uzrakstīts Liquor am- monii, bet stūris noplēsts, pie velna, zini… smaržo pēc ožamā spirta.

— Tūliņ … tūliņ … Ek-ek!

— Un tu, dakter, arī esi gudrs …

— Nu, pietiek, pietiek.

— Ko? Nav pulsa?

— Nē, blēņas, pāries.

— Bļodu! Bļodu!

— Lūdzami, bļodu!

— A-a-a …

— Ak jūs!

Degunā cērt asa ožamā spirta smaka. Karūsa un Je­ļena atver Mišlajevskim muti. Nikolka viņu atbalsta, un Turbins divas reizes lej viņam mutē duļķainu, bālganu šķidrumu.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Baltā gvarde»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Baltā gvarde» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
MIHAILS BULGAKOVS
libcat.ru: книга без обложки
MIHAILS BULGAKOVS
libcat.ru: книга без обложки
MIHAILS BULGAKOVS
libcat.ru: книга без обложки
MIHAILS BULGAKOVS
libcat.ru: книга без обложки
MIHAILS BULGAKOVS
libcat.ru: книга без обложки
MIHAILS BULGAKOVS
libcat.ru: книга без обложки
MIHAILS BULGAKOVS
libcat.ru: книга без обложки
MIHAILS BULGAKOVS
libcat.ru: книга без обложки
MIHAILS BULGAKOVS
libcat.ru: книга без обложки
MIHAILS BULGAKOVS
libcat.ru: книга без обложки
MIHAILS BULGAKOVS
libcat.ru: книга без обложки
MIHAILS BULGAKOVS
Отзывы о книге «Baltā gvarde»

Обсуждение, отзывы о книге «Baltā gvarde» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x