Mihails Bulgakovs: Baltā gvarde

Bet reiz martā Pilsētā pelēkām rindām iesoļoja vā­cieši, un galvās tiem bija rūsganas metāla bļodas, kas tos pasargāja no šrapneļu lodēm, bet huzāriem bija pinkainas cepures, un tie jāja tādos zirgos, ka Tālbergs paskatījies uzreiz saprata, kur meklējamas saknes. Pēc vairākiem spēcīgiem vācu lielgabalu triecieniem Pilsē­tas tuvumā maskavieši pazuda kaut kur aiz zilajiem mežiem ēst sprāgoņas, bet vāciešiem nopakaļ atkal at­vilkās platbiksaiņi. Tas bija liels pārsteigums. Tālbergs apjucis smaidīja, bet ne no kā nebaidījās, jo platbik­saiņi pie vāciešiem izturējās pavisam klusu, nevienu nogalināt neuzdrīkstējās un arī paši staigāja pa ielām gluži piesardzīgi un izskatījās pēc bikliem ciemiņiem. Tālbergs sacīja, ka tiem neesot sakņu, un pāris mēnešu nedienēja nekur. Nikolka Turbins reiz, iegājis Tālberga istabā, pasmaidīja. Tālbergs sēdēja, rakstīja kaut kā­dus gramatikas vingrinājumus uz lielas papīra lapas, un viņam priekšā atradās plāna, uz lēta papīra iespiesta grāmatele:

«Ignatijs Perpillo — Ukraiņu gramatika».

Astoņpadsmitā gada aprīlī, ap lieldienām, cirkā jautri dūca matētās elektrisko lampu bumbas — un cirks līdz pat kupolam bija bāztin piebāzts ar cilvē­kiem. Arēnā kā līksma, kareivīga statuja stāvēja Tāl­bergs un skaitīja rokas — platbiksaiņiem beigas, Uk­raina būs, bet tā būs «hetmaniska» — tika vēlēts «Vis- ukrainas hetmanis».

— Mēs esam norobežoti no Maskavas asiņainās ope­retes, — Tālbergs apgalvoja un mājās uz veco jauko tapešu fona dižojās dīvainajā hetmaņa virsnieku un ;, formā. Pulkstenis nicīgi sprauslāja: tuk-tak; un no kausa aizplūda valgme. Nikolkam un Aleksejam ne­bija ar Tālbergu ko runāt. Turklāt to darīt būtu ļoti grūti, jo Tālbergu katra saruna par politiku gauži kai­tināja, it īpaši tad, kad Nikolka pavisam netaktiski uz­sāka: «Bet kā tad tu, Serjoža, sacīji martā…» Tāl- bergam tūliņ kļuva redzami retie, bet lielie un baltie augšzobi, acīs iedegās dzeltenas dzirkstelītes, un viņš sāka uztraukties. Tādā kārtā sarunas pašas par sevi iz­gāja no modes.

Jā, operete … Jeļena zināja, ko nozīmē šis vārds Baltijas vācieša apaļīgajās lūpās. Bet tagad operete kļuva draudīga — un ne vairs platbikšiem, ne maska­viešiem, ne kaut kādam Ivanam Ivanovičam, bet drau­dīga pašam Sergejam Ivanovičam Tālbergam. Katram cilvēkam ir sava zvaigzne, un ne velti viduslaikos galma astrologi sastādīja horoskopus un pareģoja nā­kotni. Ak, cik viņi bija gudril Un, lūk, Sergejam Iva­novičam Tālbergam bija nekur nederīga, nelaimīga zvaigzne. Tālbergam klātos labi, ja viss ritētu gludi, ja notikumu gaitai būtu skaidrs virziens, bet šai laikā notikumiem Pilsētā nebija skaidra virziena, tie svai­dījās dīvainos līčločos, un Sergejs Ivanovičs velti pū­lējās uzminēt, kas notiks. Viņam tas nebija izdevies. Vēl tālu, simt piecdesmit vai visas divsimt verstis no Pilsētas, uz sliedēm stāvēja spoži apgaismots salonva- gons. Tajā kā zirnis pākstī gozējās gludi skūts vīrs, diktēdams pavēles saviem rakstvežiem un adjutantiem. Posts Tālbergam, ja šis vīrs ieradīsies Pilsētā, bet tas var notikt. Posts. Visiem zināms laikraksta «Ziņas» nu­murs, tāpat arī kapteiņa Tālberga vārds — viņš vadīja hetmaņa vēlēšanas. Avīzē ir raksts, kas pieder Sergeja Ivanoviča spalvai, bet rakstā vārdi:

Petļura ir avantūrists, kas ar savu opereti draud iz­postīt zemi…

— Tu pati saproti, Jeļena, es nevaru ņemt tevi līdzi nezināmās klejotāja gaitās. Vai nav tiesa?

Jeļena neteica ne vārda, jo bija lepna.

— Domāju, ka man bez kavēkļiem izdosies caur Ru­māniju nokļūt Krimā un pēc tam Donā. Fon Busovs ap­solīja man palīdzēt. Mani augstu vērtē. Vācu okupācija pārvērtusies operetē. Vācieši jau aiziet. (Čukstus.ļ Pēc maniem apsvērumiem, drīz sabruks arī Petļura. īstais spēks nāk no Donas. Un tu zini, es taču nemaz nedrīkstu nebūt tur, kad formējas armija, kas aizstāv taisnību un kārtību. Nebūt tur — tas nozīmē sagandēt karjeru, tu taču zini, ka Deņikins bija manas divīzijas komandieris. Esmu pārliecināts, ka nepaies pat trīs mēneši, nu, vis­vēlākais, maijā mēs ienāksim Pilsētā. Nemaz nebaidies. Tevi noteikti neviens neaiztiks, nu, bet visļaunākajā gadījumā — tev taču ir pase ar tavu meitas uzvārdu. Piekodināšu Aleksejam, lai neļauj tev nodarīt pāri.

Je|ena atjēdzās.

— Pagaidi, — viņa teica, — brāļi taču tūliņ jābrī­dina, ka vācieši mūs nodod.

Tālbergs tumši piesarka.

— Protams, protams, es katrā ziņā … Vai arī pasaki viņiem pati. Kaut gan tam būtībā nav sevišķas nozī­mes.

Jeļenai uzvilnīja dīvaina izjūta, taču nodoties pār­domām nebija laika: Tālbergs jau skūpstīja sievu, un bija mirklis, kad viņa divslāņainajās acīs atspoguļojās vienīgi maigums. Jeļena neizturēja un iešņukstējās,.to­mēr klusi klusītiņām — viņa bija stipra sieviete, kā tas piederējās Annas Vladimirovnas meitai. Tad sekoja at­vadīšanās no brāļiem viesistabā. Bronzas lampā uzlies­moja sārta gaisma un piepildīja visu telpas stūri. Pia- nīns rādīja piemīlīgus, baltus zobus un «Fausta» parti­tūras lappusi, kur melnie nošu kāsīši virknējās blīvā tumšā plūsmā un raibi tērptais rudbārdis Valentīns dzied:

Par māsu tevim lūdzos es,

Saudzē tu viņu, jel saudzē!

Tai sargātājs esi!

Pat Tālbergam, kuram nebija raksturīgas sentimentā­las izjūtas, no šī mirkļa prātā palika gan melnie akordi, gan mūžīgā Fausta apspūrušās lappuses. Ek, ek… Tāl­bergam vairs nebūs lemts dzirdēt kavatīnas par vis­spēcīgo dievu, nebūs lemts klausīties, kā Jeļena spēlē Šervinskim pavadījumu. Un tomēr, kad Turbinu un Tāl- berga vairs pasaulē nebūs, atkal ieskanēsies stīgas un uz skatuves iznāks raibi tērptais Valentīns, ložās vēdīs smaržas, un mājās pavadījumu spēlēs gaismas ieskautas sievietes, jo pār Faustu, tāpat kā pār Sārdamas Nam­dari, nāvei nav varas.

Tālbergs visu pasacīja, stāvēdams turpat pie pianīna. Brāļi pieklājīgi klusēja, cenzdamies nesaraukt uzacis. Jaunākais aiz lepnuma, vecākais tādēļ, ka bija gļēvulis. Tālberga balss iedrebējās.

— Sargājiet Jeļenu, — Tālberga acu virsējais slānis pauda lūgumu un raizes. Viņš sastomījās, apjucis pa­skatījās kabatas pulkstenī un tramīgi noteica: — Jāiet.

Jeļena pievilka vīru aiz kakla sev klāt, steigšus iešķībi pārmeta viņam krustu un noskūpstīja. Tālbergs iebadīja abiem brāļiem ar melno, apcirpto ūsu sariem. Pārbaudīdams kabatas portfeli, viņš bažīgi pāršķirstīja dokumentu žūksnīti, šaurākajā nodalījumā pārskaitīja ukraiņu papīriņus un vācu markas un smaidīdams, sa­springti smaidīdams un. atskatīdamies, devās laukā. Dzin … dzin … priekšnamā iedegās griestu lampa, tad kāpnēs nobūkšķēja čemodāns. Jeļena pārliecās pāri margām un pēdējo reizi ieraudzīja bašlika, smailo galu.

Pulksten vienos naktī tumsā tīto tukšu preču vagonu kapsētā no piektā ceļa atgāja bruņu vilciens, pelēks kā krupis, un mežonīgi kauca, tūliņ uzņemdams lielu, dār­došu ātrumu un izgrūzdams no velkmes caurumiem sar­kanu versmi. Tas noskrēja astoņas verstis septiņās mi­nūtēs, nonāca Volinskas Postenī, ar rēkoņu, klaudzoņu, dārdoņu, lukturiem zibot, ātrumu nesamazinādams, pa lēkājošām pārmijām nogriezās sāņus no galvenās līni­jas un, modinādams neskaidras cerības un lepnumu pār- salušajos junkuros un virsniekos, kas, čokurā sarāvu­šies, nīka lopu vagonos un ķēdēs pie paša Posteņa, droši, ne no viena nebaidīdamies, pazuda Vācijas robe­žas virzienā. Desmit minūtes vēlāk tam pakaļ cauri Pos­tenim aizjoņoja pasažieru vilciens ar milzīgu lokomo­tīvi, mirdzinādams desmitiem logu. Platformās pazi­bēja masīvi, stabiem līdzīgi, līdz acīm satuntuļoti vācu sargkareivju stāvi, pazibēja viņu platie, melnie durkļi. Pārmijnieki, saltumā cīnīdamies pēc elpas, redzēja, kā garie Pulmana vagoni sliežu salaidumos svaidījās, logi meta uz pārmijniekiem gaismas kūļus. Tad viss pa­zuda — un junkuru sirdis pildījās ar skaudību, niknumu unnemieru.