Mihails Bulgakovs: Baltā gvarde

Viņš mazliet pacēla grāmatu, lai pēdējā gaisma no loga kristu uz tās lapām, un izlasīja:

— «Trešais eņģelis izlēja savu biķeri upēs un avotos; un tajos sāka plūst asins.»

Tātad bija balts, sarmains decembris. Tas strauji tu­vojās vidum. Sniegainajās ielās jau manīja ziemsvētku mirdzumu. Astoņpadsmitais gads drīz būs galā.

Stāvai piekalnei pieplakušajā dārzā ap divstāvīgo brī- num jauki celto 13. namu (ielas pusē Turbinu dzīvoklis atradās otrajā stāvā, bet uz mazā, slīpā, mājīgā pagal- miņa pusi — pirmajā) koku zari izskatījās kā ķetnas un bija nosvērušies lejup. Kalns bija ieputināts, pagalma šķūnīši pazuduši kupenās — un radusies milzīga cukur- galva. Mājai bija uzlikta balto ģenerāļa cepure, un apakšējā stāvā (ielas pusē— pirmajā, pagalma pusē, zem Turbinu verandas, pagraba stāvā) blāvus, dzeltenīgus gaismeklīšus iededza inženieris un bailulis, buržujs un nesimpātiskais tips Vasilijs Ivanovičs Lisovičs, bet augš­stāvā spoži un līksmi iedegās Turbinu logi.

Mijkrēslī Aleksejs un Nikolka devās uz šķūnīti pēc malkas.

— Ak vai, malkas velnišķi maz! Šonakt atkal ir ņemts, redzi.

No Nikolkas elektriskā lukturīša izšāvās gaišzils konuss, un tā gaismā varēja skaidri saskatīt, ka sienas apšuvums atlauzts un no ārpuses uz ātru roku piesists.

— Ek, šaut nost šitādus velnus! Goda vārds. Paklau: nāksim šonakt sargāt? Es zinu — tie ir kurpnieki no vienpadsmitā numura. Ir nu gan nelieši! Viņiem malkas vairāk nekā mums.

— Jods ar viņiem … Ejam! Ņem!

Noskrapstēja sarūsējusī atslēga, brāļiem uz galvas nobira sniegs, tie aizstiepa malku. Ap deviņiem vakarā Sārdamas podiņiem nevarēja piedurt roku.

Uz lieliskās krāsns žilbinošās virsmas bija redzami šādi vēsturiski uzraksti un zīmējumi, dažādos astoņ­padsmitā gada laika posmos darināti ar Nikolkas roku un tušu un piesātināti ar visdziļāko jēgu un nozīmi:

Ja tev kāds sacīs, ka sabiedrotie steidzas mūs glābt — netici. Sabiedrotie ir maitas.

Viņš ir boļševiku līdzjutējs.

Zīmējums: Moma mūlis,

Paraksts:

«Ulāns Leonīds Jurjevičs.»

Baumas draudīgas un biedīgas, Brūk mums virsū bandas sarkanās! Zīmējums krāsās: seja ar nokarenām ūsām, papaha ar zilu pušķi. Paraksts: «Sitiet Petļuru!»

Jeļena, kā arī Turbinu sirsnīgie un senie bērnības draugi — Mišlajevskis, Karūsa, Servinskis — gan ar krāsām, gan tušu, tinti un ķiršu sulu atstājuši uzrak­stus:

Jeļenai Vasiļjevnai visi mēs mīļi. Vienam kas ļauts, otram — liegts.

Ļenočka, paņēmu biļetes uz Aīdu. Beletāža N° 8, labā puse.

1918. gadā, maija 12. dienā, es iemīlējos. Jūs esat resns un neglīts.

Lasot šādus vārdus, es nošaujos. (Visai veiksmīgi uzzīmēts brauniņš.)

Lai dzīvo Krievija! Lai dzīvo patvaldība!

Jūnijs. Barkarola.

Un, minot Borodinas dienu, Ikviens vēl drosmi rod.

Drukātiem burtiem ar Nikolkas roku rakstīts:

Es tomēr pavēlu par blakuslietām uz krāsns nerak­stīt, piedraudot ar jebkura biedra nošaušanu līdz ar tiesību atņemšanu. Podoļskas rajona komitejas komi­sārs. Dāmu, vīriešu un sieviešu drēbnieks Ābrams Pružiners.

1918. gada 30. janvārī.

Aprakstītie podiņi dvašo versmi, melnais pulkstenis iet tāpat kā pirms trīsdesmit gadiem: tuk-tak. Vecākais Turbins skūtu seju, gaišmatains, kopš 1917. gada 25.

oktobra novecojis un drūms, ģērbies frencī ar milzī­gām kabatām un zilās jātnieku biksēs un āvies mīkstās jaunās kurpēs, sēdēja iemīļotā pozā — ar kājām at­zveltnes krēslā. Nikolka ar matu ērkuli uz pieres viņam līdzās uz soliņa, izstiepis kājas gandrīz līdz bufetei, — ēdamistaba ir maza. Kājās viņam garie zābaki ar sprā­dzēm. Nikolkas draudzene ģitāra maigi un klusi iedzie­das: trinn … Nenoteikts trinn … jo pagaidām vēl, redziet, nekas nav skaidri zināms. Pilsētā valda bažas, neskaidrība, nomāktība …

Nikolkam ir apakšvirsnieka uzpleči ar baltām uzšu- vēm, bet uz kreisās piedurknes asstūraina, trīskrāsaina zīmotne. (Pirmā kājnieku družīna, trešā nodaļa. Tāda tiek formēta jau ceturto dienu sakarā ar gaidāmajiem notikumiem.)

Tomēr, atklāti sakot, par spīti visiem šiem notiku­miem, ēdamistabā ir brīnišķi. Karsti, mājīgi, dzeltenīgie aizkari aizvilkti. Un karstums sasilda brāļus, rada gur­denumu.

Vecākais nomet grāmatu, izstaipās.

— Nu, uzspēlē «Manevrus» …

Trim-ta-tam … Trim-ta-tam …

Zābaciņi stilīgi,

Cepures uz goda,

Garām soļo junkuru inženieru rota!

Vecākais sāk dungot līdzi. Acis drūmas, bet tajās iekvēlojas uguntiņas, dzīslās ieplūst karstums. Tikai klusām, kungi, klusām, klusītiņāml

Sveiciens jums, kungi,

Un sveiciens jums, dāmas…

Ģitāra skan marša ritmā, stīgu skaņās izaug rota, soļo inženieri — viens, divi! Nikolkas acīs atmiņu aina:

Skola. Apdrupušas Aleksandra laiku kolonnas, liel­gabali. Junkuri ūz vēdera lien no loga pie loga, atšau­dās. Logos ložmetēji.

Skolu aplencis kareivju mākonis, nudien, īsts māko­nis. Ko lai dara? Ģenerālis Bogorodickis nobijās un pa­devās, padevās ar visiem junkuriem. Kā-āds kauns ..,

Sveiciens jums, kungi, Un sveiciens jums, dāmas, Manevri sen jau sākušies mums.

Nikolkas acis satumst.

Pār Ukrainas bagātajiem laukiem gulst smaga svelme. Putekļu mākoņos soļo putekļiem klātās junkuru rotas. Tas viss bija, bija un vairs nav. Kauns. Aplamība.

Jeļena pavēra portjeras, un melnajā spraugā parā­dījās viņas rūsganā galva. Viņa pievērsa brāļiem maigu, bet pulkstenim bažīgu jo bažīgu skatienu. Nav arī brī­nums. Kur tad galu galā kavējas Tālbergs? Māsa ir satraukta.

Lai to slēptu, Jeļena gribēja dziedāt brāļiem līdzi, bet piepeši apklusa un pacēla pirkstu.

— Pagaidiet! Vai dzirdat?

Visas septiņas stīgas aprāva rotas gājienu: stāt! Visi trīs ieklausījās un saprata — dunēja lielgabali. Tālu, smagi un dobji. Klau, atkal: bu-būc … Nikolka nolika ģitāru un žigli piecēlās, tūliņ stenēdams uztrausās arī Aleksejs.

Viesistabā valdīja akla tumsa. Nikolka uzgrūdās krēslam. Logos īstena aina no operas «Ziemsvētku nakts» — sniegs un uguntiņas. Tās dreb un mirguļo. Nikolka pieplaka pie loga. Acis vairs neredzēja svel­maino dienu un skolu, tajās — vienīgi līdz galam sa­springta dzirde. Kur šauj? Viņš paraustīja apakšvirs­nieka uzplečiem greznotos plecus.

— Velns viņu zina. Liekas, šauj pie Svjatošinas. Sa­vādi, nevar būt, ka tik tuvu.

Aleksejs stāv tumsā, bet Jeļena tuvāk logam, un var redzēt, ka acis tai melnas un baiļu pilnas. Ko gan tas nozīmē, ka Tālbergs vēl arvien nenāk? Vecākais jūt māsas nemieru un tāpēc nesaka ne vārda, lai gan viņam ļoti gribētos kaut ko teikt. Pie Svjatošinas. Par to ne­var būt nekādu šaubu. Šauj divpadsmit verstis no pilsē­tas, ne tālāk. Kas tie par brīnumiem?

Nikolka satvēris baskvila bultu, otru roku piekļāvis pie stikla, it kā gribēdams to izspiest un izlīst laukā, deguns gluži plakans.

— Man gribas aizbraukt uz turieni. Uzzināt, kas no­ticis ..,

— Kā tad, tieši tevis tur trūkst…

Jeļena runā satraukti. Ak posts! Vīram vajadzēja pārnākt, vēlākais, vai dzirdat, — visvēlākais, pulksten trijos dienā, bet tagad jau desmit.

Ne vārda neteikdami, visi atgriezās ēdamistabā. Ģi­tāra drūmi klusē. Nikolka stiepj no virtuves patvāri, un tas biedinoši sīc un sprauslā.

Uz galda neparastas tasītes mazu, gleznu kolonnu formā, ar maigu ziedu zīmējumu ārpusē un zeltītu iekš­pusi. Mātes — Annas Vladimirovnas laikos tā ģime­nei bija svētku servīze, bet tagad bērni to sākuši lietot ik dienas. Par spīti lielgabaliem un visām šīm mokām, nemieram un aplamībām, galdauts ir balts un iestīvi- nāts. Par to jāpateicas Jeļenai, kura citādi nevar, par to jāpateicas Turbinu mājā uzaugušajai Aņutai. Grīdas laistās, un uz galda blāvā, augstā vāzē tagad, decembrī, gaišzilas hortenzijas un divas tumšsarkanas, svelmai­nas rozes, kas apliecina dzīves skaistumu un spēku, kaut arī Pilsētas pievārtē atrodas ļauns ienaidnieks, kurš droši vien spēj izpostīt skaisto, sniegoto Pilsētu un pa­pēžiem sabradāt miera drumslas. Ziedi. Ziedus atnesis Jeļenas uzticamais pielūdzējs gvardes poručiks Leo­nīds Jurjevičs Šervinskis — draugs pārdevējai slave­najā konfekšu veikalā «Marķīze», draugs pārdevējai mājīgajā puķu veikalā «Nicas flora». Hortenziju ēnā šķīvītis ar ziliem rakstiem, vairākas šķēlītes desas, caur­spīdīgā trauciņā sviests, sausiņu traukā maizes nazis un iegarens baltmaizes klaipiņš. Varētu jauki padzert tēju un iekost, ja nebūtu šo drūmo apstākļu … Ek… ek …