Mihails Bulgakovs: Baltā gvarde

Uz tējkannas jāteniski sēž raibs dzīparu gailis, un patvāra spožajos sānos atspoguļojas triju Turbinu iz­ķēmotās sejas, un Nikolkam tur ir vaigi kā Momam.

Jeļenas acīs skumjas, un rūsgani liesmainās matu cirtas bēdīgi nokārušās.

Tālbergs ar savu hetmaņa naudas vilcienu kaut kur aizķēries un sabojājis vakaru. Pie joda! Kas zina, vai tikai ar viņu nav kas noticis? … Brāļi kūtri kož sviest­maizēs. Jeļenai priekšā dziestošas tējas tase un «Kungs no Sanfrancisko». Aizmiglotās acis, nekā neredzēdamas, kavējas pie vārdiem:

… tumsa, okeāns, putenis.

Jeļena nelasa.

Beidzot Nikolka neiztur:

— Gribētos zināt, kāpēc tik tuvu šauj. Nevar taču būt…

Viņš apraujas, un sakustēšanās izķēmo viņa atspulgu patvāra sānos. Klusums. Pulksteņa rādītājs pārrāpjas pāri desmitajai minūtei un — tuk-tak — dodas uz ce­turksni pāri desmitiem.

— Šauj tāpēc, ka vācieši ir nelieši, — piepeši no­ņurd vecākais.

Jeļena paceļ galvu pret pulksteni un iejautājas:

— Vai patiesi, vai patiesi viņi mūs atstās likteņa varā? — Viņas balsī skan skumjas.

Brāļi kā pēc pavēles pagriež galvas un sāk melot.

— Nekas nav zināms, — saka Nikolka un apkoda maizes riecienu.

— Es to sacīju tāpat vien, hm… kā minējumu. Klīst baumas.

— Nē, tās nav baumas, — Jeļena tiepīgi atbild, — tās nav baumas, bet patiesība; šodien satiku Ščeglovu, un viņa teica, ka no Borodjankas atsaukti divi vācu pulki. f

— Blēņas.

— Padomā pati, — iesāk vecākais, — vai maz iedo­mājams, ka vācieši pielaistu pilsētai tuvumā to ne­ģēli? Padomā taču! Es pilnīgi nespēju iedomāties, kā viņi ar to sadzīvotu kaut vienu minūti. Tas ir galīgs absurds. Vācieši un Petļura! Viņi paši to nesauc citādi kā par bandītu. Smieklīgi!

•— Ak, ko nu tu runā! Tagad es vāciešus pazīstu. Pati jau esmu redzējusi vairākus ar sarkanām lentām. Piedevām vēl piedzērušu apakšvirsnieku ar kaut kādu sievišķi. Un arī sievišķis pilnā.

— Nu, kas par to? Arī vācu armijā var gadīties at­sevišķi pagrimuši cilvēki.

— Tātad, pēc jūsu domām, Petļura pilsētā neienāks?

— Hm … Manuprāt, tas nav iespējams.

— Nekādā gadījumā! Lūdzu, ielej man vēl tasīti tē­jas! Neuztraucies! Tā sakot, saglabā mieru.

— Bet, ak dievs, kur gan ir Sergejs? Esmu pārlie­cināta, ka viņu vilcienam sarīkots uzbrukums un …

— Un tālāk? Nu, kāpēc tu izgudro visādus niekus? Šī līnija taču ir pilnīgi brīva.

— Kādēļ tad viņš nenāk?

— Kungs, apžēlojies! Tu taču pati zini, kā tagad brauc vilcieni. Droši vien katrā stacijā stāv stundas četras.

— Revolūcijas temps. Stundu brauc — divas stāv.

Jeļena, smagi nopūzdamās, paskatījās pulkstenī, brī­tiņu klusēja, tad ierunājās atkal:

— Ak dievs, ak dievs! Ja vācieši nebūtu izdarījuši to nelietību, viss būtu labi. Ar diviem viņu pulkiem pietiek, lai šo jūsu Petļuru samaltu miltos. Nē, es redzu, vācieši spēlē kaut kādu zemisku divkāršu spēli. Un kāpēc nerādās izdaudzinātie sabiedrotie? Ak, nelieši! Solīja, solīja …

Patvāris, visu laiku klusējis, piepeši sāka dūkt, un uz paplātes izbira ar pelēku pelnu kārtiņu klātas og­lītes. Brāļi neviļus pievērsa skatienus krāsnij. Tur la­sāma atbilde. Lūdzu:

Sabiedrotie ir maitas.

Rādītājs apstājās pie stundas ceturkšņa, pulkstenis cienīgi nokrekstējās un nosita vienu reizi, un tūliņ priekšnamā pie griestiem pulkstenim atsaucās dzidras, smalkas zvana skaņas.

— Paldies dievam, Sergejs mājās, — vecākais prie­cīgi teica.

— Tas ir Tālbergs, — Nikolka apstiprināja un skrēja atvērt durvis.

Jeļena piesarka un piecēlās.

*

Tomēr Tālbergs tas nebija vis. NoblāKŠķēja trīs dur­vis, un kāpnēs dobji noskanēja Nikolkas pārsteiguma sauciens. Tam sekoja atbilde. Tad kāpnēs sāka klau­dzēt apkalti zābaki un šautenes laide. Pa durvīm priekš­namā ieplūda aukstums, un Aleksejam un Jeļenai priekšā nostājās garš, plecīgs, līdz papēžiem šineli ģērbts stāvs ar aizsargkrāsas uzplečiem, uz kuriem ar ķīmisko zīmuli uzzīmētas trīs poručika zvaigznes. Ka­puce apsarmojusi, bet smagā šautene ar brūngano durkli aizņēma visu priekšnamu.

— Sveicināti, — stāvs noskandēja aizsmakušā te­norā un ar stingiem pirkstiem tvēra pēc kapuces.

— Vitja!

Nikolka palīdzēja ienācejam atraisīt saites, kapuce nošļuka, tai līdzi virsnieka plakanā naģene ar apsūbē­jušu kokardi, un uz milzīgajiem pleciem kļuva redzama poručika Viktora Viktoroviča Mišlajevska galva. Tā bija ļoti skaista, tai piemita dīvains, skumjš un pievil­cīgs senas, dižciltīgas un deģenerēties sākušas dzimtas daiļums. Skaistums staroja garo skropstu aizēnotajās, drosmīgajās acīs, kas bija katra savā krāsā. Viegli iz­liekts deguns, lepnas lūpas, piere balta un tīra, bez īpa­šām iezīmēm. Bet, rau, viens mutes kaktiņš skumīgi slīgst lejup, un zods ieslīpi nocirsts, it kā tēlnieks, vei­dodams muižnieka seju, neprātīgas iedomas pārņemts, būtu nošķēlis māla piku un atstājis vīrišķīgajai sejai mazu, nepareizi veidotu sievietes zodu.

— No kurienes tu?

— No kurienes?

— Uzmanīgāk, — Mišlajevskis vārgi atsaucās, — nē­sāsit. Tur ir pudele sīvā.

Nikolka saudzīgi pakārināja smago šineli, no kura kabatas rēgojās avīzes strēmelē ievīstīts pudeles kakls. Pēc tam viņš pakarināja smago mauzeri koka makstī, saļodzīdams brieža ragu pakaramo. Tikai tad Mišla­jevskis pagriezās pret Jeļenu, noskūpstīja tai roku un atbildēja:

— Bijām pie Sarkanā Traktiera. Ļena, atļauj pār­gulēt. Līdz mājām netikšu.

— Ak dievs, nu protams.

Pēkšņi Mišlajevskis ievaidējās, lūkoja pūst dvašu uz pirkstiem, bet lūpas neklausīja. Baltās uzacis un sarmas klātās apcirptās ūsas sāka atkust, seja kļuva slapja. Vecākais Turbins atpogāja viņam frenci un, izvilcis netīru kreklu, aplūkoja vīles.

— Nu, protams … Pilns. Mudž./

— Vai zināt, — Jeļena iztrūkusies sarosījās un uz mirkli aizmirsa Tālbergu, — Nikolka, tur virtuvē ir malka. Skrej iekur vannas krāsni. Cik žēl, ka atlaidu Aņutu. Aleksej, velc viņam nost frenci — žigli!

Ēdamistabā pie krāsns Mišlajevskis atkrita krēslā, necenzdamies apvaldīt vaidus. Jeļena sāka skraidīt

un šķindināt atslēgas. Turbins un Nikolka, ceļos nome­tušies, pūlējās Mišlajevskim novilkt šauros, švītīgos zābakus ar sprādzēm uz lieliem.

— Lēnāk … Vai, lēnāk …

Tika attīti riebīgi, traipaini auti. Zem tiem — viole­tas zīda zeķes. Frenci Nikolka nekavējoties iznesa auk­stajā verandā — lai utis izsalst. Netīrā batista kreklā, kam pāri stiepāš melni bikšturi, zilās bridža biksēs ar saitītēm ap pēdu Mišlajevskis izskatījās tievs un sa­krities, slims un nožēlojams. Sazilējušās plaukstas sāka plikšķināt un glāstīt krāsns podiņus.

Baum … draud …

Brūk . . .'sarkan . ..

Iemīlējos … maija …

— Kas tie par neģēļiem! — Turbins izsaucās. — Vai patiesi viņi nevarēja iedot jums velteņus un puskažo­ciņus?

— Ve… elteņus, — Mišlajevskis raudādams mēdī­jās, — velte …

Siltumā neciešamas sāpes sāka plosīt viņa rokas un kājas. Saklausījis, ka Jeļenas soļi apklusuši virtuvē, Mišlajevskis caur asarām nikni izkliedza:

- 1 - Meitumāja!

Sēkdams un viebdamies viņš atkrita krēslā un, ar pirkstu rādīdams uz zeķēm, iekunkstējās: