Mihails Bulgakovs: Baltā gvarde

— Velciet nost, velciet nost, velciet nost…

Pretīgi oda denaturāts, bļodā kusa sniega kaudze,

izdzēris vīna glāzi sīvā, poručiks Mišlajevskis vienā mirklī apreiba tā, ka pat acis kļuva miglainas.

— Vai tiešām vajadzēs noņemt? Kungs dievs … — Viņš izmisis sašūpojās krēslā.

— Ko tu runā, pagaidi! Nekas … Tā. Lielais pirksts apsaldēts. Nekas… atdzīvosies. Un arī šis atdzīvosies.

Nikolka pietupies vilka Mišlajevskim kājās tīras, melnas zeķes, bet stingās, kokainās rokas pazuda pū­kaina peldmēteļa piedurknēs. Vaigos uzplauka sārti plankumi, un, čokurā sarāvies, apģērbts tīrā veļā un ha­lātā, pārsalušais poručiks Mišlajevskis atvilga un at­dzīvojās. Kā krusa uz palodzes istabā sāka birt nejauki lamu vārdi. Acis pārgriezis, poručiks neganti sunīja

štābu pirmās klases vagonos, kaut kādu pulkvedi Ščet- kinu, aukstumu, Petļuru, vāciešus un puteni un beidza ar to, ka apveltīja ar visneķītrākajām lamām pašu vi­sas Ukrainas hetmani.

Aleksejs un Nikolka skatījās, kā poručiks sasildams klabina zobus, un laiku pa laikam izsaucās: «Nu, nu!»

— Hetmanis, ko? Kaut viņš sapūtu! — Mišlajevskis rēca. — Kavalergards? Pilī? Vai ne? Bet mūs aiztrieca, kā stāvējām. Ko tu teiksi? Diennakti salā, sniegā . • • Dievs kungs! Domāju — visi būsim beigti… Ka tevi nelabais! Pa simt asīm virsnieks no virsnieka — tā esot ķēde? Mūs gandrīz apkāva kā vistas!

— Paklau, — lamu apstulbināts, iejautājās Turbins, — saki — kas tur pie Traktiera notiek?

— Ek! — Mišlajevskis atmeta ar roku. — Nekā ne­var sajēgt! Vai zini, cik mēs pie Traktiera bijām? Četr­desmit cilvēku. Atbrauc tā slampa — pulkvedis Ščet- kins un pļerkst (te Mišlajevskis sašķobīja seju, cenzda­mies atdarināt ienīsto pulkvedi Ščetkinu, un sāka runāt pretīgā, smalkā,' svepstošā balsī): «Virsnieku kungi, visa Pilsēta cer uz jums. Attaisnojiet mirstošās krievu pilsētu māmuļas uzticību — ienaidniekam parādoties, pārejiet uzbrukumā, dievs ir ar mums! Pēc sešām stun­dām došu maiņu. Bet patronas lūdzu taupīt…» (Miš­lajevskis turpināja savā parastajā balsī.) Iesēžas ar savu adjutantu mašīnā un prom. Un tumšs kā d…! Sals. Dursta kā ar adatām.

— Ak kungs, nu kas tur īsti var būt? Pie Traktiera taču nevar atrasties Petļura?

— Ta velns viņu zina! Tici vai ne, no rīta gandrīz vai zaudējām prātu. Mēs taču nostājāmies pusnaktī, gaidām maiņu … Nejūtam ne roku, ne kāju. Maiņas nav. Ugunskurus sakurt, protams, nevaram, sādža divu verstu attālumā, līdz Traktierim versts. Nakti rādās: klajumā kaut kas kustas. Liekas — lien… Nu, es do­māju, ko iesāksim… Ko gan? Piesvied šauteni pie pleca, domā — šaut vai nešaut? Kārdinājums liels. Stā­vējām, sakaucāmies kā vilki. Uzkliedz — kāds ķēdē atsaucas. Beidzot ierakos sniegā, izkašņāju ar laidi sev kapu, iesēdos un pūlos neaizmigt: aizmigsi — beigas. Un uz rīta pusi vairs nejaudāju, jūtu — sāku snaust. Zini, kas mani paglāba? Ložmetēji. Gaismai austot,

dzirdu, verstu trīs attālumā sāk bērt. Un, vai zini, ne­gribas celties. Nu, bet tad sāka zvetēt lielgabals. Uz- traušos, katra kāja liekas pudu smaga, un domāju: «Smalki, Petļura klāt.» Savirzījāmies drusku ciešāk kopā, sakliedzāmies. Nolēmām tā: ja kaut kas notiks, saspiedīsimies barā, atšaudīsimies un atkāpsimies uz pilsētu. Ja apšaus — apšaus. Būsim vismaz kopā. Un iedomājies — viss apklusa. No rīta sākām pa trim skriet uz Traktieri sildīties. Zini, kad ieradās maiņa? Šodien pulksten divos dienā. Kādi divsimt junkuri no pirmās vienības. Un, saproti, lieliskā ietērpā — velte­ņos, papahās un ar ložmetēju komandu. Viņus atveda pulkvedis Naijs-Turss.

— A! Mūsējais, mūsējais! — Nikolka iesaucās.

— Pag, vai viņš nav Belgradas huzārs? — iejautā­jās Turbins.

— Jā, jā, huzārs … Saproti, šie skatās uz mums un šausminās: «Sak, mēs domājām, jūsu te kādas divas rotas un ar ložmetējiem; kā tad jūs te stāvējāt?»

Izrādījās, ka tur no ložmetējiem šāvusi banda, savs tūkstotis cilvēku, kas rīta pusē uzkūlusies pie Sereb- rjankas un sākusi uzbrukumu. Par laimi, šie nezinājuši, ka tur ķēde tāda pati kā mūsējā, citādi, padomā vien, visa šī varza ar savu ierašanos varēja pagodināt Pil­sētu. Laime, ka tur vismaz bijuši sakari ar Volinskas Posteni, devuši ziņu, un no turienes kāda baterija šiem uzbērusi šrapneļus, tā nu šiem dūša saplakusi, uzbru­kums pārtraukts, un visa varza aizvilkusies velns zina kurp.

— Bet kas tie varēja būt? Vai tiešām Petļura? Tas taču neticami.

— Ta jods viņus zina. Domāju, tie būs bijuši apkār­tējie zemnieki — Dostojevska svētbilžu nēsātāji… ū-u … kuces bērni!

— Ak dievs!

— Jā, kungi, — Mišlajevskis aizsmacis atsāka, sūk­dams papirosu, — tā nu mūs, lai slavēts dievs, nomai­nīja. Skaitām: trīsdesmit astoņi vīri. Sirds, priecājies: divi nosaluši. Kā prusaki. Bet divus pievācām, tiem noņems kājas …

. — Kā! Nosaluši beigti?

— Un kā tad tu domāji? Viens junkurs un viens

virsnieks. Bet Popeļuhā, turpat pie Traktiera, iznāca vēl jaukāk. Mēs ar podporučiku Krasinu aizlikāmies turp sadabūt ragavas, lai aizvestu nosalušos. Sādžele gluži kā izmirusi — ne dzīvas dvēseles. Beidzot ierau­gām — velkas viens večuks kažokā un ar kūju. Iedo­mājies — paskatījās uz mums un kļuva gaužām prie­cīgs. Es tūliņ nojautu ko nelabu. Kas tie par brīnumiem, prātoju. Ko šitas sasodītais kraķis tā luncinās: «Dē­liņi … dēliņi.. .» Es šim tādā saldenā balsī saku: «Sveiks, vecotēv! Dod žiglāk ragavas!» Bet šis atteic: «Nevaid. Virsnieķeļi visas ragavas aizvāca uz Posteni.» Pametu Krasinam ar aci un prasu: «Virsnieķeļi? Ak šitā gan? Bet kur tad visi jūsu vīrišķi?» Un vecais sper laukā: «Visi aizgājuši pie Petļuras.» Nu? Nu ko tu teiksi? Šis savā aklumā nebija saskatījis, ka mums zem bašlikiem uzpleči, un noturējis mūs par petļuriešiem. Nu, vai zini, tad es vairs neizturēju … Sals … Kļuvu traks aiz dusmām… Sagrābu veci aiz dziesmas tā, ka šis gandrīz vai izlaida garu, un kliedzu: «Aizgājuši pie Petļuras? Es tevi uz vietas nošaušu, tad tu zināsi, ka iet pie Petļuras. Tu man aiziesi uz debesu valstību, maita!» Skaidrs, ka te nu svētajam zemesrūķim, sējē­jam un aizgādnim (Mišlajevskis izgāza drausmīgu lamu vārdu virkni kā akmeņu vezumu) uzreiz atausa gaisma. Šis, protams, krīt pie kājām un brēc: «Vai, jūsu augst- labdzimtība, piedodiet man, vecam vīram, ka es aiz savas muļķības, aiz sava akluma šitā, došu zirgus, tū­liņ došu, tikai atstājiet pie dzīvības!» Un atradās gan zirgi, gan ragavas.

Tā nu, kungi, krēslā mēs nokļuvām Postenī. Kas tur notiek, prātam nav aptverams. Uz sliedēm saskaitīju četras baterijas, stāv neuzstādītas, jo neesot lādiņu. Štābu bez skaita. Neviens, protams, ne velna nezina. Un galvenais — nav kur likt mirušos! Beidzot atradām pārsiešanas punktu, tici vai ne, ar varu uzspiedām līķus tiem, negribēja ņemt pretī: «Vediet uz Pilsētu.» Tur nu mūs sagrāba zvēra niknums. Krasins gribēja nošaut kādu štāba virsnieku. Tas pateica: tie, sak, esot petļu- riešu paņēmieni. Noziedēja. Tikai pie vakara beidzot atradu Ščetkina vagonu. Pirmā klase, elektrība … Un ko domā? Stāv kaut kāds denščiku sugas roklaiža un neļauj iet iekšā. Ko tu neteiksi! «Viņi, sak, atdusējas.

Nevienu nav vēlēts pieņemt.» Nu, kā gāzu ar laidi pa sienu, tūliņ ari visi mūsējie sacēla traci. No visām ku­pejām pabira kā zirņi. Izlien Ščetkins un sāk luncinā- ties: «Ak mans dievs! Nu, saprotams. Tūliņ. Ei, ziņ­neši, kāpostus, konjaku! Tūlīt mēs jūs izvietosim. Pi- ilnīgu atpūtu. Tā ir varonība. Ak, kāds zaudējums, bet ko lai dara — tie ir upuri. Es tā nomocījos…» Un pats jau pa gabalu ož pēc konjaka. A-ā-ā! — Mišlajevskis piepeši nožāvājās, un galva tam nokārās uz krūtīm. Viņš sāka murmināt kā miegā: — Nodaļai ierādīja lopu vagonu ar krāsni… O! Bet man palaimējās. Šis, acīm redzot, bija nolēmis no manis atkratīties pēc tāda jan­dāliņa. «Jūs, poručik, es komandēju uz pilsētu. Uz ģe­nerāļa Kartuzova štābu. Ziņojiet tur!» Aidā! Es uz lo­komotīves … sasalu ragā … Tamāras pils … sīvais …