Mihails Bulgakovs: Baltā gvarde

Papiross izkrita Mišlajevskim no mutes, viņš atgā­zās krēslā un tūliņ sāka krākt.

— Tas tik ir vareni, — apjucis noteica Nikolka.

— Kur Jeļena? — vecākais norūpējies iejautājās. Vitjam jāiedod palags, tu aizved viņu nomazgāties.

Bet Jeļena tobrīd raudāja istabā, kas atradās aiz vir­tuves un kur aiz katūna aizkariem blakus cinkotai van­nai krāsnī liesmoja sausas bērza šķilas. Aizsmakušais virtuves pulkstenis nošķindināja vienpadsmit. Jeļena acu priekšā redzēja Tālbergu nogalinātu. Vilcienam, kas veda naudu, protams, bija sarīkots uzbrukums, kon- vojnieki apkauti, sniegā — asinis un smadzenes. Jeļena sēdēja pustumsā, cauri pairušajam matu vainagam lau­zās liesmu atspīdums, pār vaigiem ritēja asaras. Noga­lināts. Nogalināts

Un te iedžinkstējās smalkas zvana skaņas un piepil­dīja visu dzīvokli. Jeļena — kā viesulis cauri virtuvei, cauri tumšajai bibliotēkai uz ēdamistabu. Ugunis iemir­dzas spožāk. Melnais pulkstenis sāk zvanīt un tikšķēt, uzņem mundru soli.

Taču Nikolka un vecākais brālis pēc pirmā prieka uzliesmojuma ļoti drīz atsala. Un arī prieks bija pa­modies galvenokārt Jeļenas dēļ. Brāļus nelādzīgi ietek­mēja hetmaņa kara ministrijas ķīļveidīgie uzpleči pie Tālberga frenča. Tomēr jau pirms šo uzpleču parādī­šanās, gandrīz jau kopš Jeļenas kāzu dienas, Turbinu dzīves kausā bija radusies kāda plaisa — un svētīgā valgme pa to nemanot aizplūda. Kauss tagad tukšs. Gal­venais iemesls laikam gan bija ģenerālštāba kapteiņa Sergeja Ivanoviča Tālberga divslāņainās acis …

Ek, ek… Lai nu kā, pirmajā slānī pašlaik varēja la­sīt bez grūtībām. Acu virsējā slānī atspoguļojās vien­kāršs cilvēcisks prieks, ko radīja siltums, gaisma, dro­šības izjūta. Toties mazliet dziļāk skaidri samanāms nemiers, ko Tālbergs bija atvedis sev līdzi nupat. Vis­dziļākais slānis, protams, palika apslēpts kā vienmēr. Vismaz Sergeja Ivanoviča stāvs nepauda neko. Josta plata un cieta. Kā balti plankumiņi vienmērīgi spīgu­ļoja abi žetoni — universitātes un akadēmijas. Kalsnais stāvs kā automāts grozījās zem melnā pulksteņa. Tāl­bergs bija stipri nosalis, tomēr visiem labvēlīgi uzsmai­dīja. Un arī šai vēlīgumā bija jaušams nemiers. Ni­kolka, pašņaukājis savu garo degunu, to sajuta pirmais. Vārdus stiepdams, Tālbergs gausi un jautri stāstīja, kā vilcienam, kurš vedis uz provinci naudu un kura ap­sardzība bijusi uzdota viņam, pie Borodjankas, četr­desmit verstis no pilsētas, uzbrukusi dievs zina kāda banda. Jeļena šausmās aizvēra acis un kļāvās pie že­toniem, brāļi atkal izsaucās: «Ko tu saki!» — bet Miš­lajevskis krāca bez atmaņas, rādīdams trīs zelta zobus.

— Kas gan tie varēja būt? Petļurieši?

— Nu, ja tie būtu bijuši petļurieši, — tēvišķīgi un reizē nemierīgi pasmaidījis, atteica Tālbergs, — tad nezin vai es te … hm … ar jums tērzētu. Nezinu, kas. Varbūt dezorganizējušies serdjuki. Ielauzās vagonos, vicināja šautenes un kliedza: «Kas par konvoju?» Es atbildēju: «Serdjuki,» — šie pamīņājās, pamīņājās, tad dzirdu komandu: «Kāpj nost, puiši!» Un visi pazuda. Man liekas, viņi meklēja virsniekus, droši vien bija domājuši, ka apsardze nebūs ukraiņu, bet gan virs­nieku, — Tālbergs izteiksmīgi pablenza uz Nikolkas piedurknes uzšuvi, paskatījās pulkstenī un pēkšņi pie­bilda: — Jeļena, iesim parunāt pāris vārdu…

Jeļena steigšus izgāja vīram līdzi — Tālbergu pusē, guļamistabā, kur pie sienas līdzās gultai uz balti cim­dotas rokas sēdēja vanags, kur maigu gaismu izplatīja zaļā lampa uz Jeļenas rakstāmgalda un uz sarkankoka galdiņa atradās ar bronzas ganu figūrām rotātais pulk­stenis, kas ik pa trim stundām spēlēja gavoti.

Mišlajevska uzmodināšana Nikolkam sagādāja milzu pūles. Pa ceļam poručiks grīļojās, divas reizes ar trok­sni uzgrūdās durvīm un vannā aizmiga. Nikolka uzma­nīja, lai viņš nenoslīkst. Bet vecākais Turbins, pats ne­zinādams, kādēļ, iegāja tumšajā viesistabā, piespieda ausi pie loga un klausījās: atkal tālu, dobji — kā caur vati — un nekaitīgi būkšķēja lielgabali, reti un tālu.

Jeļena ar viegli rūsganajiem matiem pēkšņi bija kļu­vusi vecāka .un neglītāka. Acis sarkanas. Rokas nolai­dusi, viņa skumji klausījās Tālbergā. Bet viņš kā salta štāba kolonna slējās tai pāri un nepielūdzami teica:

— Jeļena, citādi rīkoties nav iespējams.

Tad Jeļena, samierinājusies ar nenovēršamo, sacīja:

— Nu, es jau saprotu. Tev, bez šaubām, taisnība. Pēc dienām piecām sešām, vai ne? «Varbūt tikmēr stā­voklis vēl uzlabosies?

Šis Tālbergam bija grūts mirklis. Un viņš novāca no sejas pat savu mūžīgo, patentēto smaidu. Tā sāka izska­tīties veca, un katrs vaibsts pauda līdz galam izdo­mātu domu. Jeļena … Jeļena. Ak, šī maldīgā, nedrošā cerība . .. Dienas piecas … sešas …

Un Tālbergs teica:

— Jābrauc nekavējoties. Vilciens atiet vienos naktī…

… Pēc pusstundas istabā, kur no sienas lūkojās va­nags, viss bija izpostīts, Uz grīdas čemodāns, un iekšē­jais ūdeni necaurlaidīgais vāks uzsliets stāvus. Jeļena, novājējusi un savaldīga, ar deviņām mutes kaktiņos, klusēdama lika čemodānā kreklus, apakšbikses, pala­gus. Tālbergs, nometies ceļos pie skapja apakšējās at­vilktnes, nopūlējās ap atslēgu.

Un tad … tad istaba likās pretīga kā ikviena telpa, kur valda kravāšanās haoss, un vēl ļaunāk, ja lampai norauts abažūrs. Nekad. Nekad nenoraujiet lampai aba- žūru! Abažūrs ir svētums. Nekad nebēdziet no bries­mām pretī nezināmajam, kā mēdz bēgt žurkas. Snau­diet pie abažūra, lasiet — lai putenis kauc, — gaidiet, kamēr atnāk pie jums.

Taču Tālbergs bēga. Mīņādams kājām papīra strē­meles, viņš izslējās līdzās smagajam, aizsprādzētajam čemodānam, ģērbies savā garajā šinelī, uzlicis melnos, glītos ausu sildītājus, pie cepures hetmaņa kokarde — pelēka ar gaiši zilu —, pie sāniem zobens.

Pilsētas I Pasažieru stacijā uz nomaļām sliedēm jau stāv vilciens — vēl bez lokomotīves, līdzīgs kāpuram bez galvas. Sastāvā deviņi vagoni ar žilbinoši spožu elektrisko apgaismojumu. Ar šo sastāvu vienos naktī ģenerāļa fon Busova štābs dodas prom uz Vāciju. Tāl­bergs tiek ņemts līdzi: Tālbergam atradušies sakari… Hetmaņa ministrija ir muļķīga un banāla operete (Tāl­bergam patika izteikties triviāli, bet spēcīgi) un pats hetmanis tāpat. Vēl jo banālāka tādēļ, ka…

— Saproti (čuksti), vācieši hetmani pamet likteņa varā, un ļoti, ļoti iespējams, ka ienāks Petļura … bet tas, vai zini…

O, Jeļena zināja! Jeļena labi zināja. 1917. gada martā Tālbergs bija pirmais — saprotiet, pirmais, — kurš ieradās karaskolā ar platu sarkanu lentu ap piedurkni. Tas notika pašās pirmajās dienās, kad vēl Pilsētā visi virsnieki, dzirdot vēstis no Pēterburgas, piesarka un nozuda kaut kur tumšajos gaiteņos, lai nekas nebūtu jāklausās. Tālbergs kā pašas revolucionārās kara komi­tejas loceklis arestēja pazīstamo ģenerāli Petrovu. Kad slavenais gads gāja uz beigām un pilsētā jau risinājās daudz brīnumainu un savādu notikumu, un tajā uzra­dās cilvēki, kam trūka zābaķu, bet bija platas bikses, Luras rēgojās zem pelēkajiem zaldātu šineļiem, un šie cilvēki paziņoja, ka nekādā gadījumā no Pilsētas ne­iešot uz fronti, jo tur tiem neesot ko darīt, un tie pa­likšot te, Pilsētā, tad Tālbergs kļuva viegli uzbudināms un sausi pavēstīja, ka tas neesot tas, kas vajadzīgs, bet gan banāla operete. Un izrādījās, ka viņam zināmā mērā taisnība: patiesi iznāca operete, tikai nevis pa­rasta, bet gaužām asiņaina. Vīrus platajās biksēs viens un divi no Pilsētas izdzina pelēki, izkliedēti pulki, at­nākuši cauri mežiem no līdzenuma, kas stiepās Maska­vas virzienā. Tālbergs apgalvoja, ka platbiksaiņi esot avantūristi, kam saknes Maskavā, un šīs saknes esot boļševistiskas.