Dzeks Londons: Mauki

Viņš svēra simt desmit mārciņas. Mati viņam bija spro­gaini kā nēģerim, un viņš bija melns. Viņš bija nepa­rasti melns. Viņš bija nevis zilganmelns un sarkanmelns, bet violeti melns kā plūme. Viņu sauca Mauki, un viņš bija virsaiša dēls. Viņam bija trīs «tambo». «Tambo» me- lanēziešiem nozīmē tabu un ir radniecīgs šim polinēziešu vārdam. Mauki trīs «tambo» bija šādi: pirmkārt, viņš ne­drīkstēja sarokoties ar sievieti vai arī pieļaut, ka sievietes roka pieskartos viņam vai viņa lietām, otrkārt, viņš ne­drīkstēja ēst gliemežus vai citu kādu barību, kas cepta uz uguns, uz kuras cepti gliemeži; treškārt, viņš nedrīk­stēja pieskarties krokodilam vai braukt laivā, kurā būtu kaut vai krokodila zobs.

Melni bija arī Mauki zobi, bet atšķirībā no ādas tie bija pavisam melni jeb, labāk sakot, melni kā sodrēji. Tādus tos vienā naktī bija padarījusi māte, ieberzējot ar pulverī sasmalcinātu akmeni, kas bija atrasts kalnu no­gruvumā pie Portadamsas. Portadamsa ir piejūras ciemats Malaitā, bet Malaita — pati mežonīgākā no visām Zāla­mana salām — tik mežpnīga, ka nevienam tirgotājam vai plantatoram tur neizdevās nostiprināties un baltie avan­tūristi, sākot ar pirmajiem trepangu zvejniekiem un sandalkoka tirgotājiem un beidzot ar jaunāko laiku darba­spēka vervētājiem, kas bija apgādāti ar modernām šaute­nēm un benzīna motoriem, zaudēja te dzīvību no metama­jiem cirvjiem un strupdegunainajām snaidera lodēm. Tāda Malaita ir vēl šodien, divdesmitajā gadsimtā, — zelta bedre darbaspēka vervētājiem, kuri apmeklē šos krastus, mēģinot salīgt iedzimtos, kas būtu ar mieru locīt muguru tuvējo vai arī vairāk civilizēto salu plantācijās par trīs­desmit dolāriem gadā. Šo tuvējo vai arī vairāk civilizēto salu iemītnieki ir kļuvuši pārāk civilizēti, lai strādātu plantācijās.

Mauki ausis bija sadurtas ne vienā vai divās, bet sa­vās pārdesmit vietās. Vienā no mazākajiem caurumiem

bija iebāzta māla pīpe. Lielākie caurumi šim nolūkam ne­derēja. Pīpes galviņa izietu tiem cauri. Taisnību sakot, lielākajos caurumos viņš mēdza iekārt apaļus koka klucī­šus četras collas diametrā. Citiem vārdiem, šo caurumu apkārtmērs bija divpadsmitarpus collu. Kas attiecas uz gaumi, tad Mauki bija diezgan brīvdomīgs. Mazajos cau­rumiņos viņš nēsāja tādus priekšmetus kā tukšas patronu ļ čaulītes, pakavu naglas, vara uzgriežņi, auklas gabali, no salmiem pītas lentes un palmu lapu šautras, bet vēsa­jās pievakarēs — koši sarkanos malvu ziedus. Tas liecina, ka viņš gluži labi varēja iztikt bez kabatām. Un tās jau arī nebūtu bijis kur likt, jo viss viņa apģērbs bija dažas collas plats katūna gabals. Kabatas nazi viņš nēsāja j matos, ar asmeni sakniebis skrūzaino ērkuli. Visvairāk Mauki lepojās ar porcelāna tasītes osiņu, kas bija iekārta cauri deguna krimslim izvērtā bruņurupuča kaula gre­dzenā.

Par spīti Šim rotām, Mauki izskatījās piemīlīgs. Viņa seja bija tīkama pat no eiropieša viedokļa, bet kā mela- nēzietis viņš bija ārkārtīgi skaists. Sejas vienīgais trū­kums bija pārliekais maigums. Tā bija sievišķīga, bezmaz vai meitenīga, ar sīkiem, pareiziem un smalkiem vaibstiem. Zods bija gļēvs un mute tāpat. Žokļa, pieres un deguna līnija nepauda ne spēku, ne raksturu. Tikai acīs reizēm pavīdēja kaut kāds mājiens uz nezināmām īpašībām, ku- J ras veidoja Mauki iedabu, bet citiem palika nemanāmas. Sīs nezināmās īpašības bija drosme, neatlaidība, bezbai­lība, iztēles spēja un apķērība, un, kad tās izpaudās mērķ­tiecīgā un enerģiskā rīcībā, apkārtējiem mutes palika vaļā.

Mauki tēvs bija Portadamsas ciemata vecākais, un pie jūras piedzimušais Mauki te jutās pats gandrīz kā ūdens iemītnieks. Viņš prata ķert zivis un austeres, un koraļļu rifi viņam bija atvērta grāmata. Arī laivu vadīt viņš prata. Gadu vecs viņš iemācījās peldēt. Septiņu gadu ve­cumā viņš jau varēja aizturēt elpu veselu minūti un ienirt trīsdesmit pēdu dziļumā. Bet septiņu gadu vecumā viņu nolaupīja biezokņu iemītnieki, kuri neprot peldēt un pat baidās no sālsūdens. Kopš tā laika Mauki redzēja jūru tikai no tālienes, spraugās starp krūmiem vai no augsto kalnu kailajām nogāzēm. Viņš kļuva par vergu vecajam Fanfoa, kura pārvaldīšanā atradās pārdesmit pa Malaitas kalnu atzarojumiem izkaisītu ciematiņu, no kuriem kāpjo­šās dūmu strūklas rāmos rītos noder baltajiem jūras

braucējiem par vienīgo pierādījumu, ka salas vidusdaļa ir apdzīvota. Baltie nelien iekšā Malaitā. Dzīdamies pēc zelta, viņi reiz mēģināja to darīt, bet vienmēr atstāja tur savas galvas, kas vēl šobaltdien ņirdzīgi smaida pie iedzimto būdu nokvēpušajām spārēm.

Kad Mauki bija septiņpadsmit gadu, Fanfoa reiz aptrūka tabakas. Viņš palika pilnīgi bez tabakas. Visiem viņa cie­matiem tie bija grūti laiki. Vainīgs bija pats Fanfoa. Suo bija tik mazs līcītis, ka liels šoneris, izmetis tajā enkuru, nevarēja apgriezties. Līcīti no visām pusēm ieskauj man- groves, kuru zari līkst zemu pār tumšajiem ūdeņiem. Tas ir slazds, un šajā slazdā ar visu savu mazo divmastu bu­rinieku iekrita divi baltie. Viņi bija atbraukuši vervēt strād­niekus un atveduši līdzi daudz tabakas un preču, nerunājot nemaz par trim šautenēm un krietnu munīcijas krā­jumu. Suo piekrastē neviens nedzīvoja, tāpēc krūmu iemīt­nieki varēja mierīgi nākt lejā pie jūras. Tirgošanās ritēja spraigi. Jau pirmajā dienā pieteicās divdesmit strādnieki. Pat vecais Fanfoa pieteicās. Un tajā pašā dienā divdes­mit jaunie strādnieki nocirta abiem baltajiem galvu, ap­kāva komandu un aizdedzināja burinieku. Pēc tam veselus trīs mēnešus tabakas un citu labumu visos džungļu ciema­tos bija papilnam. Bet tad ieradas kara kuģis, kura raidī­tās granātas ielidoja tālu kalnos, un šausmu pārņemtie ļaudis bija spiesti bēgt no saviem dzimtajiem ciematiem dziļāk džungļos. Malā izkāpa bruņotas nodaļas. Tās node­dzināja ciematus ar visu salaupīto tabaku un precēm. Kokospalmas un banānu koki tika nocirsti, taro dārzi iz­rakņāti, cūkas un vistas apkautas.

Tā bija laba mācība Fanfoa, taču šobrīd viņš bija pa­licis bez tabakas. Arī jaunieši bija pārāk nobaidījušies, lai pieteiktos vervētājiem. Tāpēc Fanfoa pavēlēja aizvest savu vergu Mauki uz krastu un atdot baltajiem, par iemaksu pieprasot puskasti tabakas un nažus, cirvjus, katūnu un krelles piedevām. To visu Mauki atpelnīs plan­tācijās. Mauki bija iztrūcies līdz nāvei, kad viņu veda augšā uz šonera. Viņš gāja kā upurjērs. Baltie bija ne­ganti radījumi. Citādi viņi nebraukātu gar Malaitas pie­krasti un neiegrieztos visos līčos pa divi uz šonera ar piecpadsmit līdz divdesmit vīru lielu melnādaino komandu un nereti ar sešdesmit septiņdesmit savervētajiem. Turklāt vēl vajadzēja baidīties no piekrastes iedzīvotājiem, kas kuru katru brīdi varēja uzbrukt, sagrābt šoneri un apslep- kavot visu apkalpi. Baltajiem cilvēkiem vajadzēja būt patiešām briesmīgiem. Bez tam viņiem bija tādi velnišķīgi rīki, kas šāva daudz reižu bez apstājas, visādas dzelzs un vara lietas, kas dzina šoneri uz priekšu, kad nebija ne mazākā vējiņa, un kastes, kas runāja un smējās uz mata, kā runā un smejas cilvēki. Jā, un viņš bija dzirdējis par kādu balto, kura velnu velns esot tik stiprs, ka cilvēks varot pēc patikas izņemt un atkal ielikt atpakaļ visus savus zobus.

Mauki noveda lejā kajītē. Uz klāja par sargu palika viens baltais cilvēks ar divām pistolēm aiz jostas. Kajītē otrs baltais sēdēja pie grāmatas un vilka tajā kaut kādas mīklainas zīmes un līnijas. Viņš palūkojās uz Mauki, it kā tas būtu cūka vai vista, paskatījās viņa padusēs un ierakstīja kaut ko grāmatā. Tad viņš pasniedza rakstāmo irbuli, un Mauki, tikko pieskāries tam, bija apņēmies trīs gadus strādāt ziepju vārīšanas sabiedrības «Mēness gaisma» plantācijās. Neviens nepaskaidroja viņam, ka ne­gantie baltie cilvēki lietos spēku, lai piespiestu Mauki pil­dīt saistības, un ka viņus atbalstīs visa Lielbritānijas va­renība un visi kara kuģi.