Dzeks Londons: Mauki

Uz šonera bija vel citi melnie no talam, nevienam nezināmām vietām, un, kad baltais cilvēks viņiem kaut ko pateica, viņi izrāva garo spalvu no Mauki kuplajām cir­tām, nogrieza viņam matus līdz ādai un apsēja ap gurniem koši dzeltenu audekla lavu-lavu.

Dienām ilgi Mauki brauca ar šoneri un redzēja tik daudz zemju un salu, cik viņam ne sapņos nebija rādījies, līdz nonāca Ņūdžordžijā, kur viņu pielika pie krūmu ciršanas un cukurniedru griešanas. Tikai tagad viņš īsti iepazina darbu. Pat Fanfoa vergs būdams, viņš nebija tā strādājis. Bet strādāt viņam nepatika. Cēlās mazā gaismiņā, atgrie­zās krēslā, ēda divas reizes dienā. Un ēdiens bija apni­cīgs. Dažreiz nedēļām ilgi viņiem nedeva neko citu kā vienīgi batātes, dažreiz nedēļām ilgi neko citu kā vienīgi rīsus. Mauki līdz apnikumam lobīja kokosriekstus un meta klāt žagarus ugunskuriem, uz kuriem žāvējās kopra, līdz puisim iekaisa acis un viņu aizsūtīja gāzt kokus. Ar cirvi rīkoties viņš prata labi, tāpēc drīz tika nosūtīts būvēt tiltu. Reiz viņš par kaut kādiem grēkiem dabūja palocīt mu­guru ceļa būvdarbos, šad un tad viņam gadījās braukt ar vaļu medību laivām, kad baltie devās uz attāliem līčiem pēc kopras vai selgā apdullināt zivis ar dinamītu.

Starp citu, Mauki apguva beche de merkas deva viņam iespēju sarunāties ar baltajiem un visiem melnādainajiem strādniekiem, kuri runāja tūkstoš dažādos dialektos. Viņš uzzināja daudz ko par baltajiem cilvēkiem, vispirms to, ka viņi tur vārdu. Ja viņi teica strādniekam, ka dos vi­ņam paku tabakas, tad strādnieks to arī dabūja. Ja teica, ka izsitīs no viņa septiņas glases [1] , ja viņš izdarīs to un to, tad katrā ziņā izsita arī, ja viņš to izdarīja. Mauki nezināja, ko nozīmē «septiņas glases», bet, tā kā šis iztei­ciens tika bieži lietots, viņš nosprieda, ka tās ir asinis un zobi, ar kuriem glasu izsišana bija saistīta. Vienu viņš bija iegaumējis pamatīgi: nevienu nesit un nesoda bez vainas. Pat tad, kad baltie cilvēki bija piedzērušies — bet tas gadījās diezgan bieži —, viņi nekad nesita, ja nebija pārkāpts kāds likums.

Mauki nepatika plantācijās. Viņš ienīda darbu, jo viņš taču galu galā bija vecākā dēls. Turklāt kopš tās dienas, kad viņu bija nolaupījis Fanfoa, bija apritējuši desmit gadi, un Mauki ilgojās pēc mājām. Viņš ilgojās pat pēc Fanfoa verdzības jūga. Tāpēc viņš bēga. Viņš devās džun­gļos, cerēdams izlauzties uz dienvidiem līdz jūrai, nozagt laivu un ar to nokļūt Portadamsā. Bet viņš saslima ar drudzi, tika notverts un atvests atpakaļ vairāk miris nekā dzīvs.

Otrreiz Mauki bēga kopā ar diviem malaitiešiem. Viņi nogāja divdesmit jūdzes gar piekrasti, sasniedza ciematu un paslēpās kāda malaitiešu ieceļotāja būdā. Bet vēlu naktī ieradās divi baltie, kuri nebaidījās no visiem ciemat- niekiem, izsita no katra bēgļa septiņas glases, sasēja vi­ņus kā sivēnus un iesvieda vaļu medību kuģī. Bet no cil­vēka, kurš bija devis viņiem patvērumu, izsita septiņreiz septiņas glases, spriežot pēc izrautajiem matiem, noplēs­tās ādas un izdauzītajiem zobiem, un viņam uz visu mūžu zuda patika piemitināt izbēgušus plantāciju strādniekus.

Veselu gadu Mauki lēja sviedrus. Tad viņu pieņēma par mājkalpotāju — un viņš bija labi paēdis un diezgan brīvs; darbs arī kaulus nelauza: vajadzēja uzturēt māju tīru un jebkurā laikā dienā un naktī pasniegt baltajiem kun­giem viskiju un alu. Tas Mauki patika, bet dzīve Port- adamsā patika vēl vairāk. Viņam bija atlicis kalpot divus gadus, bet divi gadi ir pārāk ilgs laiks cilvēkam, kurš ne­var vien sagaidīt atgriešanās dienu. Sājos gados Mauki daudz ko bija iemācījies, un tagad viņam kā mājkalpotā­jam bija visādas iespējas. Viņš tīrīja šautenes un zināja, kur glabājas noliktavas atslēga. Viņš izdomāja bēgšanas plānu, un kādu nakti desmit malaitiešu puišu un viens no Sankristovalas izzagās no barakām un aizvilka līdz jūrai vaļu medību laivu. Mauki bija sadabūjis laivas priekškaramās atslēgas slēdzeni, Mauki bija pagādājis divpadsmit vinčestrus, veselu lērumu munīcijas, kasti dina­mīta ar detonatoriem un Bikforda auklu un desmit kastes tabakas.

Pūta ziemeļrietumu musons, un naktīs viņi traucās uz dienvidiem, bet dienās vai nu slēpās vientuļās, neapdzīvo­jis saliņas, vai ari, ievilkuši laivu krūmos, kādā lielā salā. Ta viņi sasniedza Gvadalkanaru, turēdamies pie krasta, apmeta salai likumu un, šķērsojuši Indispenseblas jūras šaurumu, piestāja pie Floridas salas. Te viņi nogali­nāja puisi no Sankristovalas, viņa galvu noslēpa, bet visu pārējo izcepa un apēda. Līdz Malaitai bija tikai divdesmit jūdzes, bet pēdējā naktī stipra straume un mainīgi vēji neļāva viņiem nokļūt līdz krastam. Ausa diena, bet viņi vēl bija vairākas jūdzes no mērķa. No rīta parādījās ku­teris ar diviem baltajiem, kuriem nebija bail no vienpa­dsmit malaitiešiem un viņu divpadsmit šautenēm. Mauki un viņa biedrus aizveda uz Tulagi, kur dzīvoja visu balto cilvēku lielais baltais pavēlnieks. Un lielais baltais pavēl­nieks tiesāja bēgļus, kuriem sasietiem uzskaitīja divdesmit reizes ar pletni un piespieda nomaksāt piecpadsmit dolārus soda naudas. Pēc tam viņus nogādāja atpakaļ Ņūdžor- džijā, kur baltie izsita no viņiem septiņas glases no katra un pielika viņus pie darba. Bet Mauki vairs neuzticēja mājkalpotāja pienākumus. Viņu nosūtīja būvēt ceļu. Piec­padsmit dolārus soda naudas samaksāja baltie, no kuriem Mauki bija aizbēdzis, un viņam pateica, ka tie jāatstrādā, bet tas nozīmēja, ka būs jāloka mugura vēl liekus sešus mēnešus.

Tagad līdz atgriešanās dienai atlika trīsarpus gadu, tāpēc Mauki kādu nakti nozaga laiviņu, kādu laiku slēpās Meninga jūras šauruma saliņās, tad šķērsoja šo līci un saka airēt gar Izabellas salas austrumu piekrasti, taču, nobraucis divas trešdaļas ceļa, pie Merindža lagūnas krita balto rokās. Pēc nedēļas viņš no tiem aizbēga un patvērās biezoknī. Izabellas salā nav mežu iedzīvotāju, ir tikai pie­krastes iedzīvotāji, un viņi visi ir kristīti. Baltie izsolīja par Mauki sagūstīšanu piecsimt paku tabakas, un katru reizi, kad Mauki mēģināja nokļūt līdz jūrai, lai nozagtu laivu, piekrastes iedzīvotāji dzinās viņam pakaļ. Tā pa­gāja četri mēneši, bet, kad atalgojums tika paaugstināts līdz tūkstoš pakām, viņu sagūstīja un nosūtīja atpakaļ uz Ņūdžordžiju būvēt ceļus. Tā kā tūkstoš paku tabakas maksā piecdesmit dolāru un izsolīto summu Mauki va­jadzēja samaksāt pašam, tad viņam vajadzēja strādāt gadu un astoņus mēnešus. Tādējādi atgriezties Portadamsā viņš tagad varēja cerēt pēc pieciem gadiem.

Ilgas pēc mājām bija stiprākas nekā jebkad, un Mauki nedomāja rimties, nākt pie prāta, atstrādāt savus piecus gadus un tad atgriezties mājās. Nākamo reizi Mauki no­ķēra, kad viņš mēģināja bēgt. Lietu izskatīja misters He- vebijs, ziepju vārīšanas sabiedrības «Mēness gaisma» pilnvarotais salā, un viņš atzina Mauki par nelabojamu. Sabiedrībai bija plantācijas arī Santakrusas salās, sim­tiem jūdžu no Zālamana salām, un uz turieni sūtīja nela­bojamos. Uz turieni gribēja nosūtīt arī Mauki, bet viņš nenonāca galā. Šoneris piestāja Santaannā, un Mauki naktī peldus sasniedza krastu, kur tirgotājam nočiepa di­vas šautenes un kasti tabakas, un ar laiviņu aizkļuva iīdz Kristovalai. Malaita tagad bija piecdesmit vai seš­desmit jūdzes uz ziemeļiem no viņa. Taču, kad Mauki mēģināja tikt pāri līcim, sacēlās vētra un viņu aiznesa atpakaļ uz Santaannu, kur tirgotājs iekala viņu dzelžos un noturēja līdz tai dienai, kad šoneris atgriezās no Santa­krusas. Šautenes tirgotājam atdeva, bet par tabakas kasti Mauki vajadzēja strādāt vēl vienu gadu. Viņa parāds sa­biedrībai tagad bija seši gadi.