Dzeks Londons: Mauki

— Nakamreiz tu pratīsi runāt ar mani! — rēcadusmās piesārtušais aģents, vērdamies lejup pār salauztajam mar­gām.

Tadu balto cilvēku Mauki līdz šim nebija gadījies sa­stapt, un viņš nolēma dzīvot melns un maziņš un neaizdot dusmas saimniekam. Viņš redzēja, kādu brāzienu dabu airētāji; vienu no viņiem Bansters trīs dienas bez ēšanas noturēja važās par to, ka puisis airējot bija salauzis dulli. Turklāt viņš saklausījās ciemā baumas un dabūja zināt, kāpēc Bansters paņēmis trešo sievu — paņēmis ar varu, kā visiem bija zināms. Pirmā un otrā sieva gulēja kapsētā zem baltām koraļļu smiltīm, ar koraļļu plāksnēm galvgalī un kājgalī. Stāstīja, ka viņas mirušas no vīra sitieniem. Trešajai sievai arī neklājās viegli, to Mauki pats re­dzēja.

Taču nebija_ nekādas iespējas izdabāt baltajam cilvē­kam, kuram, tā vien likās, pati dzīve nespēja izdabāt. Kad Mauki klusēja, viņu sita un sauca par nīgro lopu. Kad viņš runāja, viņu sita par pretimrunāšanu. Kad Mauki bija drūms, Bansters apgalvoja, ka viņam kaut kas esot aiz adas, un drošības labad nopēra Mauki; kad pavārs pūlēļās būt jautrs un smaidīt, viņam pārmeta, ka viņš ņirgājās par savu kungu un pavēlnieku, un viņu pamie­loja ar nūju. Bansters bija īsts nelabais. Ciemā ar viņu sen būtu izrēķinājušies, ja prātā nebūtu palikuši trīs šoneri un toreiz dabūtā mācība. Var gadīties, ka arī tas nebūtu bijis par šķērsli, ja te būtu mežs, kur iebēgt. Tā kā meža nebija, tad baltā cilvēka, jebkura baltā cilvēka noslepkavo­šana atvestu šurp kara kuģi un visus vainīgos apšautu, bet vērtīgās kokospalmas nocirstu. Airētāji par to vien domāja, kā pie pirmās izdevības netīšām apgāzt laivu un noslīcināt Bansteru. Taču Bansters uzmanīja, lai laiva ne­apgāztos.

Mauki bija cita kaluma cilvēks, un, zinot, ka tikmēr, kamēr Bansters būs dzīvs, par bēgšanu nav ko sapņot, viņš bija apņēmies nomaitāt balto. Nelaime bija tā, ka ne­kad neradās izdevība. Bansters pastāvīgi bija nomodā. Revolveri dienu un nakti bija viņam pa ķērienam. Viņš nevienam neļāva tuvoties sev no mugurpuses, to Mauki iegaumēja, kad dūre vairākas reizes bija notriekusi viņu zemē. Bansters saprata, ka no šā lādzīgā un pēc izskata pat lēnprātīgā malaitiešu jaunekļa viņam jābaidās vairāk nekā no visiem Lordhavas iedzīvotājiem, un, to apzinoties,

Bansters ar vēl lielāku baudu mocīja Mauki. Bet Mauki, zobus sakodis, cieta un gaidīja.

Līdz šim visi baltie bija cienījuši viņa tambo, turpretī Bansterarn nenāca ne prātā to darīt. Mauki ik nedēļas pienācās divas pakas tabakas. Bansters atdeva to savai piegulētājai, un Mauki vajadzēja saņemt tabaku no viņas rokām. Tam viņš nespēja tikt pāri un tāpēc palika bez tabakas. Tāpat viņu ne vienu reizi vien atstāja bez ēša­nas, un viņš dienām ilgi staigāja ar tukšu vēderu. Viņam lika pagatavot sautējumu no lielajiem gliemežiem, kas dzī­voja lagūnā. To Mauki nespēja izdarīt, jo gliemeži bija viņa tambo. Sešas reizes viņš atteicās durt klāt pirkstu gliemežiem, un sešas reizes viņš tika piekauts līdz nesa­maņai. Bansters zināja, ka šis puišelis drīzāk izlaidīs garu nekā pārkāps aizliegumu, un būtu nogalinājis Mauki, ja nebaidītos palikt bez pavāra.

Viens no iemīļotākajiem aģenta trikiem bija sagrābt Mauki aiz matiem un dauzīt viņa galvu pret sienu vai arī negaidot piespiest Mauki pie kailas miesas degošu ciga­reti. To Bansters sauca par potēšanu, un Mauki tika «po­tēts» vairākas .reizes nedēļā. Reiz dusmās Bansters izrāva Mauki no deguna tasītes osiņu, izplēsdams krimslī robu.

— Ir nu gan purns!, — tie bija vienīgie vārdi, ko Ban­sters izteica, paskatījies uz sakropļoto seju.

Haizivs āda ir līdzīga smilšpapīram, rajas āda — skrāp- vīlei. Dienvidu jūrās iedzimtie to lieto kā kokvīli laivu un airu noslīpēšanai. Bansterarn bija rajas ādas dūrainis. Pirmo reizi viņš to izmēģināja pie Mauki, ar vienu vē­zienu noplēsdams viņam ādu no pakauša līdz lāpstiņām. Bansters bija sajūsmināts. Viņš arī sievu pamieloja ar dūraini, bet pēc tam pamatīgi izmēģināja to pie airētājiem. Ieradās arī abi premjerministri, lai izbaudītu dūraini uz savas ādas, un viņi bija spiesti skābi smaidīt un uzskatīt to par joku.

— Smejieties, velns parāvis, smejieties! — Bansters pie tam skubināja.

Mauki no dūraiņa cieta visvairāk. Nepagāja ne diena, kad viņš nebūtu dabūjis izbaudīt tā glāstus. Dažreiz viņš sāpošās muguras dēļ naktī ne acu neaizvēra, bet asprātī­gais misters Bansters bieži vien no jauna noplēsa tikko sadzijušo ādu. Mauki pacietīgi gaidīja, pārliecināts, ka agri vai vēlu viņa stunda sitīs. Un viņš līdz pēdējam sīku­mam bija pārlicis, ko darīs, kad šis laiks būs pienācis.

Kādu ritu Bansters piecēlās tādā noskaņojumā, ka bija gatavs izsist septiņas glases no visa izplatījuma. Viņš sāka un beidza ar Mauki, pastarpēm piekaudams sievu un nosmeltēdams visus airētājus. Brokastojot viņš nosauca kafiju par samazgām un iešļāca visu tasi Mauki sejā. Ap desmitiem Bansteru kratīja drebuļi, un pēc pusstundas viņš jau dega kā ugunī. Tā nebija parasta malārijas lēkme. Stāvoklis kļuva smagāks un smagāks, līdz kļuva skaidrs, ka Bansters saslimis ar tropu drudzi. Dienas ritēja, bet viņš kļuva aizvien vārgāks un nemaz vairs necēlās no gultas. Mauki gaidīja un vēroja, bet viņa āda pa to laiku sadzija. Viņš pavēlēja airētājiem izvilkt laivu krastā, no­kasīt dibenu un vispār to rūpīgi pārbaudīt. Domādami, ka tā ir Banstera pavēle, viņi paklausīja. Bet Bansters tajā laikā gulēja bez samaņas un nejaudāja pavēlēt. Likās, ka Mauki gaidītais brīdis ir pienācis, taču viņš joprojām vil­cinājās.

Kad krīze bija pāri un Bansters sāka atlabt, bet, kaut gan bija pie pilnas apziņas, tomēr gulēja slābs kā mazs bērns, Mauki salika lādē savu trūcīgo iedzīvi, arī porce­lāna tasītes osiņu. Tad viņš devās uz ciemu aprunāties ar karali un abiem viņa premjerministriem.

— Tas saimnieks Bansters, viņa ir labs saimnieks; vai jūs viņa daudz mīl? — Mauki jautāja.

Visi trīs vienā mutē atbildēja, ka nebūt nemīl viņu. Ministri žēlojās par visiem apvainojumiem un pārestībām, kuras viņiem bija jācieš no Banstera. Karalis pat neiztu­rēja un apraudājās. Ma«uki rupji aprāva viņu:

— Jūs klausa mani — mans liels saimnieks ir kungs iekš mana zeme. Jūs nemīl šo balts saimnieks. Es nemīl viņa. Būs dikti labs — jūs ieliek laiva simt kokos, divsimt kokos, trīssimt kokos. Jūs beidz nest, jūs iet gulēt. Visi kanaks iet gulēt. Liels balts saimnieks taisa troksni iekš māja, jūs nedzird, ka viņa taisa troksni. Jūs visi dikti guļ.

Tādā pašā garā Mauki aprunājās ar airētājiem. Tad viņš pavēlēja Banstera sievai iet atpakaļ pie saviem tuvi­niekiem. Ja viņa būtu atteikusies, Mauki būtu ķezā, jo viņa tambo liedza viņam pieskarties sievietei.

Kad māja bija tukša, Mauki iegāja guļamistabā, kur snauda aģents. Vispirms viņš pievāca revolverus, tad uz­vilka rajas ādas dūraini. It kā pirmo reizi brīdinot Ban­steru, Mauki ar vienu vēzienu noplēsa viņam visu ādu no deguna.

— Dikti labs, ko? — Mauki izsmējīgi apvaicājās starp diviem vēzieniem, no kuriem viens nosprauca ādu no pie­res, bet otrs — no vaiga. — Smejies, velns parāvis, sme­jies!

Mauki darīja savu darāmo pamatīgi, un savās būdās paslēpušies kanaki dzirdēja, kā «liels saimnieks taisa trok­sni» un taisa to kadu stundu, ja ne ilgāk.

Pabeidzis Mauki aiznesa kompasu un visas šautenes un munīciju uz laivu un sāka kraut tajā kastes ar tabaku. Kamēr viņš to darīja, no mājas iztenterēja pretīgs, nodī­rāts radījums un brēkdams skrēja uz jūru. Viņš nokrita smiltīs un palika locāmies un gaudojam svelmainajā saulē. Mauki paraudzījās uz to pusi, it kā apsvērdams, ko iesākt, tad piegaja klat, nogrieza Bansterarn galvu, ietina to maša un iebāza kastē laivas pakaļgalā.