Dzeks Londons: Mauki

Atceļā uz Ņūdžordžiju šoneris izmeta enkuru Marau līcī, Gvadalkanaras dienvidaustrumu piekrastē. Mauki ar visiem roku dzelžiem izpeldēja malā un nozuda krūmos, šoneris aizbrauca, bet «Mēness gaismas» tirgotājs izsolīja par bēgli tūkstoš paku tabakas, un vietējie iedzīvotāji aiz­veda pie viņa Mauki, kura parāds pieauga vēl par gadu un astoņiem mēnešiem. Pirms šoneris bija atgriezies, Mauki atkal aizbēga — šoreiz ar vaļu medību laivu, pa­ķerdams līdzi tirgotāja tabakas kasti. Bet no ziemeļaus­trumiem uzklupusl vētra izsvieda viņu Ugi, kur kristīgajā licībā pārgājušie iedzimtie nozaga viņam tabaku, bet viņu pašu nodeva «Mēness gaismas» tirgotājam. Iedzimto no­zagtā tabaka nozīmēja Mauki vēl vienu gadu, un tagad parāds bija astoņarpus gadu.

— Sūtīsim viņu uz Lordhavu, — teica misters Hevebijs. —Tur patlaban ir Bansters, un lai viņi paši tiek gala_, kā grib. Manuprāt, vienalga, vai nu Mauki iedzīs kapa Bansteru, vai Bansters Mauki, bet mēs būsim tikuši vaļā.

Ja jūs izbraucat no Merindža lagūnas pie Izabellas sa­las un stūrējat taisni uz ziemeļiem pēc kompasa, nobrau­kuši simt piecdesmit jūdzes, jūs ieraugāt no ūdens izsleja- mies Lordhavas koraļļu sēkļus. Lordhava ir gredzenveidīga zemes strēmele, kuras apkārtmērs ir aptuveni pusotra simta jūdžu, bet platums labi ja pārsimt jardu un kura vielām paceļas desmit pēdas virs jūras līmeņa. Šā smilšu gredzena vidu atrodas milzīga ar koraļļu rifiem nosēta la- gūna. Lordhava nedz no ģeogrāfiskā, nedz no etnogrāfiskā viedokļa nepieder pie Zālamana salām. Tā ir atols, turpretī Zālamana salas ir vulkāniskas izcelsmes; tās iemītnieku ārējais izskats un valoda liecina par radniecību ar polinē­ziešiem, turpretī Zālamana salu iemītnieki ir melanēzieši. Lordhavā uz dzīvi apmetušies ieceļotāji no Polinēzijas, kuru pieplūdums turpinās vēl joprojām: dienvidaustrumu pasāts atdzen pie salas krastiem viņu garās, strupdegu- nainās laivas. Nav apšaubāms arī tas, ka mazākā skaitā melanēzieši plūduši uz šejieni ziemeļrietumu musonu laikā.

Neviens neapmeklē Lordhavu jeb Otongdžavu, kā to dažkārt dēvē. «Tomass Kuks un dēli» nepārdod biļetes uz šejieni, un tūristiem nav ne jausmas par šā atola eksis­tenci. Tā krastā nav izkāpis pat neviens baltais misionārs. Atola pieci tūkstoši iedzīvotāju ir tikpat miermīlīgi, cik primitīvi. Taču ne vienmēr viņi ir bijuši tik miermīlīgi. Locijas norāda, ka viņi ir naidīgi un nodevīgi. Šo lociju sastādītāji nezina, kā pārvērtušies Lordhavas iedzīvotāji, kuri pirms dažiem gadiem sagrāba lielu trīsmastu buri­nieku un apkāva visu komandu, neaiztiekot vienīgi kap­teiņa palīgu. Palicis dzīvs, viņš aiznesa šo vēsti saviem baltajiem brāļiem un atgriezās Lordhavā ar trim tirdznie­cības šoneriem. Tie iestūrēja savus kuģus taisni lagūnā un sāka sprediķot baltā cilvēka evaņģēliju, ka nogalināt bal­

tos drīkst tikai baltie un ka zemākas rases nedrīkst pacelt pret viņiem roku. Šoneri braukaļāja pa lagūnu, sēdami nāvi .un iznīcību. Uz šaurās zemes strēmeles nebija kur dēties, nebija kur paslēpties. Uz cilvēkiem šāva, līdzko viņi parādījās, un te visi bija kā uz delnas. Ciemi tika no­dedzināti, laivas sadauzītas, vistas un cūkas nokautas, bet vērtīgās kokospalmas nocirstas. Tā tas turpinājās veselu mēnesi, pēc tam šoneri aizbrauca, taču bailes no balta cil­vēka salinieku sirdīs palika, un viņi nekad vairs neiedro­šinājās darīt tam pāri.

Visuresošās sabiedrības «Mēness gaisma» aģents Makss Bansters bija vienīgais baltais cilvēks uz salas. Sabiedrība nometināja viņu Lordhavā ja arī ne tāpēc, ka gribēja at­kratīties no šā cilvēka, tad vismaz tāpēc, ka šī bija visat­tālākā sala. Atkratīties no viņa pavisam sabiedrība neva­rēja, jo nebija viegli atrast kādu viņa vietā. Šim dūšīgajam vācietim visi nebija mājā. Nosaukt viņu par pustraku būtu par maz. Bansters bija kauslīgs, gļēvs un trīskārt mežo­nīgāks par jebkuru salas mežoni. Kā jau gļēvulis, viņš zākājās tikai par vājajiem. Kļuvis par sabiedrības aģentu, viņš saņēma norīkojumu uz Savo. Kad viņa vietā nosūtīja diloņslimu kolonistu, Bansters sasita viņu zili melnu, un atbraucējs, kura dzīvība karājās mata galā, bija spiests aizbraukt ar to pašu šoneri, kas viņu bija atvedis.

Tad misters Hevebijs sameklēja Banstera vietā jaunu jorkšīrieti, īstu milzeni, šis cilvēks bija izdaudzināts dūru varonis, kuram galvenais bija nevis paēst, bet izkauties. Taču Bansters negribēji kauties. Viņš tēloja jēriņu — des­mit dienas, kamēr jorkšīrieti kopīgiem spēkiem nogāza no kājām dizentērija un drudzis. Tad Bansters parādīja savu īsto dabu, nometot slimo zemē un mīdot viņu kājām. Bai­dīdamies no atmaksas, kad upuris būs atveseļojies, Ban­sters ar kuteri aizbēga uz Guvutu un tur atkal izcēlās, piekaudams jaunu angli, kuru jau bija sakropļojusi cauri abām gūžām izurbusies būru lode.

Tad nu misters Hevebijs nosūtīja Bansteru uz Lordhavu, šo dieva aizmirsto salu. Par godu šim notikumam Ban­sters izsūca puskasti džina un pamatīgi piesita paveco un astmas mocīto kapteiņa palīgu no šonera, kas viņu bija atvedis. Kad šoneris bija prom, viņš sasauca krastā kana- kus un uzaicināja cīkstēties ar viņu viens pret vienu, ap­solot kasti tabakas tam, kas viņu pieveiks. Trīs kanakus viņš pievārēja, bet ceturtais nolika uz lāpstiņām viņu pašu, taču tabakas vietā dabūja lodi plaušās.

Tā Bansters sāka valdīt Lordhavā. Galvenajā ciemā dzīvoja trīstūkstoš cilvēku, bet pat gaišā dienas laikā tas bija tukšs kā izslaucīts, kad parādījās Bansters. Vīrieši, sievietes un bērni spruka, kur pagadījās. Pat suņi un cū­kas mudīgi grieza ceļu, bet pats karalis, aizmirsis savu cieņu, slēpās zem mašas. Abi premjerministri trīcēja un drebēja bailēs no Banstera, kurš nekad neapsprieda strī­dīgus jautājumus, bet tūlīt laida darbā dūres.

Un Lordhavā ieradās Mauki, kuram vajadzēja strādāt pie Banstera astoņarpus gadu. Aizbēgt no Lordhavas ne­bija iespējams. Lai nu kā, Banstera un Mauki likteņi ta­gad bija sasaistīti. Bansters svēra divsimt, Mauki — simt desmit mārciņu. Bansters bija cietsirdīgs izdzimtenis, bet Mauki — pirmatnējs mežonis. Tajā pašā laikā katram bija sava stūrgalvība un viltība.

Mauki ir nenojauta, kā labā viņam būs jāstrādā. Neviens viņu nebija brīdinājis, un viņš sprieda, ka Bansters ir tads pats kā visi pārējie baltie — dzer daudz viskija, valda un izdod likumus salā, vienmēr tur vārdu un nekad nesit iedzimtajam, ja tas nav pelnījis sodu. Bansterarn bija labāks stāvoklis.,Viņš zināja par Mauki visu un jau aizlaikus priecājās, ka ņems puisi priekšā. Viņa pēdējais pavārs gulēja ar salauztu roku un izmežģītu plecu, tāpēc Mauki uzdeva veikt pavāra un galvenā mājkalpotāja pie­nākumus.

Mauki drīz jo drīz saprata, ka ir dažādi baltie cilvēki. Tajā pašā dienā, kad šoneris pacēla enkuru, Bansters pa­vēlēja viņam nopirkt cāli no Tonganas salu misionāra iedzimtā Samaizi. Bet Samaizi bija aizbraucis uz lagūnas otru krastu un ātrāk par trim dienām atpakaļ nebija gai­dāms. Mauki atgriezās tukšā. Viņš kāpa augšā pa krau­jajām kāpnēm (māja stāvēja uz pāļiem divpadsmit pēdas no zemes) un iegāja saimnieka guļamistabā. Bansters lika, lai dod šurp cāli. Mauki vēra muti, lai paskaidrotu, ka misionārs ir prom, bet Bansterarn paskaidrojumi nebija vajadzīgi. Viņš zvēla ar dūri. Sitiens trāpīja Mauki pa žokli un pasvieda viņu gaisā. Puisis izsprāga ārā pa dur­vīm, salauzdams margas, pārlidoja pāri ne visai augstajai verandai un nokrita zemē. Viņa lūpas izskatījās pēc jēlas gaļas gabala, mute bija pilna ar asinīm un izdauzītiem zobiem.