Dzeks Londons: Lielā neizpratne

Misis Seizeras parādīšanās Dausonā patiesi šķita līdzīga meteora uzliesmojumam. Viņa ieradās pavasari suņu vilktās kamanās, Kanādas franču ceļvežu pavadībā, vienu mēnesi apžilbinoši nomirdzēja un aizbrauca aug­šup pa upi, tiklīdz ledus bija izgājis. Dausonā, kur tik gauži trūka sieviešu sabiedrības, neviens nesaprata aplam steidzīgo aizbraukšanu, un vietējā aristokrātija dusmojās un bēdājās, līdz Nomā sakās zelta drudzis un iepriekšējo sensāciju aizēnoja jaunie notikumi. Dausona bija sajūsmā par misis Seizeru un saņēma viņu atplestām rokām. Viņa bija daiļa, apburoša un turklāt atraitne. Tādēļ par viņas pielūdzējiem tūdaļ kļuva gandrīz vai visi Eldorado karaļi, ierēdņi un turīgu ģimeņu jaunākie dēli, kuru auss kāri uztvēra katras sievietes svārku šalkoņu.

Raktuvju inženieri ar cieņu atcerējas viņas vīru, ne­laiķi pulkvedi Seizeru, sindikātu un rūpniecības aprindu pārstāvji godbijīgi pieminēja viņa izdarību un manipulā­cijas; Savienotajās Valstīs viņu uzskatīja par vienu no gudrākajām galvām kalnraktuvju rūpniecībā; Londonā viņa slava bija vēl spožāka. Kādēļ tieši viņa atraitnei ievajadzējies braukt uz šo zemes malu — neviens nespēja izprast. Taču vīri, kas dzīvoja Ziemeļos, bija praktiski ļaudis, kas nicina teorijas, bet stingri turas pie faktiem. Un Karena Seizera dažam labam šķita ļoti svarīgs fakts. Viņa pati gan apstākļus vērtēja citādi, par to liecināja precīzā un ātrā secība, kādā viņas četru nedēļu uzturē­šanas laikā noraidījumi sekoja bildinājumiem. Viņai aizbraucot, izgaisa arī fakts, palika vienīgi lielā neiz­pratne.

Taču tad Nejaušībai iepatikās apmierināt ziņkārību. Vi­ņas pēdējais upuris, Džeks Kofrens, kas veltīgi bija no­licis viņai pie kājām sirdi kopā ar piecsimt pēdu lielu līča zemes gabalu Bonanzā, aiz bēdām noklaiņoja veselu nakti pa krogiem plītēdams.

Ap pusnakti viņam gadījās sastapties ar Pjeru Fontānu, proti, Karenas Seizeras pavadoņu priekšnieku. Sastapu­šies viņi drīz vien iepazinās, sadzēra un beigu beigās abi bija pamatīgā žvingulī.

— Ko? — Pjers Fontēns uz rīta pusi sāka murmuļot. — Kāpēc madame Seizera ieradusies apciemot šito zemes malu? Pajautājiet vien labāk viņai pašai. Es nekā ne­zinu, viņa tikai vienā gabalā taujā pēc kāda vīrišķa. «Pjer,» viņa man saka, «Pjer, jums viņš jāatrod, es jums došu lielu naudu — maksāšu tūkstoš dolāru, ja jūs šo cilvēku atradīsit.» Kādu cilvēku? Ak tā, oui. To vīru sauc — nu, ka nu bija — Deivids Peins. Oui, msjē, Dei- vids Peins. Vienā gabalā to vārdu vien daudzina. Un es vienā gabalā meklēju, kur māku, ņemos kā velns, bet neprotu atrast to sasodīto vīrišķi, un tūkstoš dolāru man neredzēt kā savas ausis. Nolādēts!

Ko? Ak tā, oui. Vienu dienu te atbrauca vīri no Sērkl- sitijas, un tie šo zina. Stāstīja, šis mītot pie Bērzu Strauta. Ko, cienīgā? Viņa tikai nosaka: «Bon!» — un staro vien aiz laimes. Un tūlīt man: «Pjer,» viņa saka, «iejūdziet suņus. Mēs tūliņ braucam. Un, ja mēs viņu atradīsim, es jums došu vēl otru tūkstoti.» Es ari uz kar­stām pēdām pretī: «Oui, tūliņ! Allons, madame!»

Un tā es nospriežu, ka man tie divi tūkstoši jau ka­batā. Re, kas par velna zelli! Bet tad no Sērklsitijas at­brauca vēl citi un stasta — nekā, šitais tips, tas Deivids Peins, nesen devies ceļā uz Dausonu. Tā mēs ar cienigo nekur neaizbraucām.

Oui, msjē. Un tad nu cienigo man teiks: «Pjer,» — un iedod piecsimt dolāru. «Ejiet un nopērciet laivu. Rīt sā­kam braukt pa upi uz augšu.» Ek, oui, rīt pa upi uz augšu, un tas draņķis Sitka Cārlijs noplēš man par laivu visus piecus simtus. Nolādēts!

Džeks Kofrens jau tūliņ otrā dienā atviegloja sirdi un palaida dzirdēto tālāk, un Dausona nevarēja vien izprā­toties, kas šis Deivids Peins varētu būt un kādā veidā tas saistīts ar Karenu Seizeru. Taču, kā jau Pjers Fontēns bija teicis, misis Seizera tai paša dienā ar saviem kanā­diešu ceļvežiem devas augšup gar austrumu krastu uz Klondaiksitijas pusi, pēc tam pārbrauca pāri uz rietumu krastu, lai izvairītos no klintīm, un tad dienvidos pazuda salu labirintā.

— Oui, madame, šī ir tā vieta. Vienu, divas vai trīs saliņas lejpus Stjūartas ietekas. Sī ir trešā sala.

Runādams Pjers Fontēns piebrauca ar laivas priekšgalu pie krasta, pagriezdams laivas pakaļgalu pret straumi. Priekšgals atdūrās krastā, viens no pavadoņiem izkāpa un pietauvoja laivu.

— Vienu mirklīti, kundze, es iziešu palūkoties.

Viņš pazuda aiz krasta kraujas, kur tūliņ sāka riet vesels suņu bars, taču jau pēc pāris mirkļiem viņš at­griezās.

— Oui, madame, būda ir te. Es paskatījos. Tikai tā cilvēka nav mājās. Bet nekur tālu viņš nebūs gājis, jo atstājis suņus tepat. Ticiet man, viņš drīz būs mājās.

— Palīdziet man izkāpt, Pjer. Esmu kļuvusi gluži stīva jūsu laivā. Jūs nu būtu gan varējis man iekārtot mīkstāku sēžu.

Karena Seizera piecēlās no zvērādu ligzdas laivas vidū un izslējās visā slaidajā, graciozajā augumā. Savā pa­rastajā vidē viņa šķita trausla kā lilija, taču šķietamajam trauslumam nepavisam neatbilda tvēriens, ar kādu viņa atbalstījās pret Pjera roku, nedz arī viņas muskuļu spēks un locekļu apbrīnojamais vingrums, kad viņa, no laivas izkāpusi, rāpās bezmaz vertikālajā krasta kraujā. Gracio­zajā, nevainojami veidotajā smuidrajā augumā slepas siksts spēks.

Lai arī viņa uzrāpās krastā ar nevērīgu vieglumu, to­mēr seja pietvīka sārtāka nekā parasti, arī sirds pukstēja straujāk. Būdai viņa tuvojās ar tādu kā godbijīgu ziņ­kāri, un tvīkums vaigos uzziedēja vēl košāk.

— Paskatieties! — Pjers norādīja uz pagalēm, kas bija izmētātās pie malkas strēķa. — Tikko skaldīta — divas trīs dienas, ne vairāk.

Misis Seizera pamāja. Viņa mēģināja ielūkoties pa mazo lodziņu, bet rūts bija darināta no ietaukota perga­menta, kas gan laida cauri gaismu, tomēr neļāva neka saskatīt. Kad tas neizdevās, viņa aizgāja pie durvīm, jau mazliet pacēla smago rokturi, lai atvērtu durvis, tomēr apdomājas un palaida rokturi vaļā. Tad viņa pēkšņi no­slīga uz ceļgala un noskūpstīja rupji tēsto slieksni. Ja arī Pjers Fontēns to redzēja, viņš likās nekā nemanām un arī vēlāk nevienam par to nebilda ne vārda. Taču nākamajā mirklī viens 110 kanādiešiem, kas patlaban laiski

aizkūpināja pīpi, salēcās no priekšnieka neparasti skarbās pavēles.

— Hei! Tu, Leguār! Sataisi mīkstāku vietu! — Pjers izrīkoja. — Saliec vairāk lāčādu, vairāk segu. Kusties, velns parāvis!

Taču silto ligzdiņu drīz vien vajadzēja izjaukt; lielāko daļu ādu un segu sanesa augšā krastā, kur misis Seizera ērti atlaidās un sāka gaidīt. Uz elkoņa atspiedusies, viņa vēroja Jukonas plašos ūdeņus. Virs kalniem, kas tā­lumā pacēlās upes otrā krastā, debesis klāja dūmaka, celdamās no neredzamajiem mežu ugunsgrēkiem, un cauri dūmakai lauzās pēcpusdienas saules palsie stari, mez­dami pār zemi vārgu gaismu un veidodami fantastiskas ēnas. Kurp vien acs vērās — līdz pašam apvārsnim, pār eglēm apaugušajām salam, tumšajiem ūdeņiem un aple­dojušajām klinšu radzēm — pletās neskarta pirmatnība. Nekas šajā vientulībā neliecinaja par cilvēka klātbūtni; ne skaņa neizlauzās lielajā klusumā. Šķita, ka neredzama, neapjausta vara sagūstījusi šo zemi, ietinusi to bezga­līgo plašumu domīgā noslēpumā.

Varbūt tas darīja misis Seizeru nemierīgu; viņa nemi­tīgi mainīja stāvokli — brīdi pavērusies pa upi uz augšu, viņa pavērsa skatienu uz lejteci vai ļāva tam slīdēt pār drūmajiem krastiem, cenzdamās saskatīt pieteku apslēp­tās grīvas. Apmēram pēc stundas laiviniekiem pavēlēja kāpt krastā un uzsliet nometni naktsguļai, tikai Pjers pa­lika pie savas pavēlnieces vērotāja postenī.