Dzeks Londons: Lielā neizpratne

Viņa skatiens pievērsās Vinapijai, kas gāja ārā barot suņus, un viņš vairākkārt nevarīgi papurināja galvu. Bet sievietes roka apvijās viņam ap kaklu, vaigs pieglaudās viņējam. Šai mirklī viņš sāpīgi atskārta savu sūro lik­teni — veltīgo cīņu ar nežēlīgajiem dabas spēkiem; drū­mos salā un pusbada pavadītos gadus; skarbo, primitīvo dzīves veidu; smeldzīgās ilgas, ko pusdzīvnieciskā eksis­tence nespēja aizpildīt. Un pēkšņi tepat līdzās kārdinā­jums, kas čukst par skaistāku, siltāku zemi, par muziķu, gaismu un līksmi un atsauc atmiņā senos laikus. Gluži neapzināti viņš to visu atkal redzēja acu priekšā. Garām slīdēja sejas; aizmirstu ainu atspulgs; laimīgu stundu atskaņas; dziesmu un smieklu atbalss . . .

— Nāc, Deiv, nāc! Man pietiek naudas mums abiem. Mums paveras visi ceļi. — Viņa pārlaida skatienu trū­cīgi iekārtotajai būdai. — Man pietiek naudas mums abiem. Visa pasaule guļ mums pie kājām, visi prieki pie­der mums. Nāc! Nāc!

Drebēdama tā iekļāvās viņa rokās, un viņš to cieši piespieda pie krūtīm. Viņš jau bija piecēlies … Bet tad cauri biezajiem baļķiem neskaidri izdzirda izsalkušo suņu ņurdoņu un Vinapijas spalgo balsi, kas centās nodibināt mieru un kārtību. Un acu priekšā pavīdēja cita aina. Ne­žēlīga cīņa mežā … mežonīgi saniknots grizlilācis ar pārlauztām ķetnām; suņu ņurdoņa un Vinapijas spalgā balss, kas mudināja suņus cīņai; viņš pats trakākajā cī­ņas jūklī, bez elpas, aizkusis, pēdējiem spēkiem cīnīda­mies pret sarkano navi; suņi ar pārlauztu mugurkaulu un izrautām iekšām, mokās kaukdami, vārtās baltajā sniegā; šķīstais baltums pielīst sarkans no cilvēka ītn zvēru asinīm; saniknotais lācis nav atturams, tas lien aizvien tuvāk un teju, teju iecirtīs zobus viņa dzīvības pavedienā; un beidzot Vinapija metas tieši drausmīgajā ņudzeklī, mati viņai plīvo, acis liesmo — viņa šai mirklī ir pats negantības un niknuma iemiesojums —, un dur ar garo mednieka dunci, dur vēl un vēl. Peinam uz pieres izsprāga sviedri. Viņš nokratīja sievieti, kas bija viņu apskāvusi, un grīļodamies aiztenterēja līdz sienai. Un sieviete, redzēdama, ka pienācis izšķirošais mirklis, bet nesaprazdama, kas notiek viņa dvēselē, juta, ka viss iegū­tais izslīd no rokām.

— Deivl DEiv! — viņa iesaucās. — Es tevi neatstāšu! Es neatstāšu tevi! Ja negribi braukt man līdzi, dzīvosim tepat. Es palikšu pie tevis. Tu man esi dārgāks par visu pasaulē. Es kļūšu par tavu Ziemeļu sievu. Es vārīšu tev ēst, barošu tavus suņus, cirtīšu tev ceļu, sēdīšos airos kopā ar tevi. To visu es spēju. Tici — spēka man daudz.

Viņš par to nešaubījās, viņu uzlūkodams un atvairīdams no sevis; bet viņa seja bija kļuvusi drūma un cieta un acīs apdzisis viss siltums.

— Samaksāšu Pjeram un laiviniekiem un atlaidīšu vi­ņus. Es palikšu pie tevis, man vienalga — ar priesteri vai bez priestera, ar mācītāju vai bez mācītāja; iešu tev visur līdzi! Deiv! Deiv! Klausies, ko tev teikšu! Tu ap­galvo, ka pagātnē esmu nodarījusi tev pāri, un tas ir tiesa, jel ļauj man tagad vērst to par labu. Ja senāk ne­pratu pareizi mērot mīlestību, tad gribu pierādīt, ka tagad to protu.

Viņa noslīga zemē un raudādama apskāva viņa ceļus.

— Un tu taču mani mīli! Tu mani mīli! Padomā par tiem ilgajiem gadiem, kad es gaidīju un cietu! Tu nekad to nesapratīsi!

Viņš pieliecās un piecēla viņu kājās.

— Paklausies, — viņš stingri sacīja, atvērdams durvis un gandrīz stumšus izstumdams viņu arā. — Tas nav iespējams. Mēs nevaram domāt par sevi vien. Tev jābrauc projām. Vēlu tev laimīgu ceļojumu. Pie Sešdesmitās Jū­dzes ceļš būs grūtāks, bet tev ir vislabākie laivinieki, gan viņi tiks galā. Vai atvadīsimies?

Kaut gan viņa bija paguvusi savaldīties, viņa tomēr it kā ar pēdējo cerību paraudzījās uz Peinu.

— Jā, ja nu Vinapija … — viņa ieteicās un aprāvās.

Bet viņš uztvēra līdz galam neizteikto domu un atbil­dēja:

— Jā. — Tomēr, tūliņ aptvēris tās neģēlību, turpināja: — Par to nav ko domāt. Tas nav iespējams. Uz to nav ko cerēt.

— Noskūpsti mani! — viņa pietvīkusi čukstēja. Tad pagriezās un gāja projām.

— Jauciet nometni nost. Pjer, — viņa sacija ceļvežu priekšniekam, kurš vienīgais, viņu gaidīdams, bija palicis nomodā. — Mums jābrauc projām.

Laivinieka asais skatiens uguns atblāzmā redzēja sāpes viņas sejā, bet viņš uzklausīja dīvaino pavēli, it kā tas būtu visparastākais rīkojums.

— Oui, madame, — viņš atbildēja. — Uz kurieni? Uz Dausonu?

— Ne, — viņa gandrīz nepiespiesti atteica. — Pa upi uz augšu, uz dienvidiem; uz Daiju.

Tūliņ viņš devās pie aizmigušajiem kanādiešiem, ar kājas spērieniem un lamām izcēla viņus no segām un lika pie darba, viņa pavēlošā, skaļā balss skanēja pa visu apmetni. Jau pēc īsa brīža misis Seizeras mazā telts bija salocīta, katliņi un pannas savāktas, segas saritinātas un vīri, zem nastām nolīkuši, tenterēja uz laivu. Krastā misis Seizera pagaidīja, līdz iekraus bagāžu un sagatavos viņai vietu, kur sēdēt.

— Mēs gar krastu pavilksim laivu tauvā salai ga­rām, — Pjers skaidroja, ritinādams vaļā garo tauvu. — Pēc tam brauksim pa pieteku, kur straume mazāka, un man liekas, ka viss iznāks labi.

Viņa dzirdīgās ausis uztvēra soļu čaboņu pērnajā sau­sajā zālē, un viņš pagrieza galvu. Viņiem tuvojas indiā­niete, kuru pavadīja vesels pulks suņu ar saboztu spalvu. Misis Seizera ievēroja, ka meitenes seja, kas viņas ap­ciemojuma laika būdā bija palikusi vienaldzīga, tagad kvēloja dusmās.

— Ko jūs nodarījāt manam vīram? — viņa strupi no­prasīja misis Seizerai. — Viņš guļ uz lāviņas un izska­tās pavisam slikti. Es prasu: «Kas tev kait, Deiv? Tu esi slims?» Bet viņš neko nesaka. Tikai vēlāk saka: «Tu esi laba meitene, Vinapij. Bet ej vien prom. Es drīz būšu

vesels.» Ko jūs nodarījāt manam vīram? Man liekas, jūs esat ļauna sieviete.

Misis Seizera ziņkāri paraudzījās uz mežoni, kas paliks kopā ar šo vīrieti, kamēr viņai tumšā naktī jābrauc projām.

— Man liekas, jūs esat ļauna sieviete, — Vinapija at­kārtoja, lēni un apdomīgi likdama kopā ar pūlēm iegau­mētos svešvalodas vārdus. — Man liekas, ejiet labak prom un nenāciet vairs šurp. Ko? Kā jums liekas? Man ir tikai viens vīrs. Es indiāņu meitene. Jūs amerikāņu sieviete. Jūs skaista. Jūs atradīsiet daudzus vīriešus. Jums acis zilas kā debess. Jums ada tik balta, tik mīksta.

Indiāniete nekautrēdamās pastiepa brūnu rādītājpirkstu un pataustīja otras sievietes liegos vaigus. Un par godu Karenai Seizerai jāsaka, ka viņa pat nenodrebēja. Pjers vilcinādamies paspēra soli uz priekšu; bet viņa pamāja ar roku, kaut gan klusībā jutas pateicīga.

— Viss kārtībā, Pjer, — viņa sacīja, — lūdzu, ejiet vien prom.

Viņš godbijīgi pagājās tik tālu, lai nedzirdētu sarunu, tad apstājās, klusu kaut ko purpinādams un ar acīm nomē­rodams, cik soļu viņus šķir.

— Vai, cik balta, vai, cik mīksta — kā mazs bērniņš! — Vinapija aptaustīja arī otru vaigu, tad nolaida roku.

— Drīz atnāks moskīti. Āda būs jēla un pumpaina; - vai, piepamps, vai, briesmīgi piepamps; tad sāpēs, vai, kā sāpēs. Daudz moskītu, daudz pumpu. Man liekas, la­bāk brauciet prom, kamēr vēl nav moskītu. Pa to ceļu, — viņa norādīja lejup pa upi, — var aizbraukt uz Sent- maiklu, bet pa to, — viņa norādīja uz augšteci, — jūs nonāksiet Daijā. Labāk brauciet uz Daiju. Ardievu!