Dzeks Londons - Lielā neizpratne

— Are! Tur jau viņš brauc, — Pjers pēc ilga klusuma pačukstēja, pievērsis acis augštecei, kur upe meta līkumu ap salu.

Pa straumi lejup slīdēja kanoe, airis pazibēja te vienā, te otrā pusē. Laiviņas pakaļgalā ritmiski airēja vīrietis, priekšgalā — sieviete. Misis Seizera pat nepaskatījās uz sievieti, līdz kanoe pieslīdēja tuvāk un sievietes ekscen­triskais skaistums gribot negribot piesaistīja uzmanību. Cieši pieguļoša, zīlītēm krāšņi izrotāta aļņādas jaciņa iz­cēla slaidi apaļīgas auguma līnijas, košs, skaisti sasiets zīda lakats daļēji nosedza biezo, zilmelno matu krāšņumu. Taču, ieskatījusies sievietes it kā varā vai bronzā izkal­tajā sejā, misis Seizera vairs nespēja novērst no tās acu. Caururbjošas, melnas, lielas, mazliet ieslīpas acis cieši raudzījās viņai pretī zem smalki iezīmētiem, daiļi izliektiem uzacu lokiem. Par spīti izcilajiem vaigu kauliem,

seja nezaudēja apaļīgumu un noslēdzās ar muti, kuras plānās lūpas vienlaikus pauda maigumu un spēku. Šai sejā kaut kas liecināja par sensenu mongoļu asiņu pie­jaukumu, it kā pēc ilgiem gadsimtiem parādījies tālo senču vaibstu atspulgs. Šo iespaidu pastiprināja viegli izliektais deguns ar plānām, drebošām nāsīm un ērgļa mežonīgums un trauksme, kas, šķiet, bija raksturīgs ne tikai sejai, bet visai šās sievietes būtībai. Tas bija tatāru tipa pilnveidojums līdz ideālām, un laimīga tā indiāņu cilts, kas reizi divdesmit paaudzēs spēj radīt šādu skais­tumu.

Ar slaidiem, spēcīgiem airu vēzieniem meitene un vī­rietis strauji sagrieza mazo laiviņu pret straumi un rimti piestāja krastā. Vēl mirklis, un sieviete jau stāvēja krau­jas virsotnē un ar pārtvērieniem vilka augšā tikko no­medīta aļņa rumpja ceturtdaļu. Tūliņ viņai sekoja ari vīrietis, un par abiem viņi ar strauju rāvienu uzvilka krastā laivu. Suņi, priecīgi smilkstēdami, barā aplenca atbraucējus, un, kamēr meitene noliecās, lai apmīļotu su­ņus, vīrieša skatiens krita uz misis Seizeru, kas bija pie­cēlusies kājās. Viņš paskatījās, paberzēja acis, it kā tās viņu mānītu, un paskatījas vēlreiz.

— Karen, — viņš vienkārši ierunājās, pagajās uz priekšu un pastiepa roku. — Pirmajā mirklī man šķita, ka sapņoju. Šopavasar man uz laiku piemetās sniega ak­lums, un kopš tā laika acis mani šad tad muļķo.

Misis Seizera, kurai vaigi pietvīka vēl tumšāki un sirds sāpīgi sarāvās, bija sagatavojusies visam, tikai ne šai vēsi pretī pastieptajai rokai; taču viņa smalkjūtīgi saval­dījās un sirsnīgi satvēra to savējā.

— Tu jau zini, Deiv, ka es bieži draudēju atbraukt un būtu arī atbraukusi, tikai… tikai…

— Tikai es tevi neaicināju, — Deivids Peins iesmējās un nolūkojās pakaļ indiānietei, kas iegaja būdā.

— O, es saprotu, Deiv, un tavā vietā droši vien būtu rīkojusies tāpat. Bet —- nu esmu klāt.

— Tad panācies vien vēl mazliet tālāk — manā būdā, paēdīsim, — viņš mundri sacīja, nesaklausīdams vai iz­likdamies nedzirdam liego aicinājumu viņas balsī. — Tu droši vien būsi nogurusi. No kuras puses tu brauci? Pret straumi? Tad tu esi ziemu pavadījusi Dausonā vai arī ieradusies tur pa pēdējo ledu. Vai tā ir jūsu nometne? — viņš jautāja, vērodams kanādiešus, kas lokā bija sasē­duši ap ugunskuru, un pavēra būdas durvis, lai viņa va­rētu ieiet. — Es atbraucu ziemā pa ledu no Sērklsitijas,— viņš turpināja, — un esmu šeit uz laiciņu apmeties. Pat­laban rakņājos pie Hendersona strauta, bet, ja nekā ne­atradīšu, rudenī izmēģināšu laimi Stjūartas upē.

— Tu neesi necik pārvērties šajā laikā, — viņa pēkšņi ieteicās, cenzdamās ievadīt sarunu personiskākā gultnē.

— Varbūt tikai drusku nokrities svarā, toties pieņē­mies spēkā. Kā tev šķiet?

Viņa tikai paraustīja plecus un nespodrajā gaismā centās saskatīt indiānieti, kas jau bija iekūrusi uguni un cepa lielus aļņa gaļas gabalus, salikusi tiem pa vidu plā­nas speķa šķēlītēs.

— Vai tu ilgi uzturējies Dausonā? — Vīrietis tēsa no bērza pagales cirvja kātu un izteica jautājumu, galvu ne­pacēlis.

— Tikai dažas dienas, — viņa atteica, nenovērsdama skatienu no indiānietes un nemaz lagā nedzirdējusi jau- tājumu. — Ko tu teici? Dausonā? Nodzīvoju tur mēnesi un biju priecīga, kad tiku projām. Arktikas vīrieši, vai zini, ir visai primitīvi un diezgan nesavaldīgi savās jūtās.

— Tas ir neizbēgami, ja cilvēks dzīvo tik tuvu pie ze­mes. Pieklājības likumus kopā ar atsperu gultam viņš atstājis mājās. Tu esi rīkojusies pareizi, aizbraukdama tagad. Tā tu tiksi projām no šā apvidus, pirms uzkritīs moskīti, un, to neizbaudījusi, nemaz neproti novērtēt, cik ļoti tev palaimējies.

— Droši vien. Bet nu pastāsti par sevi, par savu dzīvi. Kas tev mīt kaimiņos? Vai tev vispār ir kāds kaimiņš?

Runādama viņa vēroja indiānieti, kas uz pavarda ak­mens smalcināja miltu maisa stūrī iebērtas kafijas pupi­ņas. Ar neatlaidību un veiklību, kas liecināja, ka viņas nervu sistēma ir tikpat primitīva kā darba metode, viņa dauzīja pupiņas ar pamatīgu kvarca šķembu. Deivids Peins pamanīja savas viešņas skatienu, un lūpās viņam pazibēja smaida ēna.

— Man bija gan kaimiņi, — viņš atbildēja, — pāris puišu no Misūri un pāris no Kornuelas, bet visi aizbrauca uz Eldorado strādāt par algu pie kāda zelta meklētāja.

Misis Seizera uzmeta domīgu, pētījošu skatienu mei­tenei.

— Indiāņu gan te laikam netrūkst.

— Visi, cik dievs viņu devis, jau sen pārcēlušies uz Dausonu. Šajā apvidū nav neviena indiāņa — vienīgi, lūk, Vinapija, kas cēlusies no kojukuku cilts, — tie dzīvo apmēram tūkstoš jūdžu no šejienes upes lejtecē.

Misis Seizerai pēkšņi uznāca reibonis; kaut arī pie­klājīgais smaids viņas lūpās neizdzisa, taču sarunu biedra seja šķita nogrimstam kaut kur tālumā, un būdas baļķu sienas sāka grīļoties un šūpoties. Bet šai brīdī viņu aici­nāja pie galda, un maltītes laikā viņai radās iespēja at­gūties. Viņa runāja maz — galvenokārt par apvidu un laika apstākļiem, turpretim namatēvs ņēmās sīki un plaši iztirzāt atšķirību starp seklajiem izrakumiem vasarā Lejas Laukos un meklējumiem dzīles ziemu Augšas Laukos.

— Tu nemaz nejautā, kādēļ es atbraucu uz zieme­ļiem? — viņa ievaicājās. — Tu taču to zini. — Viņi bija piecēlušies no galda, un Deivids Peins atkal ķērās pie cirvja kāta darināšanas. — Vai manu vēstuli saņēmi?

— Pēdējo? Šķiet, ne. Tā droši vien klīst kaut kur pa Bērzu Strauta apvidu vai glabājas kāda tirgoņa būdā upes lejtecē. Ar pastu te tīrais negals. Nav ne kārtības, ne sistēmas, ne …

— Neesi tāds koka stumbenis, Deiv! Palīdzi man! — Tagad viņa runāja skaidri, balsī ieskanējās valdonīgums, uz kuru tiesības, šķiet, deva pagātne. — Kādēļ tu ne­jautā neka par mani pašu? Par mūsu vecajiem paziņām? Vai esi pavisam zaudējis interesi par pasauli? Vai zini, ka mans vīrs nomiris?

— Tiešām? Man ļoti žēl. Vai sen …

— Deivid! — Viņa aiz dusmām gandrīz apraudājās, tomēr pārmetums, kas izskanēja šai saucienā, viņu maz­liet nomierināja. — Vai tu vispār esi saņēmis jel kādu no manām vēstulēm? Vismaz dažas tevi noteikti ir sa­sniegušas, kaut arī tu nekad neatbildēji.

— Neesmu saņēmis pēdējo, acīrn redzot, to, kurā tu raksti par sava vīra nāvi, un laikam vēl daža cita arī noklīdusi; taču dažas es saņēmu un — hm — lasīju Vina- pijai priekšā — par brīdinājumu, proti, lai paradītu viņai, cik samaitatas ir viņas baltās māsas. Un … hm .. . man šķiet, viņa no tā guvusi derīgu mācību. Kā tu domā?