Dzeks Londons: Lielā neizpratne

Viņa izlikās šo dzēlību nedzirdējusi un turpināja:

— Pēdēja vēstulē, kuru neesi saņēmis, es, kā jau tu uzminēji, rakstīju par pulkveža Seizera navi. Tas bija pirms gada. Pieminēju arī — ja tu nebrauksi pie manis, es došos pie tevis. Un, kā jau vairākkārt biju solījusies, atbraucu arī.

— Man nekādi solījumi nav zināmi.

— Iepriekšējās vēstulēs.

— Jā, tu solījies gan, bet, tā kā nebiju solījuma pra­sījis un arī uz vēstulēm neatbildēju, tad tie nav uzska­tāmi par spēkā esošiem. Es gan atceros kādu citu solī­jumu, kuru arī tu varbūt neesi aizmirsusi. Tas bija loti sen. — Viņš nometa cirvja kātu zemē un pacēla galvu. — Tas bija ļoti sen, un tomēr es gaužām labi atceros dienu, stundu, ik sīkumu. Mēs bijām rožu dārzā — tu un es—, tavas mātes rožu dārzā. Viss plauka un ziedēja, un pavasaris strāvoja arī mūsu asinis. Es tevi apskāvu — pirmo reizi — un noskūpstīju tieši uz lūpām. Vai tu ne­atceries?

— Neatgādini man to, Deiv, neatgādini! Es visu atce­ros, un man ir kauns. Cik neesmu izraudājusies! Ja tu zinātu manas ciešanas . ..

— Tu man solījies toreiz, ai, un vēl tūkstošiem reižu turpmākajās brīnišķīgajās dienās. Ik acu skatiens, ik ro­kas pieskāriens, ik vārds no tavām lūpām bija solījums. Un tad — kā lai to pasaku? — gadījās cits vīrietis. Viņš bija vecs — pietiekami vecs, lai būtu tavs tēvs, turklāt neglīts, bet, kā mēdz teikt, kārtīgs cilvēks. Viņš nebija iz­darījis nekā ļauna, turējās pie likuma burta, bija cienī­jams vīrs. Starp citu, viņam piederēja dažas nenozīmī­gas raktuvītes, skaita ap divdesmit, bet tas, protams, neko neizšķīra; vēl viņam piederēja dažas jūdzes zemes, viņš piedalījās darījumos, grieza kuponus. Viņš …

— Bet bija arī kaut kas cits, — viņa pārtrauca runā­tāju, — es arī tev to pateicu. Mani piespieda … naudas apstākļi… trūkums … mani tuvinieki… neveiksmes. Tu zināji, cik stāvoklis bija nejedzīgs. Es nespēju pretoties. Tas nenotika pēc manas gribas. Es tiku upurēta vai uz­upurējos, sauc to, kā gribi. Ak dievs! Deiv, man vaja­dzēja no tevis atteikties! Tu vienmēr esi bijis pret mani netaisns. Padomā, ko esmu izcietusi.

— Tu negribēji? Tevi piespieda? Visā pasaulē gan nav tādas varas, kas būtu varējusi tevi piespiest gulties šā vai cita vīrieša gultā.

— Bet es visu laiku mīlēju tevi, — viņa aizstāvējās.

— Es nepratu mērot mīlestību tā, kā to mēroji tu. Ne­protu arī tagad. Vienkārši — neprotu!

— Bet tagad! Tagad!

— Mēs runājam par vīrieti, kas tev likās piemērots apprecēšanai. Kādas sugas cilvēks viņš bija? Ar ko viņš apbūra tavu dvēseli? Kādi tikumi tevi savaldzināja? Pro­tams, viņam piederēja zelta maiss — visuvarenais zelta maiss. Viņš zināja naudas vērtību. Viņš prata no visa izspiest pilnus simt procentus. Nekāds gudrais viņš ne­bija, toties lieliski pieprata visādus nelietīgus stiķus, ar kuru palīdzību pārsūknēja citu jaužu naudu savā kabatā. Un likums piemiedza aci. Pie mums par tādiem darīju­miem nesoda, mūsu kristīgā morāle tos attaisno. Sabied­rības acīs viņš nebija peļams cilvēks. Bet tavās acīs, Karen, un manās acīs, pēc mūsu tikšanās rožu dārzā — kas viņš bija?

— Neaizmirsti, ka viņš ir miris.

— Tas neko negroza. Kas viņš bija? Milzīgs, lempīgs, rupjš radījums — kurls pret dziesmu, akls pret skais­tumu, nejūtīgs pret dvēseli. Laiskumā aptaukojies, noļu­kušiem vaigiem, un resnais vēders liecināja par viņa rijību …

— Bet viņš ir miris. Dzīvojam mēs — mēs! Mēs! Vai tu dzirdi? Tev taisnība, esmu bijusi nepastāvīga. Esmu grēkojusi. Labi. Bet vai arī tev nevajadzētu saukt: pec-cavi [13] ? es esmu lauzusi solījumu, bet vai tu neesi to darījis? Šķiet, tu toreiz rožu dārzā teici, ka tava mīles­tība esot mūžīga. Kur tā tagad?

— Tā ir šeit! Arī tagad! — viņš iesaucās, piesizdams dūrē sažņaugtu roku pie krūtīm. — Tā vienmēr tur bijusi.

— Un tava mīla esot bijusi liela, tik liela, ka lielāka vispār nav iespējama, — viņa turpināja, — vismaz tā tu teici rožu dārzā. Un tomēr tā nav tik liela, tik dziļa, lai piedotu man, kad raudu pie tavām kājām?

Viņš vilcinājās. Mute pavērās, taču lūpas neprata iz­veidot vārdus. Viņa bija to piespiedusi atklat sirdi un izteikt patiesību, kuru tas slēpa pats no sevis. Turklāt viņa bija tik daiļa, jūtu kaismes apstarota, likdama atce­rēties citu, jaukāku dzīvi. Peins novērsās, lai nebūtu tas jāredz, bet viņa apgāja apkārt un nostājās viņam pretī.

— Paraugies uz mani, Deiv! Paraugies uz mani! Es taču, par spīti visam, esmu tā pati, kas bijusi. Un saproti taču, ka arī tu esi tas pats. Mēs neesam mainījušies.

Sievietes roka nogula viņam uz pleca, un viņš jau gra­sījās sievieti apskaut, kad abus iztrūcināja sērkociņa sausa iesprakstēšanās. Vinapija, nelikdamās gar viņiem ne zi­nis, aizdedza lampu ar leni iedegošos degli. Meitenes seja iznira no dziļās krēslas, un liesma, pēkšņi iedegdamas, lika atmirdzēt viņas bronzas skaistumam ķēnišķīgā zeltā.

- Tu redzi, tas nav iespējams, — viņš ievaidējās, maigi atstumdams gaišmataino sievieti. — Tas nav iespē­jams, — viņš atkārtoja. — Nav iespējams.

— Es vairs neesmu meitene, Deiv, man nav meitenes ilūziju, — viņa klusu ierunājās, tomēr neuzdrošinādamās no jauna viņam tuvoties. — Esmu sieviete un visu sa­protu. Vīrietis paliek vīrietis. Tādas ir šā apvidus pa­ražas. Mani tas nepārsteidz. Es to uzminēju jau pirmajā mirklī. Bet jūs taču esat tikai tāpat sagājuši kopā — tā taču nav īsta laulība?

— Tādus jautājumus mēs Aļaskā neuzdodam, — viņš nevarīgi pretojās.

— Zinu, bet…

— Jā, esam tāpat sagājuši kopā, vairāk nekā.

— Bērnu jums nav?

— Nē.

— 1.Jn …

— Nē. nē, nekā. Bet tas tomēr nav iespējams.

—- Ir iespējams! — Viņa atkal atradās viņam līdzās, plauksta viegli, glaudīgi pieskārās viņa saulē iedeguša- jai rokai. — Es gaužām labi pārzinu šā apvidus paražas. Tā vīrieši rīkojas. Viņi nedomā visu mūžu palikt šeit, noslēgti no pasaules; tādēļ uzdod Klusā okeāna Piekras­tes sabiedrībai izsniegt meitenei pārtiku veselam gadam, zināmu naudas summu, un meitene ir apmierināta. Kad gads pagājis, vīrietis … — Viņa paraustīja plecus. — Tā­pat ar šo meiču. Uzdosim sabiedrībai apgādāt viņu nevis vienu gadu, bet visu mūžu. Kas viņa bija, pirms sastapa tevi? Neattīstīta mežone, kas pārtika vasaru no zivīm, ziemu no aļņa gaļas; ēda bez sāta, kad barības bija pa­pilnam, badojās, kad tās pietrūka. Un tāda viņa būtu vēl šodien, ja nebūtu sastapusi tevi. Tava atnākšana pa­darīja viņai dzīvi vieglāku; pēc tavas aiziešanas, relatīvi nodrošināta, viņa dzīvos daudz labāk, nekā būtu dzīvo­jusi, tevi nekad nesastapusi.

— Nē, nē, — viņš pretojās, — tas nav taisnīgi.

— Paklausies, Deiv, nu apdomā. Viņa ir svešu asiņu.

Jūs piederat pie dažādām rasēm. Viņa ir dzimusi šejie­niete, saaugusi ar šo zemi, iesakņojusies šeit, nav iespē­jams viņu no šejienes atraut. Par mežoni viņa piedzimusi un kā mežone nomirs. Bet mēs — tu un es — piederam attīstītai, valdošai rasei — mēs esam zemes sāls un vald­nieki! Mēs esam radīti viens otram. Asiņu balsij piemīt vislielākais spēks, un mēs esam vienu asiņu cilvēki. To apliecina gan prāts, gan jūtas. To prasa tavs instinkts. To tu nespēj noliegt. Tu nevari noliegt savus senčus. Tava cilts pastāv tūkstoš, simttūkstoš gadu, un tā ne­drīkst izsīkt šeit. Nedrīkst! Tavu senču asinis to nepie­ļaus. Instinkts ir spēcīgāks par gribu. Rase ir spēcīgāka par tevi. Nāc, Deiv, brauksim projām. Mēs vēl esam jauni, un dzīve ir skaista. Nāc!