Aleksandrs Dimā (tēvs): ČETRDESMIT PIECI

— Jums taisnība, — Indriķis piekrita, un viņa acis iedzirkstējās. — Manam brālēnam Gīzam ir labāki kalpi nekā man.

— Klusu, klusu, mans dēls! Necelsim troksni, citādi par mums sāks zoboties. Šoreiz spēle atkal ir zaudēta.

— Zojēzs darīja labi, citur aiziedams palīksmot, - sacīja karalis. — Šai pasaulē ne uz ko vairs nevar cerēt, pat ne uz noziedznieka sodīšanu. Iesim, manas dāmas, iesim!

Mēs jau zinām, ka brāļi Zojēzi atstāja soda vietu un aizgāja. Viņi atstāja savus kalpus ar zirgiem pie karaļa karietes un devās projām pa blīvi apdzīvotās pilsētas daļas ielām, kas šai dienā bija gluži tukšas.

Tiklīdz viņi bija ārā no pilsētas, tie roku rokā turpināja ceļu. Abi klusēja. Vēl nesen tik jautrais Indriķis bija kļuvis nopietns, domās nogrimis, gandrīz vai drūms.

Anselms likās nemierīgs un domīgs par brāļa klusēšanu.

— Nu, Indriķi, — viņš beidzot ierunājās, - kurp tu mani ved?

— Es tevi nevedu, es eju tev pa priekšu, brāli, — atbildēja Indriķis, it kā pēkšņi no sapņa pamozdamies. — Vai tu vēlies kaut kur iet?

— Un tu?

Indriķis skumji pasmaidīja.

— O, man vienalga, kurp eju, — viņš atbildēja.

— Tu taču šovakar kaut kur iesi, — Anselms turpināja. — Katru vakaru tu ap šo laiku izej un atgriezies ļoti vēlu. Reizēm tu nemaz neatgriezies.

— Vai tu gribi mani iztaujāt? — Indriķis ievaicājās maigi un zināmā godbijībā pret vecāko brāli.

— Tevi iztaujāt? Lai Dievs sargā! Noslēpumi pieder tiem, kas viņus sargā.

— Ja tu vēlies, es no tevis nekā neslēpju. Tu to jau zini.

— Tu no manis nekā neslēp, Indriķi?

— Nē, brāli. Vai tad tu neesi mans kungs un draugs?

— Nolādēts! Es domāju, ka tu par mani nemaz nerūpējies, jo es esmu tikai nabaga muļķis. Es domāju, ka tu cieni mūsu gudro brāli, ticības balstu, reliģijas spīdekli, kas reiz kļūs kardināls, es domāju, ka tu uzticies viņam, un varbūt viņš tev piedod grēkus un, kas zina, varbūt… dod arī padomu.

Indriķis satvēra brāļa roku un to sirsnīgi paspieda.

— Tu man esi daudz vairāk nekā padomdevējs, vairāk nekā grēku atlaidējs, vairāk nekā tēvs, mīļo Anselm, — viņš sacīja. — Es atkārtoju, tu esi mans draugs.

— Tad pasaki, draugs, kāpēc tu tagad arvien esi tik skumjš, kaut gan agrāk biji tik jautrs, un kāpēc tu izej nevien dienā, bet arī naktī?

— Es neesmu skumjš, brāli, — Indriķis smiedamies atbildēja.

— Kas tad tev noticis?

— Es esmu iemīlējies.

— Labi. Bet šīs dziļās pārdomas?

— Es mūžam domāju tikai par savu mīlu.

— Un to tu saki nopūzdamies?

— Jā.

— Tu nopūties, Indriķi, grāf Busāž, tu, Žojēza brāli, tu, ko ļaunas mēles dēvē par Francijas trešo karali? Tu jau zini, ka hercogs Gīzs ir otrais, ja tik ne pats pirmais! Tu nopūties, kaut gan esi bagāts, skaists, kaut gan tu kļūsi Francijas pērs, kā es, un hercogs, kā es, tu mīlēdams nopūties un gremdējies dziļdomībā, kaut gan tava dzīves gudrība skan: hilariter (jautri).

— Manu mīļo Anselm, visiem šiem pagātnes un nākotnes labumiem, manai laimei nav nekādas nozīmes. Es neesmu godkārīgs.

— Tas nozīmē, ka tikai tagad tu tāds vairs neesi.

— Es necenšos iegūt to, par ko tu runā…

— Varbūt šai mirklī. Gan jau vēlāk tu pie tā atkal atgriezīsies.

— Nē, brāli, es nekā negribu, es nekā nevēlos.

— Tu esi netaisns, brāli. Ja kāds saucas par Zojēzu, Francijas pilsoņu skaistākajā vārdā, ja kādam brālis ir karaļa mīlulis, tad tāds grib visu, vēlas visu… un iegūst visu.

Indriķis gurdi pakratīja gaišmataino galvu.

— Runā, jo mēs esam vieni un tālu no visas pasaules, — turpināja Anselms. — Vai tev sakāms kaut kas nopietns, Indriķi?

— Nē, nē, tikai to, ka es esmu iemīlējies, un to tu jau zini, jo es nupat atzinos.

— Pie velna! Tas taču nav nekas nopietns, — Anselms iesaucās. — Pie pāvesta mēteļa, arī es esmu iemīlējies!

— Ne tā, kā es, brāli.

— Arī es dažreiz atceros savu iemīļoto.

— Bet ne arvien.

— Arī man ir nepatikšanas, pat rūpes.

— Jā, bet tev atgadās arī prieks, jo tevi mīl.

— O, arī man gadās dažādi kavēkļi. No manis prasa mūžīgu klusēšanu.

— Prasa? Tu sacīji „prasa", brāli. Ja tava mīļākā prasa, tad viņa pieder tev.

— Protams, ka viņa pieder man… man un Majēnas hercogam. Indriķi, man ir Majēnas nelieša mīļākā, kāda manī muļķīgi iemīlējusies meitene, kas hercogu tūlīt atstātu, ja tā nebaidītos, ka viņš tai atriebsies. Tu zini, viņš ir paradis sievietēm atriebties. Es ienīstu arī Gīzu, un tas mani iepriecina… Es priecājos uz viņu abu rēķina. Nu, runā jel, ko tu mīli, Indriķi? Tava mīļākā taču būs vismaz daiļa?

— Ak, brāli, tā nav mana mīļākā.

— Vai viņa ir skaista?

— Ļoti.

— Kā viņu sauc?

— Nezinu.

— Nerunā muļķības!

— Goda vārds!

— Mans draugs, es sāku ticēt, ka lieta ir daudz nopietnāka, nekā es iedomājos… Pie pāvesta gultas, tās nav skumjas, bet dullums!

— Viņa ar mani ir runājusi tikai vienu vienīgu reizi, vai pareizāk sakot, viņa vienmēr runājusi man klātesot, un kopš tā laika es viņas balsi neesmu

dzirdējis.

— Un tu neapjautājies?

— Kam?

— Kam? Kaimiņiem.

— Viņa apdzīvo vientuļu māju, un neviens viņu nepazīst.

— Tad viņa būs tikai rēgs?

— Tā ir sieviete, slaida un skaista kā nimfa, nopietna un cienīga kā eņģelis Gabriels.

— Kā tu viņu pazīsti? Kur tu viņu sastapi?

— Kādu dienu es sekoju vienai meitenei, un iekļuvu kādā mazā dārziņā, kas piekļāvās baznīcai, kur zem kokiem atrodas sols. Vakara krēsla sabiezēja. Meitene pazuda. Viņu meklēdams, es sasniedzu solu.

— Turpini, es klausos.

— Pustumsā es ieraudzīju sievietes drēbes un izstiepu rokas.

— "Piedodiet, kungs, "pēkšņi atskanēja kāda vīrieša balss, kuru es nebiju pamanījis," piedodiet." - Un vīrieša roka pieklājīgi, bet noteikti aizbīdīja mani projām.

— Un viņš iedrošinājās tevi aizskart, Zojēz?

— Klausies tālāk! Šā vira seja bija paslēpta kapucei līdzīgā cepurē, un es viņu noturēju par mūku. Mani iespaidoja arī viņa laipnā un pavēlnieciskā balss, kādā viņš mani brīdināja, ar pirkstu norādīdams uz sievieti desmit soļu attālāk, kuras baltais ģērbs bija mani šurp atvilinājis… Viņa bija nometusies ceļos pie akmens sola, it kā tas būtu altāris.

— Es paliku stāvam, brāli. Šī dēka man atgadījās septembra sākumā. Gaiss bija silts. Rozes un vijolītes dārza dobēs maigi smaržoja. Mēness virs baznīcas torņa saplosīja baltu mākoni, un logi tā gaismā sāka sudraboties, kaut gan līdz tam aizdegto sveču blāzmā tie bija laistījušies zeltainā atspulgā. Vai tas bija vietas diženums, vai personīgais cildenums, bet ceļos nometusies sieviete krēslā man atmirdzēja kā marmora statuja, it ka viņa tiešām būtu no marmora darināta. Viņa man iedvesa godbijību, kas stindzināja manu sirdi.

Es ziņkārē palūkojos viņā.

Viņa noliecās pār solu, apskāva to rokām, uzspieda akmenim lūpas, un drīz vien es redzēju viņas plecus raustāmies nopūtās un raudās. Tu nekad neesi redzējis tik lielas sāpes, brāli. Nekad asākā dzelzs tik skaudri nav plosījusi sirdi.

Raudādama viņa tik kaisli skūpstīja akmeni, ka es vai prātu zaudēju. Viņas asaras mani aizkustināja, viņas skūpsti padarīja mani traku.