Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Es vilcinājos, es gribēju runāt, bet vārdi nenāca pār lūpām. Es stāvēju mēms un sastindzis un skatījos viņā.

«Uzmanieties, monsieur," kalpotājs sacīja drīzāk skumji nekā bargi, «uzmanieties, jūs piespiedīsit kundzi otrreiz bēgt no jums!"

„Lai Dievs sargā," es atbildēju palocīdamies. «Kundze, es taču jūs neapgrūtinu."

Viņa neatbildēja. Neatsaucīga, mēma, nejūtīga, it kā mani nemaz nebūtu dzirdējusi, viņa novērsās, un es redzēju viņu pazūdam ēnā un nokāpjam pa kādām trepēm. Es neiedrošinājos sekot, jo viņa atgādināja

rēgu.

— Un tas ir viss?

— Tas ir viss. Kalps pavadīja mani līdz durvīm un sacīja: „Monsieur, aizmirstiet Jēzus un svētās Marijas vārdā, es jūs lūdzu, aizmirstiet!"

Samulsis, satriekts, galvu rokās saķēris, es aizbēgu. Man likās, ka es esmu kļuvis muļķis.

Tagad es katru vakaru apmeklēju šo ielu, un tāpēc arī patlaban mani soļi ved šai virzienā. Katru dienu es apmeklēju šo ielu, paslēpjos aiz kāda nama stūra, viņas mājai iepretim, zem balkona, kura ēnas mani labi apsargā. No desmit reizēm vienreiz es viņas istabā redzu uguni. Tur ir mana dzīvība, tur ir mana laime!

— Lieliska laime!

— Ja es sākšu iekārot kādu citu, es to pazaudēšu.

— Bet ja šīs skumjas tevi sabojās?

— Brāli, — Indriķis skumji pasmaidīja, — ko tu vēlies? Es jūtos tik laimīgs.

— Neiespējami!

— Laimes nevajag daudz. Es zinu, ka viņa ir tur, ka viņa tur dzīvo, elpo. Es redzu viņu cauri sienai daudz skaidrāk, nekā īstenībā. Ja viņa šo namu atstās, ja man vēlreiz būs jāizcieš divas nedē)as, kādas man nācās izbaudīt, es kļūšu jokdaris, vai iestāšos klosterī un palikšu par mūku.

— Nē, Dieva dēļ! Pietiek, ka ģimenē ir viens jokdaris un mūks. Vairāk mums nevajag, dārgais draugs. Es tev apsolu, brāli, ka divās nedēļās būsi savu mīļāko ieguvis. Atļauj man rīkoties.

Neievērojot mīļotā brāļa gļēvulību un šaubas, vecākais brālis apgalvoja, ka viņš savu mērķi sasniegs. Indriķis viņam pastāstīja, ka dāmas mājai iepretim atrodas līdzīgs namiņš, ko apdzīvo vientuļš pilsonis. Beidzot Žojēzs sacīja:

— Tu vinu šovakar redzēsi.

— Es?

— Pulkstens astoņos vakarā nostājies zem viņas balkona.

— Es būšu tur kā arvien, bet bez kādām cerībām, kā katru dienu.

— Pasaki man noteiktu adresi.

— Starp Busī vārtiem un Sentdēna pili, gandrīz uz Ostēna ielas stūra, divdesmit soļus no lielās viesnīcas „Pie drošsirdīgā bruņinieka zobena".

— Labi, astoņos vakarā.

. — Ko tu gribi darīt?

— To tu redzēsi un dzirdēsi. Tagad dodies mājās, uzvelc skaistāko ģērbu, paņem košākos dārgakmeņus, matus iezied ar smalkākajām smaržām: šovakar tu iekļūsi cietoksnī.

— Lai Dievs tev palīdz, brāli!

— Indriķi, ja Dievs ir kurls, tad lai velns… Es iešu. Mani gaida mana mīļā, nē, es gribēju sacīt — Majēnas hercoga mīļākā… Pie pāvesta brillēm! Viņa nav tik uzpūtīga.

— Brāli!

— Piedod, daiļais mīlas bruņiniek. Tātad šovakar, Indriķi!

Brāļi atsveicinājās un izšķīrās. Pēc divsimt soļiem viens droši pacēla durvju klauvētāju kādai skaistai gotiskai mājai Dievmātes katedrāles tuvumā un lika tam skaļi nokrist. Otrais klusi ienira kādas līkas šķērsieliņas tumsā.

Bija iestājusies nakts, kas miklā miglas mēteli bija ietinusi vēl pirms divām stundām tik trokšņaino pilsētu. Tikko Salseds bija nonāvēts, skatītāji atgriezās mājās. Dienā ielas bija {aužu burzmas pārpildītas, tagad tur varēja redzēt tikai dažus izklaidus stāvošus pulciņus.

Pie Busī vārtiem kādā namā rožainā krāsā, ziliem un baltiem izrotā­jumiem, dūca kā bišu stropā saulrietā. Tā bija pilsētas jaunajā daļā nesen ierīkotā ērtā viesnīca „Pie drošsirdīgā bruņinieka zobena".

Kaut gan uz izkārtnes bija uzgleznota ne vien erceņģeļa ciņa ar milzu pūķi, ko varens zobens šķēla asiņainos gabalos, bet gleznotājs, citas gaumes ierosināts, bija uzzīmējis arī ķirbjus, vīnogas, tauriņu uz rozes zieda un dažus trusīšus, publika par to visai neinteresējās un viesnīca bieži vien stāvēja tukša.

Taču nams bija plašs un ērts. Virs Četrstūrainās būves jumta slējās četri tornīši, kuros katrā atradās astoņstūraina istaba. Tās bija izbūvētas no koka, bet bija greznas un vilinošas, kādai jābūt mājai, kas grib patikt vīriešiem, bet sevišķi dāmām. Taču taisni tas bija nelaimes cēlonis. Istabas patika retam viesim.

Viesnīcu apmeklēja daudzi kareivīgi viesi, bet miermīlīgie inilas pārīši nerādījās.

Saimniece Furnišona kundze apgalvoja, ka mājai nelaimi atnesusi vienīgi izkārtne. Viņa apgalvoja, ka vajadzējis klausīt viņas padomu un drošsirdīgā bruņinieka un riebīgā pūķa vietā uzgleznot kaut ko smalkāku: piemēram Amora rožkoku ar degošām sirdīm ziedu vietā, un tad visas maigās dvēseles būtu apmetušās viņas namā.

Turpretim maitre Furnišons iebilda, ka jātnieks, kas domā tikai par dzeršanu, nodzer vairāk nekā seši mīlētāji, un kaut viņš samaksā tikai pusi rēķina, arī tad ir vairāk pelnīts, jo izklaidīgie mīlētāji nekad nemaksā tā, kā trīs jātnieki.

— Bez tam, — viņš nobeidza, — vīns ir morāliskāks par mīlu.

Pie šiem vārdiem Furnišona kundze paraustīja savus druknos plecus, un viss palika pa vecam, līdz mēnesim pirms Salseda notiesāšanas. Un tā Furnišona kundze un viņas laulātais draugs, kā parasts, sēdēja kādā savas mājas tornlti domīgi un atturīgi, jo «Drošsirdīgā bruņinieka" viesnīcas istabas bija tukšas kā izslaucītas.

„Amora rožkokam" tani dienā nebija uzplaucis neviens zieds, un «drošsirdīgā bruņinieka zobens" bija šķēlis ūdeni.

Abi laulātie draugi skumji nolūkojās uz Prē Klerka apmācību laukumu, no kura patlaban aizgāja kareivji, un kamēr viņi skatījās un nopūtās par militāro varmācību, kas kareivjiem, kuri droši vien bija ļoti izslāpuši, piespieda atgriezties kazarmēs, viņi redzēja kapteini, kas bija vadījis manevrus, uzkāpjam zirgā un ar kādu otru vīru jājam uz Busīa vārtu pusi.

Desmit minūtēs viņš bija pie viesnīcas. Likās, ka viņš negribētu apmeklēt viesmīlīgo namu, bet vienīgi pajāt garām, lai apbrīnotu izkārtni, jo viņš šķita ļoti norūpējies un dziļās domās nogrimis, kad maitre Furnišons, kam sirds par neizdevību naudas lietās gatavojās vai pārplīst, izliecās pa sava tornīša logu un iesaucās:

— Skaists zirgs, sieva!

Furnišona kundze pieskriedama piebilda:

— Un cik skaists jātnieks!

Kapteinis, kam uzslava nelikās tik peļama, it kā pēkšņi no miega pamodies, palūkojās augšup. Viņš ieraudzīja saimnieku, saimnieci, viesnīcu, apturēja zirgu un pasauca savu kalpotāju.

Tad viņš, vēl arvien sedlos sēdēdams, uzmanīgi aplūkoja visu māju. Furnišons lēkdams noskrēja pa trepēm un, cepuri rokās sažņaudzis, nostājās uz durvju sliekšņa.

Kapteinis mirkli pārdomāja un tad nokāpa.

— Vai šeit nav neviena? — viņš jautāja.

— Patlaban neviena, — saimnieks pazemīgi atbildēja. Viņš vēl gribēja piebilst: „Taču manā viesnīcā tas gan nav parasts".

Bet Furnišona kundze, kā visas sievietes, bija apķērīgāka par vīru. Viņa no sava loga steidzīgi uzsauca:

— Ja kungs meklē vientulību, viņš to atradīs tikai pie mums.

Kapteinis paskatījās logā, un, ieraudzījis labsirdīgo seju, atbildēja:

— Šai mirklī es meklēju vienīgi to, labā kundze.