Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— Pie pāvesta krusta, viņa bijusi traka, — iebilda Zojēzs. — Skūpstīt akmeni! Raudāt gluži ne par ko!

— O, tās bija lielas sāpes, kas viņu spieda raudāt! Tā bija dziļa mīla, kas viņai lika skūpstīt akmeni. Bet ko viņa mīlēja? Ko viņa apraudāja? Ko viņa pielūdza? To es nezinu.

— Bet vai tam vīram tu neapjautājies?

— Protams.

— Ko viņš atbildēja?

— Viņa esot zaudējusi savu laulāto draugu.

— Apraudāt laulāto draugu? Goda vārds, skaista atbilde! Un tu ar to apmierinājies?

— Man vajadzēja apmierināties, jo citu viņš neko nepaskaidroja.

— Bet šis vīrietis, kas viņš ir par radījumu?

— Līdzīgs kalpam, kas dzīvo pie viņas.

— Kā viņu sauc?

— Viņš vilcinājās pateikt.

— Jauns? Vecs?

— Viņam varēja būt divdesmit astoņi vai trīsdesmit gadi.

— Un kas pēc tam notika? Viņa taču tur nelūdzās un neraudāja visu nakti?

— Nē. Beigusi raudāt, viņa piecēlās. Šī sieviete izdvesa tik noslēpumainas skumjas, ka es viņai netuvojos, ko būtu darījis ar kuru katru citu sievieti, bet atkāpos. Viņa tuvojās man vai drīzāk tai vietai, kur es stāvēju, jo viņa mani neredzēja. Tad viņas seju apspīdēja mēness stars un tā likās iemirdzamies gaišā zaigā: viņa atkal bija kļuvusi nopietna, ne trīsu, ne asaru, tikai rēns miklums, ko viņa steidzās nosusināt. Tikai viņas acis vēl mirdzēja. Viņas mute liegi pavērās, lai ieelpotu dzīvību, kas likās uz mirkli bija gribējusi viņu atstāt. Viņa paspēra dažus soļus kā vieglā nogurumā un sapnī Vīrietis pieskrēja pie viņas un sāka to vest. Likās, ka viņa bija aizmirsusi, ka iet pa zemi. Ak, brāli, kāds daiļums, kāda dievišķa vara!

~ Turpini, turpini! — iesaucās Anselms, kas par stāstījumu sāka interesēties, kaut gan sākumā bija gribējis zoboties.

— Drīz vien viss beidzās, brāli. Kalps viņai kaut ko iečukstēja, un viņa nolaida plīvuru. Viņš droši vien pateica, ka es atrodos dārzā. Bet viņa uz manu pusi pat nepaskatījās. Viņa tikai nolaida plīvuru, un es viņu vairs neredzēju. Man šķita, it kā debesis būtu satumsušas, it kā tuvumā nebūtu nevienas dzīvas būtnes, tikai no kapiem izkāpušas ēnas, kas pa zāli klusēdamas aizslīdēja man garām.

Viņa devās projām. Es sekoju.

Šad un tad vīrietis atgriezās un mani redzēja, jo es biju tik apduUis un samulsis, ka nepūlējos slēpties. Ko tu gribi? Manā galvā vēl valdīja parastās domas, manā sirdi vēl kūsāja vecais raugs.

— Ko tu ar to gribi teikt, Indriķi? — jautāja Anselms. — Es tevi nesaprotu.

Jauneklis smiedamies atbildēja:

— Es gribu sacīt, ka mana jauniba bijusi trokšņaina, kad es iedomājos daudz mīlējis, un ka visas sievietes līdz šim mirklim man bijušas sievietes, kurām es varēju piedāvāt savu mīlu.

— O-o, kas tas? — iesaucās Žojēzs, kas, negribēdams izrādīt, ka par sava brāļa atzišanos ir uztraucies, atkal mēģināja atgūt savu jautrību. — Uzmanies, Indriķi, tad tā nebūs dzīva sieviete!

— Manu brāli, — jauneklis gluži klusi izdvesa, drudžaini saspiezdams Žojēza roku, — tik tiešām, ka Dievs mani dzird, es nezinu, ka tā ir šīs­zemes radījums.

— Pie pāvesta tupeles, — iebilda Anselms, — tu mani biedē, ja tik Žojezs drīkst baidīties. Bet tas taču ir zināms, ka viņa staigā, raud, un ka viņa ari skūpstās. Tu taču pats par to stāstīji, un man liekas, ka tā ir ļoti laba zīme, dārgais draugs. Bet tas vēl nav viss. Kas pēc tam notika?

— Pēc tam nekas daudz vairs nenotika. Es viņai sekoju. Bet viņa ne reizi nemēģināja bēgt, mainīt ceļu, izvairīties. Likās, ka viņa to nemaz neiedomājās.

— Kur viņa dzīvo?

— Bastīlijas tuvumā, Lesdigieras ielā. Pie durvīm viņas pavadonis atgriezās un ieraudzīja mani.

— Tad tu viņam pamāji, ka vēlies ar viņu runāt.

— Es neiedrošinājos. Tu smiesies, ja atzīšos, ka kalps mani iespaidoja tāpat, kā viņa kundze.

— Vienalga, tu taču iegāji namā?

— Nē, brāli.

— Tiešām, Indriķi, man ir liels prieks noliegt, ka tu esi Zojēzs. Bet nākamajā dienā tu taču atkal biji tur?

— Jā, bet velti, velti kapsētā, velti Lesdigieras ielā.

— Viņa bija pazudusi?

— Kā aizbēgusi ēna.

— Tu taču apvaicājies?

— Ielā ir tikai daži iedzīvotāji, un neviens nevarēja mani iepriecināt. Es lūkojos pēc kalpa, ko cerēju izprašņāt, bet viņš vairs nerādījās. Taču gaisma, ko es vakaros redzēju spīdam slēģu spraugās, mani ielīksmoja, jo norādīja, ka viņa vēl šo namu apdzīvo. Es izlietoju simtiem līdzekļu, lai iekļūtu pie viņas: vēstules, sūtņus, puķes, dāvanas, bet nekas nelīdzēja. Kādā vakarā pazuda arī gaisma un vairs nekad neparādījās. Nebija šaubu, ka dāmai mana vajāšana bija apnikusi un ka viņa Lesdigieras ielu bija pametusi. Viņas jauno drīves vietu neviens nezināja.

— Tu taču šo daiļo Erkšķrozīti atkal atradi?

— Tikai aiz nejaušības. Es esmu netaisns, brāli. Tā ir Dieva gādība, lai man nezustu visa dzīve. Klausies! Tas tiešām ir ļoti savādi! Pirms divām nedēļām pusnaktī es gāju pa Busī ielu… Tu zini, brāli, ka Parīzē ir ļoti stingri ugunsgrēku noteikumi. Kāda nama otrā stāva logā es ieraudzīju nevien uguni, bet īstu ugunsgrēku. Es spēcīgi pieklauvēju pie durvīm. Logā parādījās kāds vīrietis. „Pie jums deg!" es saucu. — „Klusu, apžēlojieties!" viņš atbildēja. „Klusu, es patlaban pūlos apdzēst." — „Vai nepasaukt sargu?" — „Nē, nē, Dieva dēļ nesauciet nevienu!" — „Bet ja jums var palīdzēt?"

„Vai jūs gribat? Nāciet, un jūs izdarīsit pakalpojumu, par ko es jums būšu visu mūžu pateicīgs." — „Kā es iekļūšu iekšā?" — „Te ir durvju atslēga."

Un viņš nosvieda pa logu kādu atslēgu.

Es ātri uzskrēju pa trepēm un iesteidzos istabā, kurā dega grīda. Es atrados ķīmiķa laboratorijā. Viņš bija izdarījis mēģinājumu un izlējis uz grīdas kādu šķidrumu, kas bija aizdedzies. Man ienākot, uguns bija jau savaldīta, tā ka es varēju aplūkot dzīvokļa saimnieku.

Tas bija gadus trīsdesmit vecs vīrietis. Viņa seju izķēmoja briesmīga rēta, bet otra līdzīga bija redzama uz pakauša. Cirtaini mati noslēpa sejas pārējo daļu. Viņš sacīja:

„Es jums pateicos, monsieur, bet jūs jau redzat, ka briesmas garām. Vai jūs nebūtu tik laipns un neaizietu, jo kuru katru mirkli var ienākt mana kundze, un viņa var sākt dusmoties, ieraudzīdama šeit kādu svešnieku."

Balss noskaņa liecināja, ka tas ir nepazīstamās dāmas pavadonis. Kapsētas dārzā viņš bija ietinies kapucē un es viņa seju neredzēju, tikai dzirdēju viņa balsi. Es gribēju viņam to pateikt, kad pēkšņi atvērās durvis un ienāca kāda dāma.

„Kas ir, Remī?" viņa jautāja, cēli uz sliekšņa apstādamās. „Kas tas par troksni?"

Ak, brāli, tā bija viņa. Mirstošās uguns atblāzmā viņa izskatījās vēl daiļāka nekā mēness mirdzumā. Tā bija viņa, sieviete, par kuru domādams, es galīgi sabeidzu savu sirdi.

Es iekliedzos, un kalpotājs uzmanīgi palūkojās manī.

„Pateicos, monsieur, pateicos," viņš vēlreiz atkārtoja. „Jūs redzat, ka uguns nodzēsta. Ejiet, es jūs lūdzu, ejiet!" — „Mans draugs," es sacīju, „jūs mani atlaidiet?" — „Kundze," aizrādīja kalpotājs, „tas ir viņš." — „Kas?" viņa jautāja. — „Jaunais kavalieris, ko mēs satikām dārzā un kas mums sekoja uz Lesdigieras ielu."

Viņa palūkojās mani, un viņas skatienā es pamanīju, ka viņa mani redz pirmo reizi.

„Monsieur," viņa sacīja, „esiet tik labs un ejiet projām."