Aleksandrs Dimā (tēvs): ČETRDESMIT PIECI

Salseds nezaudēja cerības gūstā, Salseds nezaudēja cerības uz moku sola. Viņš nezaudēja cerības soda ratos, viņš nezaudēja cerības ari uz ešafota.

Karalis redzēja Salseda neatlaidīgās domas tikpat labi kā pūlis. Katrīna bailīgi sekoja nelaimīgā jaunekļa visniecīgākajai kustībai. Bet viņa bija pārāk tālu, lai sekotu viņa skatienu virzienam un ievērotu to nemitīgo spēli.

Bende jau sāka rīkoties ap upuri un ap viduci piesēja viņu ešafota vidū.

Divi strēlnieki bija jau izspraukušies cauri pūlim, lai atvestu zirgus, un pūlis labprātīgi atbrīvoja tiem ceļu.

Šai mirklī aiz karaliskās ložas durvīm atskanēja troksnis, un priekškaru pacēlis, sargs ziņoja, ka pilsētas pērs Briso un četri domnieki lūdz atļauju aprunāties ar karali par izpildāmo sodu.

. — Brīnišķīgi, — iesaucās karalis un, pret Katrīnu pagriezies, piebilda:

— Māt, jūs būsit apmierināta.

Katrīna piekrizdama palocīja galvu.

— Ielaid šos kungus! — karalis pavēlēja.

Pirms pieteiktie ieradās, Zojēzs klusi lūdza karali atļaut viņam aiziet. Pēc veltīgiem iebildumiem Indriķis lūgumam piekrita un nopūzdamies piebilda:

— Ej un dzīvo savā sapņu pasaulē! Man nolemts visu izbaudīt īstenībā.

Un sarauktu pieri viņš pagriezās pret māti, baidīdamies, ka tā būtu varējusi noklausīties viņa sarunu ar mīluli.

Zojēzs pieliecās pie sava brāļa auss un iečukstēja:

— Pazūdi, pazūdi, pirms ierodas domnieki, aizlien aiz viņu platajiem mēteļiem un aizbēdz! Karalis tagad piekrīt, piecas minūtes vēlāk viņš vairs neļaus.

— Pateicos, brāli, es pamēģināšu aiziet.

— Uz priekšu, kraukļi parādās! Pazūdi, maigā lakstīgala!

Abi jaunekļi aiz domnieku kungiem pazuda kā gaisīgas ēnas. Aiz viņiem smagi aizvērās priekškars. Kad karalis pagrieza galvu, viņi bija jau projām. Indriķis nopūtās un noskūpstīja savu mazo sunīti.

Domnieki klusēdami palika stāvam karaliskās ložas dibenā un gaidīja, līdz karalis viņus uzrunās.

Tas mirkli kavējās, tad pagriezās pret viņiem un sacīja:

— Nu, mani kungi, kas jauns? Labrīt, prezident Briso!

— Sire, — prezidents cienīgi atbildēja, — mēs nākam pie Jūsu Majestātes lūgt saudzēt vainīgā dzīvību. Nav šaubu, ka viņš kaut ko zina, un ja viņš paliks dzīvs, tas viss atklāsies.

— Bet viņš taču nekā nav izpaudis, prezidenta kungs?

— Pa daļai, sire. Vai jūsu majestāte to nezina?

— Es zinu, kas man jāzina, kungi.

— Tātad Jūsu Majestāte zina, ka viņam ir sakari ar Spānijas sazvērniekiem.

— Ar Spānijas un vēl citām varām, prezidenta kungs.

— Būtu svarīgi, ja šos sazvērniekus noskaidrotu.

— Arī karalis grib soda izpildīšanu atlikt, — iebilda Katrīna, — ja vainīgais pie spīdzināšanas staba atzīstas visos savos noziegumos.

— Tās ir manas domas, — karalis apliecināja. — Jūs varēsit pārliecināties, monsieur Briso, ja pavēlēsit savam leitnantam aprunāties ar noziedznieku.

— Vai jūsu majestāte vairāk nekā nepavēl?

— Nekā. Bet nekādu pārmaiņu, lai piespiestu atzīties, vai arī es ņemšu savu vārdu atpakaļ! Jums cienīgi jāveic savs pienākums.

— Klausos, sire. Ar visu līdzdalībnieku vārdiem?

— Ar vārdiem, ar visiem vārdiem.

— Ja arī noziedznieks apzīmētu šīs personas par valsts galvas niknākajiem naidniekiem?

— Ja tie arī būtu mani tuvākie draugi.

— Lai notiek, kā Jūsu Majestāte pavēl.

— Ejiet, mani kungi! — sacīja prezidents, no saviem domniekiem atvadīdamies. Godbijīgi pret karali palocījies, arī viņš pats tiem sekoja.

— Viņš runās, — sacīja Lotringas Luīze, — un jūsu majestāte viņu apžēlos. Paskatieties, kā viņa lūpas puto.

— Nē, nē, viņš tikai meklē, — iebilda Katrīna. — Ko gan viņš meklē?

— Pie velna, to nav grūti uzminēt! - iesaucās Indriķis III. — Viņš meklē Parmas un Gīzas hercogus. Viņš meklē manu brāli, viskatoliskāko karali. Meklē, meklē vien! Vai tu domā, ka Grēva laukums ir tikpat tīkama paslēptuve kā Flandrijas ceļi? Vai tu domā, ka man šeit nav simts kareivju, lai aizkavētu tavu nodomu nokāpt no ešafota, kur tu uzvests viens vienīgais?

Salseds bija redzējis strēlniekus aizejot, lai atvestu zirgus. Viņš bija pamanījis karaļa ložā prezidentu un domniekus, un tad atkal redzējis tos pazūdam. Viņš saaprata, ka karalis pavēlējis stāties pie soda izpildīšanas.

Tad uz viņa miroņbālajām lūpām parādījās asiņainas putas, ko bija pamanījusi jaunā karaliene. Drausmīgā nepacietībā, ko viņš izjuta, nelaimīgais sakoda savas lūpas asinīs.

— Neviena, neviena! — viņš izdvesa. — Neviena no tiem, kas man solījuši palīdzību! Gļēvulis, gļēvulis, gļēvulis!

Leitnants Tranhons piegāja pie ešafota un pavēlēja bendēm:

— Sagatavojieties!

Ziņdevis pamāja uz laukuma otru galu. Varēja redzēt, ka caur pūli vestie zirgi atstāja aiz sevis viļņainu spraugu, kā viļņu plaisu jūrā, kura aiz viņiem atkal aizvērās.

Kad zirgi pagāja garām Fanerijas ielai, tās stūrī varēja redzēt vienu no pazīstamajiem skaistajiem jaunekļiem nolecam no kāda akmens. Viņu pavadīja gadus sešpadsmit vecs zēns, kuru, kā likās, drausmīgais skats visai saistīja.

Tas bija noslēpumainais pāžs un vikonts Ernotons Šarmēns.

— Pazūdi! — pāžs iečukstēja savam pavadonim. — Traucies spraugā, mēs nedrīkstam kavēties.

— Bet mūs taču nospiedīs. Jūs esat muļķis, mans mazais draugs.

— Es gribu redzēt, redzēt gluži tuvu, — sacīja pažs tik noteikti, ka viegli varēja noskārt, ka šī pavēle nāca no pavēlēt pieradušām lūpām.

Ernotons paklausīja.

— Turies tuvu zirgiem! — aizrādīja pāžs. — Neatpaliec no viņiem ne soli, citādi mēs nenokļūsim vajadzīgā vietā!

— Bet pirms mēs sasniegsim mērķi, jūs jau būsit sarauts gabalu gabalos.

— Par mani neraizējaties. Uz priekšu, uz priekšu!

— Zirgi iespers.

— Ieķeraties pēdējam astē. Ja viņu tā satur, tad zirgs nekad nesper.

Ernotons negribēdams paklausīja un pieķērās zirga astei, kamēr pāžs

satvēra viņa jostu. Pūļa trauksmainajā jūrā viņiem šur un tur nācās atstāt gan mēteļa stūri, gan kamzoļa gabalu, gan krekla mežģīnes, līdz viņi sasniedza ešafotu, uz kura izmisuma lēkmē bija sabrucis Salseds.

— Vai nu mēs esam vajadzīgā vietā? — jauneklis aizelsies ievaicājās, kad Ernotons apstājās.

— Par laimi, jo mani spēki ir pavisam izsīkuši, — atbildēja vikonts.

— Es nekā neredzu.

— Nāciet man priekšā!

— Nē, nē, vēl nē… Ko tur dara?

— Piesien virvē.

— Un ko viņš dara?

Pārgriež acis — kā ērglis, laupījumam uzglūnēdams.

Zirgi bija tik pietiekami tuvu ešafotam, ka bendes kalpi varēja viņu paugām piestiprinātās siksnas piesiet Salseda kājām un rokām.

Salseds vaimanāja, juzdams rupji pieskārāmies virvi, kas viņa ķermeni apskāva kā milzu čūska. Ar neizsakāmu, pārdabīgu skatienu viņš palūkojās uz drausmīgo laukumu, kur simts tūkstošu skatītāju ņirdza viņam tieši sejā.

— Monsieur, — leitnants Tranhons labvēlīgi ievaicājās, — vai jūs vēlaties runāt ar tautu, pirms mēs sākam rīkoties?

Viņš pieliecās noziedznieka ausij un iečukstēja:

— Atzīstieties… un jūsu dzīvība būs glābta!

Salseds ieskatījās viņa dvēseles dzīlēs. Viņš saprata, ka leitnants nemelo un izpildīs solīto.