Aleksandrs Dimā (tēvs): ČETRDESMIT PIECI

— Pie velna! — norūca Luanjaks, nolūkodamies Eistahijā Mirodukā un viņa piederīgajos. — Monsieur Epernons gan savācis kareivju izdzimumus.

Tad viņš atgriezās un uzsauca ceturtajam:

— Tagad jūsu kārta!

Ceturtais un piektais, abi raksturīgi gaskoniešu tipi, kas saucās Šalabrs un Sentkaputels, pārbaudi izturēja bez grūtībām.

Vēl palika sestais, kas, pāža aizrādījumam paklausīdams, bija nokāpis no zirga un pasniedza Luanjakam savu karti uz Ernotona šarmēna vārda.

Kamēr Luanjaks pārbaudīja karti, pāžs, kas ari bija nokāpis no zirga, seju slēpdams, nodarbojās ar pavadas sakārtošanu.

— Vai pāžs pieder jums? - jautāja Luanjaks, ar pirkstu uz jaunekli norādīdams.

— Jūs taču redzat, kapteiņa kungs, ka viņš sakārto mana zirga iemauktus, - atbildēja Ernotons, nevēlēdamies ne melot, ne nodot.

— Ejiet, - atteica Luanjaks, kas ļoti uzmanīgi aplūkoja šarmēnu, kura seja un izturēšanās viņam izlikās daudz savādāka nekā pārējiem.

— Tas ir vismaz ciešams, — viņš nomurmināja.

Ernotons atkal uzkāpa zirgā. Viņa pāžs bija jau pasteidzies pievienoties citiem.

— Atveriet vārtus, — sauca Luanjaks, — un ielaidiet šos sešus cilvēkus ar viņu pavadoņiem.

— Uz priekšu, ātri! — pāžs pavēlēja.

Ernotons vēlreiz padevās varai, ko viņam iedvesa savādais radījums, un kad vārti bija atvērti, piespieda zirgam piešus un pāža pavadībā ieaulekšoja Svētā Antuāna priekšpilsētā.

Luanjaks pavēlēja aiz sešiem izvēlētajiem vārtus atkal aizslēgt. Pūlī atskanēja skaļa kurnēšana. Pēc vajadzīgo dokumentu iegūšanas viņi tāpat bija cerējuši iekļūt pilsētā un tagad jutās nepatīkami vīlušies.

Maitre Mitons, kas pēc nogurdinoša skrējiena klajumā pamazām bija atguvis drosmi un uzmanīgi atkal bija atvilcies savā agrākajā vietā, iedrošinājās žēloties par kareivju patvaļu.

Friāra tēvs, kuram bija laimējies atrast sievu un kurš viņas aizsardzībā tagad jutās pilnīgā drošībā, atstāstīja savai laulātajai draudzenei dienas jaunākos notikumus, tos, protams, padaridams daudz krāsainākus.

Jātnieki, no kuriem vienu mazais pāžs bija nosaucis par Majenvilu, aizjāja, cerēdami apiet ielenkuma joslu un atrast kādu spraugu, pa kuru

iekļūt pilsētā, domādami, ka pie vieniem vai otriem vārtiem varētu vairāk laimēties.

Nojautis, ka no jātnieku, pilsoņu un zemnieku sarunām vairāk nekā neiegūs, Roberts Brikē lēni tuvojās nelielai mājelei, kura vārtu sargam noderēja par mājokli un kuru apgaismoja divi logi, no kuriem viens atradās pret Parizi, otrs — pret klaju lauku.

Tiklīdz viņš bija apstājies savā jaunajā sargvietā, tā atauļoja kāds virs, nolēca no zirga, iesteidzās mājelē un drīz vien parādījās pie loga.

— Te es esmu, monsieur Luanjak, — viņš sacīja.

— Labi. No kurienes jūs jājat?

— No Svētā Viktora vārtiem.

— Jūsu saraksts?

— Pieci.

— Kur kartes?

— Lūdzu!

Luanjaks paņēma kartes, pārskatīja un uzrakstīja uz savas šīfera tāfeles skaitli pieci.

5

4

6

5

3 8

4 4

6 45

Tikpat ātri atsteidzās vēl septiņi sūtņi, un beidzot Luanjaka tāfele izskatījās šāda:

Svētā Viktora vārti

Burdē vārti Tempļa vārti

Svētā Denisa vārti

Svētā ŽaKa vārti

Sentonorē vārti

Monmartras vārti

Busī vārti

Svētā Antuāna vārti

Pavisam četrdesmit pieci.

— Tagad atveriet vārtus, un lai nāk iekšā, kas vien vēlas! — Luanjaks skaļi uzkliedza.

Vārti atvērās, un dunošā čalā milzīgais ļaužu pūlis traucās uz priekšu.

Roberts Brikē aizlaida straumi garām, tad vienaldzīgi devās cauri vārtiem, pie sevis murminādams:

— Visi šie ļaudis gribēja kaut ko redzēt, bet nekā neredzēja. Es nekā nevēlējos redzēt, un esmu vienīgais, kas kaut ko redzēja. Tas uzjautrina. Turpināsim. Kāpēc turpināt? Goda vārds, es jau tā zinu diezgan. Kāpēc man redzēt, kā monsieur Salsedu sacērt četrās daļās? Tiešām, nē! Taču par politiku es gan ieguvu kādu sajēgu. Tagad iesim pusdienās. Ja spīdētu saule, tā droši vien rādītu dienvidu. Ir laiks.

Mierīgi un grīni smaidīdams, viņš atgriezās Parīzē.

Pārskatot Grēva laukumu, bija jāatzīst, ka maitre Friāram bijusi taisnība, kad viņš skatītāju skaitu, kuri piedalījās bēdīgajā skatē, noteica ap simts tūkstošiem lielu. Tur bija sapulcējusies visa Parīze. Parīzieši piedalījās visos svētkos, un Salseda nāve bija lieliskas svinības.

Skatītāji, kuriem izdevās nokļūt laukumā, vispirms ieraudzīja pilsētas tiesas strēlniekus un vairākus jātnieku un šveiciešu pulkus. Viņi ielenca nelielo, četras pēdas augsto ešafotu un gaidīja ļaundari,* lai viņu pēc soda izpildīšanas pavadītu tālajā ceļā.

Kāda tuvēja nama nojumē mīņājās četri spēcīgi zirgi ar dižiem kakliem, baltām krēpēm un spalvainām kājām. Viņi kašņāja bruģi un kozdamies zviedza, baidīdami sievietes, kuras šo laukumu bija izvēlējušās savas ziņkāres apmierināšanai vai kuras tur pamazām bija aizbīdītas.

Bez zviedzošajiem zirgiem un tukšā ešafota pūļa skatienus vēl saistīja ar sarkanu samtu un zeltu izgreznotais pilsētas valdes nama galvenais logs, kur pār balkona margām nokarājās ar karalisko ģērboni rotāts samta tepiķis. Tā bija karaļa loža.

Pulkstenis nosita pusvienu, kad logs, kā gleznas rāmis, piepildījās ar cilvēkiem. Vispirms parādījās Indriķis III, bāls, kailu galvu, kaut gan viņš bija tikai trīsdesmit četrus gadus vecs, acis bija iegrimušas zilmelnos dobumos, mute raustījās nervozās trīsās.

Viņš parādījās saīdzis, ar drūmu skatienu, dīvains paražās, dīvains gaitā, vairāk līdzīgs ēnai nekā dzīvai būtnei, drīzāk spoks nekā karaiis, saviem apakšniekiem nesaprotams un nesaprasts noslēpums, jo, viņam parādoties, neviens nezināja, vai saukt „Lai dzīvo karalis!" vai lūgt par viņa dvēseles aizsaules mieru.

Indriķis bija tērpies melnā kamzolī ar melnām apšuvām. Viņam nebija ne ordeņu, ne dārgakmeņu. Viens vienīgs dimants kā spraudne satūrēja viņa cepures trīs spalvas. Kreisajā rokā viņš turēja māsas Marijas Stjuartes no gūsta atsūtīto melno sunīti, virs kura zīdainās spalvas viņa smailie, baltie pirksti mirdzēja kā alabastrs.

Viņam sekoja vecuma sagrauztā Katrīna Mediči; Māte karaliene bija sešdesmit sešus gadus veca. Taču viņas galva vel arvien slējās visai dižciltīgi, un zem viņas mūžam savilktās pieres zibēja ass skatiens. Viņa savā parastajā sēru tērpā atgādināja vaska tēlu.

Tūlīt parādījās karalienes Luīzes maigā un grūtsirdīgā seja. Viņa bija karaļa trokšņainās un nelaimīgās dzīves šķietami nenozīmīgā, bet patiesībā uzticamā pavadone.

No Katrīnas Mediči sejas augstprātīgās izteiksmes varēja vērot, ka viņa šai mirkli iegūst jaunu uzvaru; karalienes pacietīgais skatiens liecināja, ka viņa piedalās notiesāšanā; bet karaļa Indriķa sadrūmusī piere norādīja, ka viņš izmanto izdevību, lai atriebtos saviem naidniekiem.

Aizmugurē sekoja divi skaisti jaunekļi: viens tik tikko divdesmit, otrs — divdesmit piecus gadus vecs.

Galma paražas neievērodami, viņi nāca roku rokā saķērušies.

Viņi smaidīja: viens neizsakāmās skumjās, otrs — brinišķā drošsirdibā. Viņi bija daiļi un abi bija brāļi.

Jaunākais saucās grāfs Indriķis de Zojēzs, vecākais — hercogs Anselms Zojēzs. Vēl nesen galmā viņu pazina tikai kā d'Arku. Bet karalis viņu ļoti mīlēja un pirms gada bija Zojēzu iecēlis hercoga un pēra kārtā.