Aleksandrs Dimā (tēvs): ČETRDESMIT PIECI

— Lotringieši! Lotringieši! — kņadu pārkliedza kāda balss, un neviens cits baiļu kliedziens nebūtu atstājis spējāku un izšķirošāku iespaidu, kā šis sauciens.

— Redzat nu, redzat nu! — Mitons trīcēdams iesaucās. — Lotringieši! Bēgsim!

— Bēgsim! Kurp?

— Šai žogā, — atbildēja Mitons, saplosīdams rokas ar ērkšķiem, uz kuriem nepazīstamais sēdēja pavisam bezrūpīgi.

— Šai žogā! — sauca Friārs. — Pateikt to daudz vieglāk, nekā izdarīt. Es neredzu nevienas spraugas, pa kuru varētu izlīst. Un jūs taču nedomājat rāpties pāri žogam, kas ir augstāks par mani!

— Es pamēģināšu, — Mitons atzinās.

— Esiet taču uzmanīgāka, mīļo kundzīt, — Friārs izbailēs kliedza kā cilvēks, kas jau sāk zaudēt galvu, - jūsu ēzelis min man uz papēžiem. O-o! Jātnieka kungs, jūsu zirgs mani saplosīs! Braucēj divričos, jūsu ratu ilkss izlauzīs man ribas!

Kamēr maitre Mitons tvarstījās gar žoga zariem un Friāra tēvs velti meklēja spraugu, svešais piecēlās, izplēta savas garās kājas un kā jātnieks, kas sēžas seglos, viegli pārkāpa pāri žogam, ar biksēm pat zaru galus neaizskardams.

Savējās bikses trīs vietās saplēsis, maitre Mitons sekoja nepazīstamajam. Daudz ļaunāk klājās Friāra tēvam, kas žogu nevarēja ne pārlīst, ne caurlīst, un tā kā pūlis draudēja viņu saspiest, viņš nelaimīgi iekliedzās.

Tanī brīdī nepazīstamais izstiepa savu garo roku, satvēra Friāru aiz kamzoļa apkakles un pārcēla viņu otrā pusē žogam tik viegli, it kā godājamais tēvs būtu pārvērties par bērnu.

— O-o! — iesaucās maitre Mitons, par skatu priecādāmies un sava drauga pacelšanos un nolaišanos vērodams. — Jūs izskatāties kā viesnīcas „Lielā Absaloma" izkārtne!

— Uf! — nopūtās Friārs, kājām zemi aizskardams. — Lai es izskatos kāds izskatīdamies, es tagad atrodos žoga otrā pusē, par ko man jāpateicas šim kungam.

— Monsieur, — viņš uzrunāja svešnieku, kuram viņš sniedzās tikai līdz krūtim, — goda vārds, jūs esat īsts Hērakls, tik tiešām, ka mani sauc par 2aku Friāru. Jūsu vārdu, mans kungs, mana glābēja… mana drauga vārdu?

— Mani sauc Brikē, monsieurl Roberts Brikē! Gatavs jums pakalpot.

— Atļaujiet aizrādīt, ka jūs man esat jau diezgan pakalpojis. Ak, mana sieva jūs svētīs… Bet mana nabaga sieva! šai pūlī viņa nosmaks. Nolādētie šveicieši derīgi tikai cilvēku nospiešanai!

Friāra tēvs tikko bija beidzis, kad uz viņa pleca uzgūlās smaga roka kā dzelzs spraislis. Tā bija kāda šveicieša roka.

— Vai tu gribi, lai es tevi nonāvēju, draudziņ? — spēcīgais kareivis jautāja.

— O, mēs esam ielenkti! — Friārs iesaucās.

— Kas var, lai glābjas! — Mitons piebilda.

Un tā kā aiz viņiem atradās žogs, bet priekšā klajš laukums, viņi abi aizbēga. Bēgļus pavadīja garroča zobgalīgie skatieni. Tad viņš tuvojās citam, par vārtu negaidīto aizslēgšanu pārsteigtam pilsoņu pulciņam. Viņu vidū atradās četri vai pieci kareivji jātnieki, kuriem vārtu aizslēgšana likās visai nepatīkama, jo viņi skaļi kliedza:

— Vārtus! Vārtus!

Roberts Brikē piegāja pie šā pulciņa un sāka kliegt skaļāk par viņiem:

— Vārtus! Vārtus!

Spēcīgās balss sajūsmināts, viens no jātniekiem pagriezās pret garroci, pasveicināja un sacīja:

— Vai nav kauns, ka dienas laikā aizslēdz pilsētas vārtus, it kā Parīzi aplenktu angļi vai spānieši?

Roberts Brikē uzmanīgi paskatījās uz runātāju. Tas bija gadus četrdesmit vai četrdesmit piecus vecs vīrs un, liekas, bija vadonis tiem trijiem vai četriem jātniekiem, kas ap to pulcējās.

Roberts Brikē pārbaudē, liekas, bija guvis labus panākumus, jo arī viņš palocījās un atteica:

— Jā, monsieur, jums taisnība, desmit, divdesmit reizes taisnība. Bet vai es neizlikšos ziņkārīgs, ja iedrošināšos jautāt, kādu iemeslu dēļ bija jāķeras pie šā līdzekļa?

— Pie velna, — kāds iesaucās, — tiem ir bail, ka neapēd viņu Salsedu!

— Raganu dzira! Bēdīga ēsma! — atskanēja kāda balss.

Roberts Brikē pagriezās uz to pusi, no kurienes atskanēja balss — izruna norādīja uz gaskonieti —, un ieraudzīja divdesmit, divdesmit piecus gadus vecu vīrieti. Viņam bija kaila galva. Bez šaubām, 'ka cepuri burzmā viņš bija pazaudējis.

Brikē, liekas, bija novērotājs, bet šoreiz viņš nevilcinājās. No gaskonieša viņa skatiens tūlīt atkal pievērsās jātniekam.

— Stāsta, ka šis Salseds piederot hercogam Gizam, un tad tas nemaz nav peļams saldēdiens, — viņš ierunājās.

— Vai tā stāsta? — ievaicājās ziņkārais gaskonietis.

— Jā, protams, ka tā melš, — jātnieks, plecus paraustīdams, atbildēja, — bet mūsu laikos jau izdomā visādas muļķības.

— O, tātad juras, monsieur, liekas, ka Salseds nepieder hercogam Gīzam? — Brikē, grīni smīnēdams un acis blisinādams, aizrādīja.

— Es ne vien ticu, bet arī esmu pārliecināts, — jātnieks atbildēja, un kad Roberts Brikē, viņam tuvodamies, zīmīgā kustībā it kā gribēja vaicāt: „Kāpēc jūs esat tik pārliecināts?", viņš piebilda: — Protams, ja Salseds būtu piederējis h e r c o g a m, tad hercogs nebūtu ļāvis no Briseles aizvest uz Parīzi, nemēģinādams savu mīluli atbrīvot.

— Tas būtu ļoti pārdrošs paņēmiens! — Brikē iebilda: — Jo tas varēja izdoties, vai arī neizdoties. Ja hercogs Gīzs būtu kaut ko mēģinājis darīt, tas varētu apgalvot, ka viņš rīkojies pret Anžū hercogu.

— Es esmu pārliecināts, ka tas hercogu Gīzu nebūtu atturējis, — jātnieks sausi atteica. — Un tā kā viņš Salsedu neaizstāv un nemēģina glābt, tad Salseds nepieder pie viņa ļaudīm.

— Piedodiet manu ietiepību, — Brikē turpināja, — liekas, ka Salseds ir atzinies.

— Kam?

— Tiesnešiem.

— Tiesnešiem nu gan ne, mans kungs, bet uz spīdzināšanas sola.

— Vai nav vienalga? Apgalvo, ka viņš atzinies. Var jau būt. Bet neviens nevar atkārtot, ko viņš sacījis.

— Jūs man vēlreiz piedodiet, — Roberts Brikē aizrādīja, — atkārto gan, un visai noteikti.

— Un ko viņš ir teicis? Pastāstiet! — jātnieks nepacietīgi jautāja. — Stāstiet, ja jūs tik labi zināt. Kā skan viņa vārdi?

— Es nevaru apgalvot, ka tie ir tieši viņa vārdi, bet stāsta, ka viņš atzinies — esot rīkojis hercoga Gīza sazvērestību.

— Pret Francijas karali, bez šaubām. Arvien vecā dziesma!

— Nevis pret viņa majestāti, Francijas karali, bet pret viņa augstību, Anžū hercogu.

— Ja viņš tā atzinies…

— Tad?

— Tad viņš ir nelietis, — pieri saraucis, atbildēja jātnieks.

— Bet ja viņš izdarījis to, par ko atzinies, tad viņš ir varonis, — Roberts Brikē klusu piebilda. — O, monsieur, spāņu segli, īkšķu skrūve un šūpoles piespiež godīgus cilvēkus par daudz ko atzīties.

— Jums taisnība, — jātnieks smagi nopūtās.

— O! — viņu pārtrauca gaskonietis, kas bija visu noklausījies. — O, spāņu segli, īkšķu skrūve un šūpoles ir nožēlojamas greznumlietas! Ja Salseds atzinies, tad viņš un viņa kungs ir blēži.

— O-o! — jātnieks kļuva nepacietīgs. — Jūs dziedat pārāk skaļi, gaskonieša kungs!

— Raganu dzira! Es dziedu tādā balsī, kāda man patīk. Jo ļaunāk tiem, kuriem mana dziedāšana nepatīk.

Jātnieks dusmīgi sakustējās.

— Mierā! — pavēlēja maiga, bet noteikta balss, kuras īpašnieku Roberts Brikē velti mēģināja ieraudzīt.