Aleksandrs Dimā (tēvs): ČETRDESMIT PIECI

Jātnieks pūlējās savaldīties, bet tas viņam neizdevās.

— Vai jūs pazīstat to, par ko jūs runājat? — viņš jautāja gaskonietim.

— Vāi es pazīstu Salsedu?

— Jā.

— Nepavisam.

— Un Anžū hercogu?

— Vēl mazāk.

— Vai jūs zināt, ka monsieur Salseds ir drošsirdis?

— Jo labāk, tad viņš varēs drošsirdīgi mirt.

— Un ka hercogs Gīzs, ja vien vēlas rīkot sazvērestības, pats var to veikt?

— Raganu dzira, kas man par daļu?

— Un ka Anžū hercogs, agrākais Alansonas pārvaldnieks, licis nonāvēt katru, kas par viņu interesējās: la Molu, Kokonnu, Busī un citus?

— To lai zina velna vectēvs!

— Kā? To lai zina velna vectēvs?

— Majenvil! Majenvil! — atskanēja tā pati balss.

— Protams, man taču tas nav jāzina. Elles katli! Es zinu tikai to, ka man šorīt vajadzēja nokļūt Parīzē, bet šā Salseda dēļ man aizslēdza vārtus tieši deguna priekšā. Raganu dzira! Šis Salseds ir lupata, — kā visi citi, kas vainīgi pie vārtu aizslēgšanas.

— O, tas ir visai spurains gaskonietis un mēs droši vien piedzīvosim kaut ko interesantu, — Brikē nomurmināja.

Bet interesanto, uz ko pilsonis cerēja, nevarēja sagaidīt.

Jātnieks, kuram pēdējo vārdu dēļ seja bija piesarkusi gluži sārta, nolieca galvu, klusēja un norija savas dusmas.

— Viņam taisnība, — tas pēc brīža noteica. — Lai jods parauj visus, kas mūs nelaiž Parīzē!

— O-o! — noņurdēja Roberts Brikē. — Liekas, ka es redzēšu vēl ko interesantāku, nekā cerēju.

Atskanēja taures skaņas, un šveicieši ar šautenēm pūli tūlīt pāršķīra divās daļās, it kā aknu pastēti pārgriezdami, tā ka vidus atbrīvojās.

Atbrīvotajā laukumā sāka jādelēt jau minētais virsnieks, kuram, kā likās, bija uzticēta vārtu uzraudzība. Mirkli pārlūkojis apkārtni, viņš pavēlēja kādam muzikantam pūst tauri un tūlīt pēc uztraukuma pilnās kņadas iestājās nepatīkams klusums.

Laukumā iznāca ziņotājs lilijām izšūtā ģērbā, ar Parīzes ģērboni vairogā uz krūtīm, papīru rokā, un deguna pieskaņas nomāktā balsī sāka lasīt:

— Paziņojam mūsu mīļajai Parīzes un apkārtnes tautai karaļa gribu un -Parīzes pilsētas galvas kunga modrību, ka kopš šā brīža vārti būs slēgti

līdz pulkstens vieniem dienā un ka pirms šīs stundas neviens pilsētā nedrīkst ieiet.

Ziņotājs apklusa, lai atvilktu elpu. Šo klusuma mirkli tūlīt izmantoja pūlis, lai izteiktu savu izbrīnu un īgnumu.

Virsnieks padraudēja ar roku, un drīz vien atkal iestājās klusums, kad ziņotājs, kas ne brīdi nezaudēja savu vienaldzību, atkal turpināja:

— No šā noteikuma atbrīvoti vienīgi tie, kam izsniegtas sevišķas atļaujas. Uzrakstīts Parīzes pilsētas galvas namā 1585. gada 26. oktobrī pēc Viņa Majestātes neatlaidīgas pavēles. Taurētāji, pūtiet!

Tūlīt atskanēja muzikantu tauru spēcīgās skaņas.

Bet tad aiz šveiciešu un kareivju rindām pūlis saviļņojās kā čūska, kas sāka pietūkt un locīties.

— Ko tas nozīmē? - jautāja mierīgākie.

— Bez šaubām, atkal kaut kāda burzma.

— Droši vien tas viss tikai tādēļ, lai mūs aizkavētu iekļūt pilsētā, — savam biedram klusu aizrādīja jātnieks, kurš brīnišķā pacietībā bija pacietis gaskonieša nekautrību. — Šie šveicieši, ziņotājs, aizbīdņi, taurētāji, tas viss vienīgi mūsu dēļ. Goda vārds, es esmu lepns!

— Ceļu, ceļu! — sauca virsnieks. — tūkstoš velnu! Jūs taču redzat, ka jūs traucējat tos, kam ir tiesības likt atvērt vārtus.

— Raganu dzira! Es esmu viens, kam jātiek pilsētā, kaut man ceļu aizsprostotu visas pasaules pilsoņi, — ar elkoņiem pūli atbīdīdams, sacīja rupjais gaskonietis.

Un vienā mirkli viņš tiešām atradās tukšajā laukumā, ko šveicieši bija atbrīvojuši starp skatītāju rindām.

Tūlīt ziņkārē un naidā dzirkstošas acis pavērsās pret vīru, kurš drīkstēja ieiet pilsētā, kad citiem ar baigu pavēli bija jāpaliek ārpusē.

Taču gaskonieti šie īgnie skatieni nemaz neuztrauca. Viņš lepni izslējās un zem viņa plānā zaļā kamzoļa izspiedās spēcīgie muskuļi. Viņam bija skaidrs skatiens un gaiši, cirtaini mati, kuru krāsu varbūt iespaidoja arī krietna putekļu kārta. Viņa kājas ap ceļiem bija tik cīpslainas kā briedim. Vienā rokā viņš turēja ādas cimdu, kas likās ļoti pārsteigts, ka tam bija jāsargā vēl rupjāka āda par viņu pašu; otrā rokā virs vicināja lazdas nūju.

Viņš mirkli pārskatīja apkārtni, it kā nolēmis, ka virsnieks, ar ko viņš nupat bija sarunājies, būs šā vada svarīgākā persona, un devās tieši pie viņa. Virsnieks brīdi nolūkojās viņā un vilcinājās sākt sarunu. Gaskonietis nelikās apmulsis un arī klusēja.

— Liekas, ka jūs esat pazaudējis savu cepuri? — virsnieks ievaicājās.

— Jā, monsieur.

— Vai tas atgadījās burzmā?

— Nē, es saņēmu savas mīļākās vēstuli. Raganu dzira! Es to lasīju upmalā, ceturtdaļjūdzes no šejienes, kad pēkšņa vēja brāzma man aizrāva vēstuli un cepuri. Es skrēju pēc vēstules, kaut gan manu cepuri rotāja liels dimants. Savu vēstuli es noķēru, bet kad atgriezos pēc cepures, vējš to bija ierāvis upē.

— Un tagad jūs esat ar kailu galvu?

— Vai tad Parīzē negadīsies kāda platmale, raganu dzira! Es nopirkšu lielisku cepuri un uzlikšu tai divreiz lielāku dimantu.

Virsnieks viegli paraustīja plecus un jautāja:

— Vai jums ir karte?

— Protams, varbūt pat divas.

— Pietiks ar vienu, ja vien tā ir kārtībā.

— Vai es nemaldos? — acis ieplētis, gaskonietis turpināja. — Nē, raganu dzira, es nemaldos. Man taču ir gods runāt ar Luanjaku?

— Varbūt, monsieur, — virsnieks sausi atteica, acīmredzot, nemaz nepriecādamies par šo atkalredzēšanos.

— Ar monsieur Luanjaku, manu kaimiņu?

— Es nesaku nē.

— Ar manu brālēnu?

— Ir jau labi! Jūsu karti?

— Te būs…

Gaskonietis izvilka no cimda mākslīgi izgrieztu karti.

— Sekojiet man, — sacīja Luanjaks, kartē nemaz nepaskatījies, — jūs un jūsu biedri, ja jums tādi ir. Mēs sameklēsim ieejas atļauju.

Viņš nostājās savā sardzes vietā pie vārtiem, un gaskonietis ar kailo galvu un pieci citi vīri viņam sekoja.

Pirmais bija tērpies brīnišķi izstrādātās bruņās. Bet tā kā to paraugs bija jau kļuvis vecmodīgs, tad šis mākslas darbs izsauca nevis izbrīnu, bet gan smieklus. Ari šā vīra pārējais ģērbs neatbilda gandrīz vai karaliskajam izskatam.

Otrais, ko pavadīja sirms kalps un kas izskatījās kalsnāks un brūnāks nekā bija, atgādināja Dona Kihota senci, tāpat kā viņa pavadonis ļoti līdzinājās Sančo Pansas priekštecim.

Trešais parādījās ar bērnu rokās. Viņam sekoja sieviete, kas turējās pie viņa ādas jostas, kamēr divi bērni, viens četrus, otrs piecus gadus vecs, tvērās sievietes brunčos.

Ceturtais nāca klibodams, it kā būtu pie gara šķēpa piestiprināts.

Gājienu noslēdza daiļš jauneklis zirgā, kas gan bija briesmīgi noputējis, bet dižciltīgas sugas.

Jauneklis atgādināja karali. Uzmanīgi jādams, lai neaizsteigtos priekšā saviem biedriem, jaunais vīrietis mirkli apstājās pie ļaužu pūļa izveidotā žoga robežas.

Sai mirklī viņš juta, ka kāds rausta zobena maksti, un viņš atliecās atpakaļ. Traucētājs bija neliela, tieva auguma jauneklis ar melniem matiem, dzirkstošām acīm.

— Ko jūs vēlaties, monsieur? — jātnieks vaicāja.

— Mazu pakalpojumu, kungs.