Aleksandrs Dimā (tēvs): ČETRDESMIT PIECI

— Runājiet, bet pasteidzieties! Mani gaida.

— Man steidzīgi jātiek pilsētā, kungs, ļoti steidzīgi, vai jūs saprotat? Jūs esat viens un jums vajadzīgs pāžs, kas jūs padarītu daudz cienīgāku.

— Un tad?

— Un tad! Dodiet un jums dos! Ņemiet mani līdzi, es būšu jūsu pāžs.

— Pateicos, bet es nevēlos, ka mani apkalpo.

— Arī es nedrīkstu? — jauneklis tik savādi pasmaidīja, ka jātnieks juta kūstam ledaino atturību, ar ko viņš gribēja norobežot savu sirdi.

— Es gribēju teikt, ka es nevaru izmantot kāda pakalpojumus.

— Jā, es zinu, jūs neesat bagāts, monsieur Erneton de Šarmēn.

Jātnieks satrūkās, bet jauneklis droši turpināja:

— Par algu nav ko runāt. Gluži otrādi. Ja jūs man izpalīdzēsit, saņemsit tūkstoškārtīgu atmaksu. Es jūs lūdzu, ļaujiet jūs apkalpot, un atceraties, ka tas, kas jūs tagad lūdz, bieži vien ir pavēlējis.

— Nāciet, — sacīja jātnieks, kas vairs nevarēja pretoties.

Jauneklis sniedza viņam roku, ko pāži gan nemēdz darīt. Tagad viņš

pagriezās pret jau pazīstamo pulciņu ua sacīja:

— Es iekļūšu iekšā, kas ir galvenais. Jūs, Majenvil, pamēģiniet izdarīt to pašu.

— Ar to vēl nekas nav panākts, ka jūs tiekat iekšā, — atbildēja augstmanis. — Viņam jūs ir jāredz.*

— O, neraizējaties. Tiklīdz šie vārti būs man aiz muguras, viņš mani redzēs.

— Neaizmirstiet norunāto zīmi.

— Divi pirksti uz lūpām, vai ne?

— Jā. Lai Dievs jums palīdz!

— Nu, — sauca jātnieks, — pāža kungs, vai jūs nāksit?

— Te es esmu, monsieur, — atbildēja jauneklis un viegli uzlēca zirgā savam draugam aiz muguras, un abi sekoja pārējiem pieciem laimīgajiem, kas visi bija aizņemti, savus dokumentus uzrādot.

— Pie velna! — sacīja Roberts Brikē, ziņkāri viņos noraudzidamies. — Goda vārds, vesels gaskoniešu bars!

Kontrolē pie durvīm vajadzēja uzrādīt kartes vienu daļu, ko virsnieks salīdzināja ar otru.

Gaskonietis ar kailo galvu tuvojās pirmais.

— Jūsu vārds?

— Mans vārds? Virsnieka kungs, tas ierakstīts kartē, kur jūs salasīsit vēl kaut ko citu.

— Zinu gan, raganu dzira! Un kaut es to ari būtu aizmirsis, jūs viņu varētu pateikt, jo mēs taču esam kaimiņi un brālēni.

— Jūsu vārds? Tūkstoš velnu! Vai jums šķiet, ka man šeit ir laiks ar jums no jauna noslēgt draudzību?

— Ir jau labi. Mans vārds ir Perduks de Pinkornē.

— Perduks de Pinkornē, — Luanjaks atkārtoja un skaļi izlasīja karti.

— Perduks de Pinkornē, 1585. gada 26. oktobrī, pulkstens 12 dienā.

— Svētā Antuāna vārti, — piebilda gaskonietis, ar melno pirkstu uz karti norādīdams.

— Ļoti labi! Kārtībā! Ejiet! — atteica Luanjaks, pasteigdamies izvairīties vēl ilgāk sarunāties ar savu brālēnu. — Tagad jūsu kārta! — viņš aizrādīja vīrietim bruņās. — Jūsu karti?

— Kā, monsieur Luanjak, — tas iesaucās, — vai jūs nepazīstat sava jaunības drauga dēlu, kuru jūs desmitām reižu esat šūpojis savā klēpī?

— Nē.

— Pertinaks de Monkrebo. Vai jūs to nepazīstat?

— Dienestā es nevienu nepazīstu, monsieur. Jūsu karti?

Jauneklis bruņās pasniedza savu karti.

— Pertinaks de Monkrebo, 26. oktobrī, pulkstens 12, Svētā Antuāna vārti. Ejiet!

Tuvojās trešais gaskonietis ar sievu un bērniem.

— Jūsu karti?

Viņa paklausīgā roka tūlīt tvēra kazādas somā, kas tam karājās pie labajiem sāniem. Bet viņš meklēja velti. Bērna apgrūtināts, ko viņš turēja rokās, tas nevarēja karti atrast.

— Kāda velna dēļ jūs maisāties ar bērnu, jūs taču redzat, ka viņš traucē?

— Tas ir mans dēls Seipio, monsieur Luanjak.

— Tad nolieciet savu dēlu zemē!

Gaskonietis paklausīja. Bērns sāka raudāt.

- Tātad jūs esat precējies?

— Jā, virsnieka kungs.

— Divdesmit gadus vecs?

— Piļe mums precas ļoti jauni, monsieur Luanjak. Jūs taču arī apprecējāties astoņpadsmit gadus vecs.

— Jauki, atkal viens, kas mani pazīst, — Luanjaks noņurdēja.

Pa to laiku bija pienākusi sieva ar abiem bērniem.

— Kāpēc viņš nevar būt precējies? — viņa jautāja, izsliedamās un no saulē iedegušās pieres melnās, ceļa putekļos pieputējušās matu cirtas atbīdīdama. — Vai Parīzē vairs nemēdz precēties? Jā, viņš ir precējies, un te ir vēl divi bērni, kuri viņu sauc par tēvu.

— Jā, tie ir manas sievas dēli, monsieur Luanjak, kā arī tas prāvākais jauneklis aizmugurē. Nāc šurp, Militor, un apsveic monsieur Luanjaku.

Sešpadsmit vai septiņpadsmit gadus vecs spēcīgs un drausmīgs puisis, kas ar savām acim un degunu atgādināja vanagu, rokas aiz bifeļādas jostas aizbāzis, pienāca tuvāk. Viņš bija tērpies labā vilnas kamzoli un kalnu kazu ādas biksēs, virs viņa nekautrīgajām un juteklīgajām lūpām melnoja mazas pūkas.

— Tas ir mans padēls Militors, monsieur Luanjak, manas sievas vecākais dēls. Paklanies, Militor!

Rokas no jostas neizvilcis, Militors viegli palocījās.

— Dieva dēļ, mans kungs, jūsu karti! — Luanjaks nepacietībā iesaucās.

— Nāc palīgā, Lardij, - nosarkušais gaskonietis aicināja sievu.

Lardija atbrīvojās no rokām, kas tvērās pie viņas svārkiem, un pati

mēģināja pārmeklēt vīra somu un kabatas.

— Mēs būsim to pazaudējuši, — viņa noteica.

— Tad es pavēlēšu jūs apcietināt, - Luanjaks paskaidroja.

Gaskonietis nobāla un mēģināja aizrādīt:

— Mani sauc par Eistahiju Miroduku, mani pazīst monsieur Sentmalēns, mans brālēns.

— O, jūs esat Sentmalēna radinieks… — Luanjaks mazliet nomierinājās. — Tiešām, jūs visi esat cits cita radinieki. Pameklējiet vēlreiz sekmīgāk!

— Lardij, palūko bērnu drēbēs, — dusmu un nemiera satrauktais Eistahijs aizrādīja.

Lardija nometās ceļos pie neliela sainīša un ņurdēdama sāka to pārmeklēt.

Jaunais Seipio turpināja brēkt, un šo izdevību izmantoja viņa pusbrālis, piebāzdams tam pilnu muti ar smiltīm.

Militors nekustējās. Likās, ka ģimenes rūpes viņu nemaz neaizskāra.

— Hei, ko es redzu uz puiša piedurknes? — Luanjaks pēkšņi iesaucās.

— Jā, jā, tur jau tā ir! — Eistahijs gavilēja. — Tā ir Lardijas izdoma: viņa piešuva karti pie Militora piedurknes.

— Lai arī viņš kaut ko panes, — Luanjaks zobojās. — Un šis lielais teļš ne rokas nevar pakustināt, lai nebūtu jājūt to svars.

Militora lūpas dusmās nobāla, bet viņa seja piesarka tumši sārta.

— Teļam nav roku, — viņš, acīm dzirkstot, ļauni norūca. — Viņam ir nagi, kā visiem maniem paziņām.

— Mierā! — Eistahijs pavēlēja. — Tu taču redzi, Militor, ka monsieur Luanjaks jokodamies mūs tikai pagodina.

— Pie velna, es nejokoju, — Luanjaks atbildēja. — šim lielajam puisim vajadzēja saprast manus vārdus gluži pareizi. Ja viņš būtu mans padēls, es tam liktu nest māti, brāli un saiņus, un arī pats vēl uzsēstos mugurā un pagarinātu viņa ausis, lai pierādītu, ka viņš tiešām ir tikai ēzelis.

Uzbudinājumu, kas šiem vārdiem sekoja, izkliedēja Lardija, pasniegdama virsniekam karti. Monsieur Luanjaks to paņēma un lasīja:

— Eistahijs de Miroduks, 26. oktobri, pulkstens 12, Svētā Antuāna vārti.

— Ejiet, - viņš sacija, - un pielūkojiet, ka nepazaudējat kādu savu mērkaķi.

Eistahijs Miroduks paņēma atkal mazo Seipio rokā. Lardija atkal pieķērās viņa jostai. Abi bērni tāpat satvēra mātes svārkus. Šo pulciņu noslēdza klusais Militors.