Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Furnišona kundze tūlīt steidzās svešniekam pretim, sevī nopriecādamās: „Šoreiz naudu iegūs "Amora rožkoks", nevis drošsirdīgā bruņinieka zobens."

Kapteinis bija gadus trīsdesmit vai trīsdesmit piecus vecs, kaut gan neizskatījās vecāks par divdesmit astoņiem gadiem. Viņš bija slaids, labi noaudzis, smalku un izteiksmīgu seju. Tuvākā apskatē viņa būtne izdvesa kaut ko splīnīgu, bet arī tad viņš izlikās visai iespaidīgs.

Viņš pasvieda sava lieliskā zirga pavadu kalpotājam un piebilda:

— Pavadā zirgu un gaidi mani šeit!

Tiklīdz viņš atradās viesnīcas lielajā zālē, viņš apstājās un, līksmi apkārt lūkodamies, iesaucās:

— O-o! Tik liela zāle un neviena viesa! Ļoti labi!

Maitre Furnišons pavērās viņā pavisam izbrīnējies, kamēr viņa sieva zīmīgi pasmaidīja.

Kapteinis turpināja:

— Vai nu jūsos pašos, vai jūsu viesnīcā ir kāda vaina, kāpēc viesi nenāk.

— Paldies Dievam, ne vienā, ne otrā, monsieur, — atbildēja Furnišona kundze. — Viesnīca ir jauna, un kas zīmējas uz viesiem, tad mēs ievērojam rūpīgu izlasi.

— Ļoti labi, — kapteinis atteica.

Maitre Furnišons, galvu palocīdams, apstiprināja sievas atbildi.

— Piemēram, — viņa turpināja, zīmīgi acis mirkšķinādama, — tādam viesim kā jūsu augstība, mēs uzupurējam divpadsmit citus.

— Ļoti laipni, daiļā saimniece, un es jums esmu ļoti pateicīgs.

— Vai cienītais kungs negrib nogaršot vīnu? — Furnišons padevīgi ievaicāja.

— Vai cienītais kungs nevēlas aplūkot istabu? — Furnišona kundze saldi iedziedājās.

— Ar jūsu atļauju — abus, — atbildēja kapteinis.

Furnišons nokāpa pagrabā, kamēr viņa sieva norādīja viņu viesim tornīša trepes, pa kurām viņa, svārkus viegli mazliet pavilkuši, uzsteidzās pirmā.

— Cik personas jūs varat pieņemt? — jautāja kapteinis, kad viņi bija sasnieguši otro stāvu.

— Trīsdesmit, starp tām desmit kungus.

— Ar to nepietiek, daiļo saimniec.

— Kāpēc nē?

— Man ir kāds nodoms. Nerunāsim vairs par to.

— O, monsieur, par „Amora rožkoku" jūs nekā labāka neatradīsit.

— Kāpēc «Amora rožkoku"?

— Es gribēju teikt — «Drošsirdīgo jātnieku". Un ja nav Luvras…

Svešnieks uzmeta viņai dīvainu skatienu.

— Jums taisnība, — viņš atteica, — ja nav Luvras…

Tad viņš gluži klusu turpināja:

— Tas būtu daudz ērtāk un lētāk.

— Tātad jūs sakāt, labo saimniec, — viņš skaļi ierunājās, — ka jūs varat uzņemt trīsdesmit personas?

— Protams.

— Bet vienai dienai?

— O, vienai dienai mēs varam uzņemt četrdesmit vai pat četrdesmit piecas.

— Četrdesmit piecas! Lieliski! Tas ir tieši mans skaits.

— Patiesi! Redzat nu, cik laimīgi sagadās.

— Un lai tas ārpusē nesaceltu nekādu troksni?

— Svētdienās te ir ap astoņdesmit kareivju.

— Un nekādas drūzmēšanās pie mājas, ne kaimiņu spiegošanas?

— Mans Dievs, nē! Mums nav cita kaimiņa, kā viens vienīgs cienījams pilsonis, kas nekad nejaucas citu dzīvē, un nevienas citas kaimiņienes, kā dāma, kas dzīvo tik vientuļi, ka trīs nedējas, kopš viņa šeit uzturas, mēs neesam redzējuši viņas seju. Visi pārējie ir nenozīmīgi ļaudis.

— Lieliski!

— Jo labāk.

— Un no šodienas pēc viena mēneša, — kapteinis turpināja, — ievērojat labi, kundze, no šodienas pēc viena mēneša, 26. oktobrī, es iznomāju visu jūsu viesnīcu.

— Visu?

— Visu. Es gribu dažiem apakšniekiem sagādāt mazu pārsteigumu… Virsnieki, vai vismaz karavīri, kas Parīzē grib pameklēt laimi. Bet līdz tam viņiem paziņos, ka tiem jāapmetas pie jums.

— Bet kā viņi šo vēsti saņems, ja jūs gribat tiem sagādāt pārsteigumu? — vientiesīgā Furnišona kundze ievaicājās.

— O, ja jūs būsit ziņkārīga un neklusēsit… — kapteinis domīgi piebilda. — Pie velna!

— Nē, nē, monsieur! — saimniece izbailēs izsaucās.

Furnišons kaut ko no sarunas bija noklausījies, un dzirdot pieminam virsniekus un karavīrus, viņa sirds atplauka. Viņš piesteidzās klāt.

Monsieur, — viņš sauca, — jūs šeit būsit kungs, jūs būsit viesnīcas patvaldnieks! Lai Dievs svēti visus jūsu draugus!

— Brašais kungs, es neminēju draugus, — kapteinis lepni paskaidroja, — es minēju apakšniekus.

— Jā, jā, apakšniekus, augstība. Es pārklausījos.

Furnišona kundze nicīgi uzgrieza muguru. Mīlas rozes bija pārvērtušās šautenēs.

— Jūs tiem pasniegsit vakariņas, — kapteinis turpināja.

— Ļoti labi.

— Saņemiet trīsdesmit liras iemaksai.

— Darijums noslēgts. Jūsu apakšniekus apkalpos kā karaļus. Un ja jūs gribat iebaudīt vīnu…

— Pateicos, es nekad nedzeru.

— Kapteinis piegāja pie loga un pasauca zirga pavadoni.

— Godātais kungs, — maitre Furnišons ierunājās, — godātais kungs, . kā es tos kungus pazīšu?

~ Pie velna! To es biju piemirsis. Pasniedziet man vasku, papīru un gaismu!

Kapteinis iespieda izkausētā vaskā gredzena ģērboni, ko valkāja uz kreisās rokas.

— Vai jūs redzat šo ģīmetni?

— Mans dārgais, kāda skaista sieviete.

— Jā, tā ir Kleopatra. Labi. Ikviens mans apakšnieks pasniegs jums lidzīgu nospiedumu, un jūs to varēsit salīdzināt ar viņu uzrāditajiem. Nokārtots, vai ne?

— Līdz kādam laikam?

— To es vēl nezinu. Jūs saņemsit manas pavēles.

— Mēs gaidīsim.

Skaislais kapteinis atkal nokāpa lejā, uzlēca sedlos un ātri aizjāja. Gaidot viņu atgriežamies, Furnišonu laulātais pāris sāka pārskaitīt saņemtās trīsdesmit liras…

Saimnieks lielā priekā pastāvīgi atkārtoja:

— Karavīri! Izkārtnei taisnība — ar zobenu mēs iegūsim laimi.

Un 26.oktobra gaidās viņš sāka spodrināt visus savus virtuves traukus.

Neievērojot klusēšanu, kas Furnišona kundzei bija piekodināta, un ko viņa bija apsolījusies, tā nevarēja noturēties kādam garāmgājējam kareivim nepavaicāt kapteiņa vārdu.

— O, — jautātais atbildēja, — tas nav neviens cits, kā hercogs Nožērs de la Valets Epernons, Francijas pērs, karaļa infantērijas pulkvedis, lielāks karalis par viņa majestāti.

Var gan iedomāties, kādā nepacietībā viņi gaidīja 26.oktobri. 25.oktobra vakarā viesnīcā ienāca kāds vīrs ar pārāk smagu maisu, ko viņš nolika uz letes.

— Tā ir samaksa par rītā pasūtīto ēdienu, — viņš paskaidroja.

— Cik vienai personai? — abi laulātie draugi reizē ievaicājās.

— Sešas liras.

— Tātad kapteiņa ļaudis te ēdīs vienu vienīgu reizi?

— Vienu vienīgu.

— Tātad kapteinis atradis viņiem dzīvokli?

— Liekas gan.

Neievērojot Rožkoka un Zobena jautājumus, sūtnis aizgāja vairāk nekā nepaskaidrojis.

Beidzot virs «Drošsirdīgā bruņinieka" viesnīcas uzlēca saule. Augustīnieša baznīcā pulkstens nosita pusvienu, kad pie viesnīcas durvīm pieturēja četri jātnieki, nokāpa no zirgiem un iegāja iekšā. Viņi bija atjājuši no Busī vārtiem un ieradušies, protams, pirmie, jo viņiem bija zirgi, un Zobena viesnīca no Busī vārtiem atradās tikai simts soļu attālumā.

Viens no jātniekiem, kas pēc glītā izskata un greznā ģērba likās pārējo vadonis, ienāca ar diviem pavadoņiem.

Ikviens parādīja ģerboni ar Kleopatras tēlu un kļuva no laulātā pāra ļoti laipni saņemts, sevišķi jauneklis ar diviem pavadoņiem.

Izņemot pēdējo, visi pārējie likās visai bailīgi un kautri. Šķita, ka viņus satrauca kaut kas nopietns, jo viņu rokas arvien slēpās bikšu kabatās.