Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Tad viņš skaļi uzsauca:

— Hallo, maitre Furnišon, pavēli visiem bērniem, kalpotājiem un sievām aiziet!

Lardijs lādēdamies piecēlās. Viņš vēl nebija beidzis savu mielastu. Militors nekustējās.

Nākamajā mirklī zālē atradās vienīgi četrdesmit pieci viesi un monsieur Luanjaks.

— Mani kungi, — pēdējais iesāka, — jūs ikviens zināt, vai ismaz nojaušat, kas jums licis ierasties Parīzē… Labi, labi, neminat viņa vā» du… Jūs zināt, un ar to pietiek… Jūs arī zināt, ka es esmu ieradies izpiidīt viņa pavēles.

Visā zālē atskanēja piekrišanas saucienu kņada. Visus bija satraucis pārsteigums, jo ikviens bija iedomājies, ka tikai viņš ir aicinātais un nebija nojautis, ka visus pulcējusi viena vara.

— Labi, — Luanjaks atsāka, — gan jūs vēlāk iepazīsities, mani kungi. Nerūpējieties, gan būs laika diezgan noslēgt draudzības. Tātad jūs esat ieradušies paklausīt šīm vīram. Vai jūs atzīstat?

— Jā, — sauca četrdesmit pieci, — mēs atzīstam!

— Labi, — Luanjaks turpināja. — Tagad jūs klusi atstāsit viesnīcu un sekosit uz nomāto dzīvokli.

— Visi? — ievaicājās Sentmalēns.

— Visi.

— Mēs visi esam aicināti, šeit mēs visi esam līdzīgi, — aizrādīja Perduks, kura kājas bija kļuvušas tik nedrošas, ka līdzsvara dēļ tam vajadzēja apskaut Šalabra kaklu.

— Uzmanieties, — tas brīdināja, — jūs burziet manu kamzoli.

— Jā, jā, pavēlnieka priekšā visi ir vienlīdzīgi, — Luanjaks apstiprināja.

— O, monsieur, — Šarmēns nosarkdams atbildēja, — piedodiet, man nav teikts, ka monsieur Epernons būtu mans pavēlnieks.

— Pacietieties.

— Es nekā nesaprotu.

— Pacietieties taču, aitas galva!

Lielākā daļā klausītāju valdīja ziņkāres, bet dažos nepacietības klusums.

— Es vēl neesmu pateicis, kas būs jūsu pavēlnieks, mani kungi…

— Jā, — ierunājās Sentmalēns, — jūs tikai sacījāt, ka viens būšot.

— Visai pasaulei ir viens pavēlnieks, — sauca Luanjaks, — bet ja jūs esat tik cienīgi palikt stāvam tur, kur vēlaties, tad meklējiet augstāk. Es jums to nelūdzu, es jums to atļauju.

— Karalis, — Šarmēns nomurmināja.

— Klusu! — uzkliedza Luanjaks. — Jūs esat ieradušies paklausīt, tad klausieties! Man ir kāda vēstule, ko es skaļi nolasīšu, monsieur Ernoton.

„Nododu kapteiņa Luanjaka rīcībā četrdesmit piecus muižniekus, ko viņa majestāte man atjāvis aicināt uz Parīzi.

Nožērs de la Valets, E per nonas hercogs"

Visi mazāk vai vairāk grīļodamies palocījās.

— Jūs mani visi sapratāt, — Luanjaks turpināja. — Jums man tūlīt jāseko. Jūsu karietes un ļaudis paliks pie maitre Furnišona, kas par tiem parūpēsies. Tagad pasteidzieties, laivas gaida!

— Laivas? — visi gaskonieši atkārtoja. — Tātad mēs brauksim ar laivām?

— Protams, ka mēs brauksim, — atbildēja Luanjaks. — Vai tad Luvrā var citādi nokļūt kā pa ūdeni?

— Luvrā, Luvrā, — gaskonieši līksmi murmināja. — Pie velna! Mēs dosimies uz Luvru.

Luanjaks piecēlās no galda, pavēlēja visiem četrdesmit pieciem paiet garām, izskaitīja tos kā avis un aizveda viņus pa ielām līdz Neila vārtiem. Te atradās trīs lielas barkas, no kurām katrā novietojās piecpadsmit braucēji, un laivas tūlīt atstāja krastu.

— Pie velna, ko mēs darīsim Luvrā? — jautāja bezbailīgākie, kurus ūdens vēsums bija atbrīvojies no reibuma, jo lielākai daļai vīru bija visai trūcīgi tērpi.

— Kaut man vismaz butu bruņas, — noņurdēja Pertinakss de Monkrebu.

Pertinaksam bija iemesls nožēlot bruņu trūkumu, jo tieši šai stundā viņš ar sava uzticamā kalpa palīdzību atvadījās no savējām uz mūžu.

Izdzirdis Furnišona kundzes iespaidīgos vārdus par desmit ekijiem, Pertinaksa kalps tiešām aizskrēja saķert tirgotāju.

Tā kā bija jau nakts, un vecu dzelžu tirgotājam droši vien bija jāsteidzas, tad tas bija jau paguvis aiziet apmēram trīsdesmit soļu, kad Zamuēls iznāca no viesnīcas, un viņam vajadzēja tirgotāju pasaukt. Tas bailīgi apstājās un pētīgi nolūkojās pienācējā.

— Ko jūs vēlaties, mans draugs? — viņš vaicāja.

— Pie velna, — kalps viltīgi pavīpsnāja, — es gribu noslēgt ar jums kādu darījumu.

— Tad pasteidzaties.

— Pie velna, jūs taču ļausit man atvilkt elpu.

— Vienalga, negarlaikojaties, mani gaida.

— Ja jūs redzēsit, ko es jums piedāvāšu, tad jums būs laika diezgan, jo jūs man liekaties mākslas cienītājs.

— Ko jūs man parādīsit?

— Lielisku gabalu, priekšmetu, kas… Bet jūs jau manī nemaz neklausāties!

— Vai jūs nezināt, — bruņu uzpircējs aizrādīja, — ka ieroču tirdzniecība ar karaļa likumu noliegta?

— To es nezinu, es nāku no Montdemarsānas.

— O, tas ir savādāki — atbildēja bruņu uzpircējs, kuru šī atbilde, liekas apmierināja. — Bet kaut jūs arī nākat no Montdemarsānas, jūs taču zināt, ka es tirgojos ar ieročiem? Kas jums to teica?

— Velna vecmāte! Kam tad tas bija jāsaka? Jūs taču pats to nupat skaļi saucāt!

Kad Zamuēls tirgotājam bija paskaidrojis, ka viņš ar daudziem citiem gaskoniešiem atrodas «Drošsirdīgā bruņinieka zobena" viesnīcā, un tam apgalvojis, ka šie svešnieki nav padoti ne Navarras karalim un nav arī hugenoti, tirgotājs sacīja:

— Pieiesim vismaz tuvāk sienai, te mēs stāvam gluži klajas ielas vidū.

Viņi kopā piegāja pie kādas pilsoniska izskata mājas, kuras logos neredzēja ne gaismas stara. Durvis atradās zem lietus aizsarga nojumes, kas izveidoja balkonu. Mājas priekšā kā vienīgais greznums stāvēja akmens sols.

— Parādiet taču tās bruņas, — sacīja tirgotājs, kad viņi bija apstājušies zem nojumes.

— Te viņas ir.

— Pagaidiet, liekas, ka šai mājā kaut kas notiek.

— Nē, tas ir pretējā.

Tirgotājs pagriezās.

Iepretim tiešām atradās kāds divstāvu nams, kura otrajā stāvā brīžiem iespīdējās uguns.

— Pasteigsimies, — tirgotājs, bruņas taustīdams, aizrādīja.

— Smagas, vai ne?

— Vecmodīgas.

— Mākslas darbs.

— Sešus ekijus, vēlaties?

— Kā, sešus ekijus? Un tur jūs samaksājāt desmit par sadurstītu skārda gabalu?

— Sešus ekijus. Jā vai nē?

— Bet aplūkojiet taču šo rūpīgo darbu.

— Ar svaru pērkot, rūpīgajam darbam nav nekādas nozīmes.

— O, te jūs kaulējaties, bet tur jūs devāt visu, ko vien prasīja.

— Es vēl pielieku vienu ekiju, — tirgotājs nepacietīgi noteica.

— Labi, — Zamuēls piekrita. — Jūs esat jocīgs pircējs. Tirgodamies jūs slēpjaties, jūs pārkāpjat karaļa likumu un kaulējaties ar godīgiem cilvēkiem.

— Klusu, klusu, nekliedziet!

— O, es nebaidos, — Zamuēls turpināja vēl skaļāk. — Es nenodarbojos ar neatļautu tirdzniecību, un man nav nekāda iemesla slapstīties.

— Cietiet klusu un saņemiet desmit ekijus.

— Desmit ekijus? Es jums saku, ka zelts vien to vērts. O, jūs gribat pasteigties?

— Nē, nē. Traks cilvēks!

— Ja jūs gribat bēgt, es saukšu sargu!

Runādams šos vārdus, Zamuēls savu balsi tā pastiprināja, it kā viņš tiešām gribētu savus draudus piepildīt.

Aiz šā trokšņa virs mājas balkona atvērās kāds logs, kura priekšā notika tirgošanās, un loga iečīkstēšanās tirgotāju visai sabiedēja.

— Ir jau labi, — viņš atteica. — Es redzu, ka man jādara viss, ko jūs vēlaties. Te būs piecpadsmit ekiji, un ejiet savu ceļu.