Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— Tas mani apmierina, — atbildēja Zamuēls, piecpadsmit ekijus kabatā paslēpdams.

— Mana laime!

— Bet šie piecpadsmit ekiji būs manam kungam, un arī es gribētu kaut ko nopelnīt.

Tirgotājs palūkojās apkārt un sāka izvilkt zobenu, bet Zamuēlam bija acis kā zvirbulim, kas gatavojas uzbrukt odam, un viņš atvirzīdamies sacīja:

— Jā, jā, labo tirgonīt, es redzu tavu zobenu, bet es redzu arī vēl kaut ko citu: kādu seju balkonā, kura arī tevi redz.

Bailēs nobālis, tirgotājs paskatījās Zamuēla norādītajā virzienā un tiešām ieraudzīja balkonā kaķādas naktssvārkos satinušos garu, spokainu radījumu. Šis briesmonis bija visu uzmanīgi noklausījies un novērojis.

— Esmu jūsu varā, — iesmējās tirgotājs kā šakālis, kas atņirdz, zobus. — Te būs vēl viens ekijs… un lai velns jūs parauj, — viņš gluži klusu piebilda.

— Pateicos, — Zamuēls atbildēja. — Labs darījums.

Viņš palocījās pret bruņu uzpircēju un grīni smiedamies pazuda.

Palicis uz ielas viens, tirgotājs pacēla bruņas un mēģināja tās ievietot Furnišona skārdā. Svešais vēl arvien stāvēja balkonā. Redzēdams tirgotāja drudžaino rīcību, viņš ierunājās:

— Monsieur, liekas, ka jūs uzpērkat ieročus.

— Nē, mans kungs, — nelaimīgais tirgotājs atbildēja, — tas atgadās tikai nejauši, kad man rodas izdevība.

— Tad es gribu šo brīnišķīgo nejaušību izmantot. Iedomājaties, ka man ir vesela kaudze vecu dzelžu, kas nav lietojamas.

— Es nesaku nē. Bet patlaban jūs redzat, ka vairāk es gan nevaru panest.

— Es jums tomēr parādīšu. Savādi, bet man šķiet, ka es jūs pazīstu, — pilsonis turpināja.

— Mani? — brīnījās tirgotājs, velti pūlēdamies savaldīt drudžainās trīsas.

— Aplūkojat šo bruņu cepuri, — sacīja pilsonis, ar savu garo kāju piebīdīdams kādu priekšmetu, jo logu viņš nekādi negribēja atstāt, baidīdamies, ka otrs neaizbēg. Viņš pasniedza cepuri tirgotājam.

— Vai jūs neesat Nikolā? — viņš jautāja.

Tirgotāja seja saviebās un cepure viņa rokā sāka drebēt.

— Nikolā? — viņš atkārtoja.

— Nikolā Trušū, mākslas tirgotājs de la Kosonerijas ielā.

— Nē, nē, — atbildēja tirgotājs, kas atkal smaidīja un atelpoja kā cilvēks svētlaimē.

— Vienalga, jums ir tīkama seja, un es vēlētos pārdot visu apbruņo­jumu: bruņas, roku aizsargus un ieročus.

Tirgotājs kavējās atstāt aizdomīgo pilsoni, kas ar viņu rotaļājās kā kaķis ar peli, un pēc ilgāka laika atkal ieminējās:

— Tiešām, jo ilgāk es jūs uzlūkoju, jo kļūstu pārliecinātāks, ka jūs pazīstu. Nē, jūs neesat Nikolā Trušū, bet es jūs tomēr zinu.

— Klusu!

— Un ja jūs pērkat bruņas…

— Tad?

— Tad patiesi, šķiet, lai sagatavotu kādu debesim patīkamu darbu.

— Cietiet klusu!

— Jūs mani iejūsmināt, — sacīja pilsonis un izstiepa pār balkonu roku un sniedza to tirgotājam.

' — Pie velna, bet kas jūs esat? — tas vaicāja, juzdams savu roku kā spailēs ieskrūvētu.

— Es esmu Roberts Brikē, dēvēts Atkritēju Drausmas, savienības draugs un dedzīgs katolis. Tagad jūs mani pazīstat.

Tirgotājs atkal nobāla.

— Jūs esat Nikolā… Grimbelo, ādminis pie „Govs bez kauliem."

— Nē, nē, jūs maldāties, monsieur Brikē. Ļoti priecājos, ka esmu ar jums iepazinies.

Tirgotājs uzgrieza balkonam muguru un, nolēmis, labāk savas bruņas pamest, nekā doties pazīstams, viņš pa galvu pa kaklu metās projām.

Bet Roberts Brikē nebija vīrs, kas tik viegli ļāvās piemuļķoties. Viņš uzlēca uz balkona margām, nokāpa uz ielas, nemaz nemēģinādams nolēkt, un aizsniedza tirgotāju četros, piecos lēcienos.

— Neesat muļķis, mans draugs, — viņš sacīja, plato roku nabaga velna plecam uzlikdams. — Ja es būtu jūsu ienaidnieks, ja es gribētu jūs aizturēt, man vajadzētu tik uzkliegt. Sargi šai mirklī atrodas tieši Ostēna ielā. Bet, velns lai parauj, jūs esat mans draugs, un tagad es noteikti atceros jūsu vārdu.

Šoreiz tirgotājs iesmējās.

Roberts Brikē nostājās viņa priekšā un sacīja:

— Jūs esat Nikolā Pulēns, Parīzes pilsētas tiesas leitnants. Es atceros, ka tur bija viens Nikolā.

— Esmu pazudis! — tirgotājs stostījās.

— Gluži otrādi, jūs esat glābts! Velna vecmāte! Jūs nekā nedarīsit par labu tai cēlajai lietai, ko es esmu nodomājis darīt.

Nikolā Pulēns nopūtās.

— Drosmi, — Roberts Brikē drošināja. — Saņemieties! Jūs esat atradis brāli, brāli Brikē. Ņemiet vienas bruņas, es paņemšu abas pārējās, es jums uzdāvināšu roku un kāju aizsargus un iedošu savus cimdus. Uz priekšu, lai dzīvo savienība!

— Jūs mani pavadīsit?

— Es jums palīdzēšu nest šīs lietas, kurām jāuzvar vīlistieši. Rādiet ceļu, es jums sekošu.

Nelaimīgā leitnanta sirdī iesmeldza aizdomas, bet tūlīt atkal izgaisa.

— Vai viņš būtu atzinies mani pazīstam, ja gribētu mani pazudināt? -r- viņš klusi prātoja, un tad skaļi piebilda: — Uz priekšu, ja jau jūs tā vēlaties man sekot. ,

— Dzīvē un nāvē, — iesaucās Roberts Brikē un paspieda sava līdzbiedra roku, ar otru drosmīgi paceldams dzelžu nastu.

Pēc divdesmit minūtēm Pulēns apstājās netālu no Gīzu pils.

— Draugs, — sacīja Nikolā Pulēns, skumju skatu Brikē uzmezdams, - pirms mēs dodamies lauvas rīklē, varat vēl apdomāties. Vēl ir laiks atgriezties, ja jums trūkst drosmes.

— O, es esmu daudz ko pieredzējis, — Brikē atbildēja.

— Uz priekšu! — Pulēns noteica. — Iesim iekšā!

Un viņš pieveda to pie Gīzu pils milzīgajiem vārtiem, kas atvērās pēc bronzas klauvējamā trešā sitiena.

Pagalms bija pilns sardzes un vīru, kas mēteļos savīstījušies skraidelēja kā spoki. Pils bija gluži tumša. Kādā stūrī gaidīja astoņi apsedloti zirgi.

Atskanot klauvējamā sitieniem, ierindas lielākā daļa atskatījās, lai redzētu atnācēju.

Nikolā Pulēns noliecās pie durvju sarga, kas bija pavēris mazas durvis, un iečukstēja savu vārdu.

— Es atvedu arī labu biedru, — viņš piebilda.

— Ejiet garām, mani kungi, — sargs sacīja.

— Ienes tos noliktavā, — aizrādīja Pulēns un pasniedza kādam sargam trīs bruņas un Brikē ieročus. — Nāciet, lai es jūs iepazīstinu, — viņš aicināja savu pavadoni.

— Ievērojiet, — pilsonis sacīja, — ka es esmu ļoti kautrs. Ja tik mani pacieš, vairāk es nekā nevēlos. Gan es sevi parādīšu darbā.

— Kā vēlaties, — leitnants atbildēja. — Pagaidiet mani šeit.

Un viņš piegāja pie staigātājiem un ar daudziem sasveicinājās.

— Ko mēs vēl gaidām? — atskanēja kāda balss.

— Kungu, — atbildēja otra.

Šai mirklī pilī ienāca slaida auguma vīrietis. Viņš bija dzirdējis noslēpumaino staigātāju sarunu.

— Mani kungi, — viņš sacīja, — es nāku viņa vārdā.

— O, tas ir Majenvils, — iesaucās Pulēns.

— Es esmu pie veciem paziņām, — noņurdēja Brikē.

— Mani kungi, tagad mēs esam pilnā skaitā, apspriedīsimies, — atskanēja kāda balss.

— Labi, maitre Marto, — Brikē norūca.

Un viņa sejas izteiksme mainījās tik dīvaini, ka bija jāpabrīnās par viņa spējām fizionomiskās studijās.

— Iesim augšā, — Pulēns aicināja.

Majenvils devās pa priekšu, Nikolā Pulēns viņam sekoja. Vīri mēteļos sekoja Nikolā Pulēnam, bet Roberts Brikē aiz vīriem mēteļos. Visi devās augšā pa kāda torņa trepēm. Roberts Brikē sekoja pārējiem un nemitēdamies murmināja: