Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— Bet pāžs, kur gan ir pāžs?

Mirklī, kad Roberts Brikē aiz citiem kāpa augšā pa trepēm, piedodams sev bīstama sazvērnieka izskatu, viņš ievēroja, ka Nikolā Pulēns, sarunājies ar vairākiem noslēpumainajiem līdzbiedriem, atslējās pie spraišlotās telpas durvīm.

— Laikam manis dēļ, — Brikē nosprieda.

Pilsētas tiesas leitnants tiešām aizturēja savu draugu, tiklīdz viņš bija nodomājis pārkāpt bīstamo slieksni.

— Jūs neļaunosities, — viņš sacīja, — bet daudzi mūsu draugi jūs nepazīst un vēlas zināt, kas jūs esat, pirms jūs ielaiž .svarīgajā apspriedē.

— Tas ir gluži taisnīgi, un jūs zināt, ka mana dabīgā godprātība šos iebildumus bija jau paredzējusi.

— Es paļaujos uz jūsu taisnīgumu, jūs esat īsts vīrs.

— Es aizeju ļoti iepriecināts, ka vienā vakarā esmu dabūjis redzēt tik daudzus karstus katoļu savienības aizstāvjus.

— Vai man jūs jāpavada?

— Nē, pateicos, tas nedrīkst notikt.

— Jums var rasties grūtības. Bet citādi mani tiešām gaida.

— Vai jums nav kāda parole? Pasakiet.

— Nu, ja jau jūs esat ienācis…

— Un tā kā mēs esam draugi…

— Lai notiek! Pasakat tikai Parma un Lotringa.

— Ļoti labi, pateicos. Ejiet pie saviem biedriem, es atgriezīšos pie savējiem.

Nikolā Pulēns atvadījās no sava jaunā drauga un atkal pievienojās saviem biedriem. Brikē pagāja dažus soļus, it kā gribētu iziet pagalmā, bet uz trepju pirmā kāpiena apstājās, lai pārlūkotu telpas iekārtu. Viņa pētījumu iznākums bija tas, ka spraišļainā telpa atradās līdztekus ārējam mūrim, ko apsedza plats nojums. Nebija šaubu, ka telpa pieslējās zālei, kurā vajadzēja notikt noslēpumainajai apspriedei.

Kas viņa domas apstiprināja, bija apstāklis, ka viņš kādā aizspraišļotā logā ieraudzīja gaismu. Logs bija ietaisīts mūrī un aizžogots ar koka spraišļiem, kā to varēja novērot cietumos vai klosteros, kur redzei nekas nebija atļauts, bet bija gādāta tikai brīva ieplūsme gaisam un zilajām debess tālēm.

Brikē nolēma, ka tam jābūt sapulces zāles logam, un ja viņš varētu to sasniegt, viņš būtu ieguvis labu novērošanas vietu.

Viss bija atkarīgs no tā, ka viņu neierauga pils pāži un sargi.

Nolēmis aizsniegt loga iedobumu, Brikē sāka līst gar sienas cilni, kas no ārējām trepēm kā izgreznojums aizveda līdz logam, un sekoja mūrim kā kaķis vai veikls pērtiķis, rokām un kājām drosmīgi tverdamies pie akmeņiem.

Ja pāži un sardzes kareivji krēslā būtu ieraudzījuši lienam šo spokaino ēnu, kas slīdēja gar mūri bez redzamas pieturas un atbalsta, viņi būtu sākuši kliegt par spoku parādībām, un ne viens vien drošsirdīgais būtu jutis savus matus saslejamies.

Brikē nebija maldījies. Viņa pūles un drošsirdība bagātīgi atmaksājās, kad viņš bija sasniedzis spraišļoto logu. Viņš patiesi ieraudzīja lielu zāli, kuru apgaismoja dzelzs lampas un kura bija pārpildīta ar dažādiem ieročiem. Tur bija diezgan šķēpu, zobenu, šauteņu un musketu, lai apbruņotu četrus spēcīgus pulkus.

Brikē uzmanību visvairāk saistīja sapulce.

Viņa degošās acis caurspiedās biezajam, dūmu un putekļu klātajam stiklam, lai saskatītu zem cepurēm un kapucēm paslēptās pazīstamo sejas.

— O-o! — viņš iesaucās. — Tas ir maitre Krukē, mūsu nemiernieks… Te es redzu mūsu mazo Brigāru, Lombarda ielas stūra sakņu pārdevēju. Tur stāv maitre Leklērks, kas grib dēvēties par Busīu, ko tas toreiz droši vien neiedrošinājās, kad dzīvoja īstais Busī. Es gribu viņam pajautāt, vai viņš zina par slepeno dūrienu, no kura Lionā nomira kāds mans draugs. Pie velna, pilsoņi ieradušies kuplā skaitā, bet dižciltīgie… O, lielais Majenvils, Dievs lai man piedod! — spiež Nikolā Pulēna roku. Tas ir tik valdzinoši. Viņi noslēdz draudzību. Hallo, Majenvilas hercogs ir runātājs. Viņš nostājas redzamā vietā, lai sāktu runāt. Viņa sejas izteiksme ir ļoti patīkama, viņa acu skatiens iespaidīgs.

Brikē gan redzēja, bet nekā nedzirdēja. Bet nebija grūti garā iedomā­ties atrodamies apspriedē un īsumā to atstāstīt.

Vispirms Krukē, Marto un Busī sūdzējās par hercoga Gīza bezdarbību, sevišķi Marto, kā partijas pilnvarotais, apgalvoja, ka sazvērnieki upurējuši lielām briesmām mantu un dzīvi un ilgāk vairs negrib gaidīt.

Majenvils velti mēģināja viņus nomierināt, ka hercogs sūta uz Parīzi savu brāli, Majēnas hercogu. Viņa sekmes bija daudz iespaidīgākas, kad tas paskaidroja, ka Monpansjē kundze atrodas Parīzē, un sevi uzupurēdama, neļāvusi notiesātajam Salsedam izpaust līgas dalībnieku vārdus. Ar to Majenvils uzveica spēli pret sarūgtinātajiem un nepacie­tīgajiem apakšniekiem.

Brikē nojauta viņu prieku no to kustībām, un šis prieks cienījamo pilsoni slepeni uztrauca.

Viņš pameta loga iedobumu un nolīda pagalmā, pagriezās pret vārtiem, kur stāvēja sargs, pateica divus vārdus — Parma un Lotrin- ga - un izgāja.

Tiklīdz maitre Roberts Brikē atradās uz ielas, viņš tik skaļi atelpoja, ka šķita, it kā viņš visu laiku nemaz nebūtu elpojis.

Apspriede vēl arvien turpinājās. Majenvilas hercogs Giza vārdā sazvērniekiem attēloja visu nodomātās sacelšanās plānu.

Plāns bija ļoti vienkāršs. Bija nolemts nonāvēt visus karaļa mīluļus, vadoties no paroles: „Lai dzīvo mese! Nāvi politiķiem!" Vajadzēja uzliesmot jaunai Bērtuļa naktij. Katoļiem reiz vajadzēja izrēķināties ar hugenotiem.

Ar to varēja pakalpot diviem dieviem: tam, kas valdīja debesīs, un tam, kuram vajadzēja valdīt Francijā. Mūžīgajam un hercogam Gīzam.

Savā plašajā miteklī Luvrā nabaga karalis Indriķis III nebija vairs karalis un pavēlnieks, bet dziļi satriekts, bāls, nemierīgs un visu nelaimīgo ēnu mākts. Šis varenās velves viņā mūžam modināja smagas pagātnes atmiņas.

Indriķis III bija bargi sodīts. Visi, ko viņš mīlēja, pamazām bija viņu pametuši. Kad divkaujā ar Livaro un Atrāžu bija krituši Šombergs, Kvēls un Možirons, Majēnas hercogs nogalināja Sentmegrēnu, viņa brūces arvien asiņoja un nekad neaizdzija… Viņa labvēlība pret jaunajiem mīluļiem — Epernonu un Zojēzu atgādināja tēva mīlestību, kurš, savus labākos bērnus zaudējis, pieķeras palikušajiem. Pazīdams viņu kļūdas, tēvs tos mīlēja, saudzēja un apsargāja, lai nāves vara tos nekad neskartu.

Viņš apbēra Epernonu ar dažādiem labumiem, bet pēdējais izmantoja karaļa vājību savtīgos nolūkos. Viņš sāka rūpēties par karaļa dārgumu vairošanu, lai pats varētu kļūt bagātāks, un no kūtra galminieka pārvērtās par rosīgu intrigantu.

Žojēza attiecības ar karali bija daudz tīrākas. Bet Zojēzs bija jauns, straujš, iemīlējies un arī patmīlīgs. Karaļa aplaimotam, viņa vienīgais prieks bija — būt laimīgam.

Daba par Zojēzu bija ļoti daudz rūpējusies, un Indriķis brīžiem viņu nolādēja, jo viņš pats tik maz vairs varēja gādāt par sava drauga laimi.

Indriķis abus vīriešus ļoti labi pazina un mīlēja viņus kā krasus pretstatus. Zem skeptiķa un māņticīgās sejas Indriķis sevī slēpa filozofisku saturu, kas labvēlīgākos apstākļos, bez Katrīnas iespaida, būtu attīstījies derīgā virzienā. Indriķis vēl nekad nebija maldījies.

Saprazdams savai draugu raksturu, viņu kļūdas un labās īpašības, viņš bija tos pametis un šajā drūmajā telpā skumjās un vientulībā tagad domāja par viņiem, par sevi, par savu bēdīgo dzīvi.