Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Tuvojoties istabai, kur viņu gaidīja sardzes virsnieks, kuru karaļa neparastā un vēlā iziešana nemaz nepārsteidza, viņš domāja par jauniegūto četrdesmit piecu vīru gvardi.

— Šie ļaudis, — viņš domāja, — droši vien būs drošsirdīgi un ļoti paklausīgi. Tur bija gan patīkamas, gan nejaukas sejas. Lieliski, ja var apzināties, ka četrdesmit pieci zobeni gatavi katrā mirklī aizstāvēt karali!

Šī pēdējā doma, kas viņu rosināja atcerēties citus viņam padevīgus aizstāvjus, kuru zaudēšanu viņš rūgti nožēloja, Indriķi dziļi sāpināja, un to viņš izjuta visai bieži. Laiks bija nežēlīgs, cilvēki ļauni, un tas viss radīja karalī neizsakāmu splīnu. Valdnieka kroni valkāt nebija viegli, ja šis kronis vēl grīļojās un valkātājs dzīvoja vienās briesmās, ^ndriķis apvaicājās par Zojēzu.

— Hercogs vēl nav atgriezies, — virsnieks paskaidroja.

— Labi… Pasauc manu kalpotāju un ej projām.

— Sire, Jūsu Majestātes guļamistaba sakārtota un Viņas Majestāte karaliene vēlas zināt karaļa pavēles.

Indriķis neatbildēja.

— Vai drīkstu Viņas Majestātei ziņot, ka viņa var nolikt spilvenu? — virsnieks kautri ievaicājās.

— Nē, nē, — Indriķis atbildēja. — Man daudz kas jāpārdomā, man ir darbs, es gulēšu viens.

Virsnieks palocījās.

— Klausies, — Indriķis viņam uzsauca, — aiznes karalienei šīs austrumnieku konfektes, tās palīdz aizmigt.

Un viņš pasniedza virsniekam konfekšu kārbiņu.

Karalis iegāja savā guļamistabā. Viņš vienaldzīgi aplūkoja tualetes piederumus, par kuriem agrāk bija tā jūsmojis un kuri tagad bija kļuvuši gandrīz pretīgi. Iesmaržotie un ieziestie cimdi, smalka audekla maskas, dažādas ķīmiskas ziedes matu cirtošanai, bārdas krāsošanai, ausu sārtošanai un acu spīdināšanai jau sen bija aizmirstas.

— Mana gulta, — viņš nopūtās.

Divi kalpi viņu noģērba, uzvilka viņam smalka frīziešu audekla naktsveļu, uzmanīgi pacēla un noguldīja palagos.

— Viņa Majestātes lasītājs! — sauca kāda balss.

— Nē, nevienu, — Indriķis atbildēja, — nevienu lasītāju. Lai viņš pats savā istabā lasa par mani lūgšanas. Vienīgi, ja atnāk Žojēzas hercogs, ievediet viņu pie manis.

— Bet ja viņš ierodas vēlu, sirel

— Ak, viņš arvien atgriežas ļoti vēlu, bet lai viņš atgrieztos kad atgriezdamies, vediet viņu pie manis. Vai dzirdējāt?

Kalpotāji izdzēsa sveces un aizdedzināja kādu lampu ar degvielu, kas izplatīja zilgani palsu gaismu… Istaba iegrima savādā krēslā, ko karalis savās drūmajās pārdomās ļoti mīlēja. Tad viņi klusi atstāja valdnieka guļamistabu.

Palicis viens un vientulībā vairīdamies no viegli draudošās baiļu sajūtas, Indriķis vēroja lampas gaismas rotaļu uz sienas, kamēr viņa skatiens neaizmaldījās tumšajā kaktā, kamēr viņa ausis nemēģināja uztvert niecīgāko troksnīti, ko varēja sacelt telpā slepeni ielidojušās noslēpumainās ēnas, kamēr viņa acis neapmiglojās un tas klusumā un vientulībā neaizmiga.

Bet viņa miers nebija ilgs. Uztrauktas domas viņu vajāja gan nomodā, gan miegā, un viņš, šķiet, saklausīja istabā kādu troksni un pamodās.

— Žojēz, vai tu tas esi? — viņš jautāja.

Neviens neatbildēja. Zilās lampas liesma bija kļuvusi bālāka, izgrieztos ozolkoka griestos tā atspulgoja tikai bālu laukumu, kurā zeltītie rotājumi krāsojās zaļgani.

— Viens, atkal viens, — karalis nomurmināja. — Ak, pravietim ir taisnība: valdniekam arvien jānopūšas!

Pēc nelielas pauzes viņš piebilda: — Mans Dievs, dod man spēku dzīvē būt vienam, kā man nāvē jāpacieš vientulība.

— Nu, nu, to tu nu gan nevari apgalvot, ka nomiris tu būsi viens, — atbildēja skarba balss, kas metāliskā skarbumā atskanēja dažus soļus no gultas. — Par ko tad tu turi tārpus?

Izbiedētais Indriķis piecēlās sēdus un bailīgi sāka meklēt padomdevēju.

— O, es šo balsi pazīstu, — viņš noņurdēja.

— Tā ir laime! — balss turpināja.

Karaļa pieri klāja salti sviedri, un viņš nopūtās:

— Man liekas, ka tā ir Čiko balss.

— Tu dedz, Indriķi, tu dedz, — balss atbildēja.

Vienu kāju no gultas izcēlis, Indriķis netālu no kamīna tai pašā atzveltnes krēslā, ko viņš pirms stundas bija norādījis Epernonam, ieraudzīja kādu galvu, ko uguns apmirdzēja sārtdzeltenā gaismā, kā to var redzēt Rembranta gleznās.

Parādība izslējās uz rokām, tad nostājās uz saviem kaulainajiem, izliektajiem ceļiem un beidzot nostājās uz trīcošajām, tievajām kājām.

— Dievs, stāvi man klāt! — Indriķis iesaucās. — Tā ir Čiko ēna!

— Ak, manu nabaga Indriķi, — balss sacīja, — vai tu vēl arvien esi tik vientiesīgs?

— Ko tas nozīmē?

— Ēnas nerunā, aitasgalva, jo viņām nav ne miesas, ne mēles.

— Tad tu tiešām esi Čiko?

— Es nekā negribu apgalvot. Gan mēs vēlāk redzēsim, kas es esmu, gan jau redzēsim.

— Kā, tu neesi miris, manu nabaga Čiko?

— Ko tu kliedz kā ērglis. Gluži otrādi, es esmu miris, tūkstošreiz miris.

— Čiko, mans vienīgais draugs!

— Tev ir viena priekšrocība, kuras man nav, ka tu atkārto vienu un to pašu. Pie velna, tu nemaz neesi mainījies!

— Bet tu, tu, — karalis skumji iebilda, — vai tu esi mainījies?

— Liekas gan.

— Čiko, mans draugs, — sacīja karalis, abas kājas uz grīdas nolicis, — pasaki, kāpēc tu mani atstāji?

— Tāpēc, ka es esmu miris.

— Bet tu nupat teici, ka esot dzīvs.

— Un es to vēlreiz atkārtoju.

— Ko šī pretruna nozīmē?

— To, ka vieniem es esmu miris, otriem — dzīvs.

— Un kāds tu esi man?

— Tev es esmu miris.

— Kāpēc man tu esi miris?

— To pavisam viegli saprast. Klausies! Tu saviem labvēļiem nevari palīdzēt.

— Čiko!

— Nedusmojies, vai arī es sākšu to darīt.

— Jā, tev taisnība, — teica karalis, baidīdamies, ka ēna varētu pazust. — Runā, mans draugs, runā!

— Labi! Vai tu atceries, ka man bija mazs darījums ar Majēnas hercogu?

— Jā.

— Es to nokārtoju. Labi! Viņš pavēlēja mani uzmeklēt, lai varētu pakārt, un tu, uz ko es paļāvos, ka tu mani pret šo varoni aizstāvēsi, tu mani neaizsargāji, bet pameti. Tu ar viņu neizšķīries, bet samierinājies! Ko es varēju darīt? Es izsludināju sevi par mirušu, un mans draugs Gorenflo mani apbedīja, un kopš tā laika Majēnas hercogs mani vairs nemeklē.

— Tev ir bijusi liela drosme, Čiko. Saki, vai tu nezini, kas man tavas nāves dēļ bija jāizcieš?

— Pareizi, bet tas taču nebija nekas drausmīgs. Es vēl nekad tik mierīgi neesmu dzīvojis, kopš visa pasaule ir pārliecināta, ka es esmu miris.

— Čiko, Čiko, mans draugs! — karalis sauca. — Tu mani biedē, mana galva kļuvusi pavisam durna.

— O, un tu to ievēro tikai tagad?

— Es nezinu, ko man domāt.

— Kaut kas taču ir jādomā. Stāsti!

— Es domāju, ka tu esi miris un atgriezies.

— Tad es meloju.

— Tu vari teikt patiesību. Ceru, ka tu, kā gari mēdz, patlaban sāksi stāstīt kaut ko drausmīgu.

— Nenoliegšu. Sagatavojies, nabaga karali!

— Jā, jā, — sacīja Indriķis, — vai atzīsties, ka tu esi Augstākā uzmodinātā ēna? Kā citādi tu bū.tu nokļuvis šeit pa apsargātām ejām?

Baiļu reibulis izgaisa, un Indriķis atkal iegulās gultā un gribēja

ievīstīties segās.

— La, la, la! — Čiko iedziedājās noskaņā, kurā slēpās līdzcietība un sirsnība. — Nepārsteidzies. Tev tikai mani jāaptausta, un tu tūlīt pārliecināsies.