Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— Kā tā?

— Viņš tik smalki jokosies, ka es droši vien dabūšu kādu naža dūrienu.

— O, es pazīstu savu Čiko, kas nekad nepaliks neatmaksājis.

— Es viņam atmaksāšu desmitkārtīgi.

— Jo labāk. Tad jūsu partija būs pabeigta.

— Jo Jaunāk, pie velna, gluži otrādi, jo ļaunāk! Hercoga ģimene sacels lielu brēku, tu dabūsi kaklā visu līgu, un kādā jaukā rītā tu man sacīsi: „Čiko, mans draugs, piedod man, bet man tevi jāpastaipa uz moku sola."

— Es tev to sacīšu?

— Tu to sacīsi un arī izpildīsi, kas būs vēl ļaunāk, augsto valdniek. Man labprāt patiktu, ka lieta ievirzītos citā gultnē. Vai tu saproti? Es jūtos ļoti labi un varu kādu laiku tā vēl padzīvot. Es došos uz Navarru, ja tu mani sūtīsi.

— Protams.

— Es gaidu tavas pavēles, karali.

Čiko nostājās Žojēzam līdzīgā pozā un sāka gaidīt.

— Redzi, Čiko, man ir kāds nodoms par kādu ķildu starp Margo un viņas laulāto draugu.

— Skaldīt un valdīt — tā ir politikas ābece jau gadu simteņus.

— Vai tev tas nepatīk?

— Vai es varu ko iebilst? — Čiko atbildēja. — Dari, ko gribi, valdniek. Es esmu tikai sūtnis. Bet tu man vēl neesi izsniedzis apliecību, ka es esmu neaizskarams. To es gan vēlētos.

— Bet tev vēl jāzina, ko sacīt manam svainim.

— Sacīt? Nē, nē, nē! Par sarunām arvien jāatbild. Kas pasniedz ziņojumu, to satver tikai aiz rokas.

— Labi, es tev iedošu vēstuli. Bet tev tomēr jāzina mani ieskati par Margo un viņas vīru, — Indriķis nepacietīgi iesaucās. — Tu esi gaskonietis, mana vēstule Navarras galmā sacels troksni. Tevi izjautās, tev būs jāatbild. Pie velna! Tu būsi mans pilnvarotais. Tu nedrīksti izskatīties pēc muļķa aitas.

— Mans Dievs, — Čiko paraustīja plecus, — cik tu esi neatjautīgs, lielo valdniek. Vai tu domā, ka es nesīšu vēstuli veselas divi simti piecdesmit jūdzes, neuzzinājis, kas tajā ir rakstīts! Deviņas raganas! Nerūpējies, uz tuvākā ielas stūra, zem tuvākā koka, tur es, es tavu vēstuli attaisīšu. Tu kopš desmit gadiem raidi sūtņus uz visām valstīm un to vēl/ nezini? Saldu dusu, es atgriezīšos savā vientulībā.

— Kur ir tava vientulība?

— Inokenta kapsētā, karali.

Indriķis palūkojās uz Čiko gluži izbrīnījies.

— Vai ne, to tu negaidīji? — jautāja Čiko, paņemdams mēteli un cepuri.

— Tādam jābūt, ja grib stāties sakaros ar cilvēkiem no viņpasaules. Nokārtots, rīt vai nu es vai mans sūtnis.

— Bet tavam sūtnim jāzina kāda parole, lai es zinātu, ka tu esi viņu sūtījis, un lai viņš iekļūtu pie manis.

— Lieliski! Ja es ieradīšos, tad tev nebūs daudz jāraizējas. Ja tas būs mans sūtnis, viņš nāks no ēnas.

Pēc šiem vārdiem viņš tik veikli pazuda, ka Indriķis māņticībā tiešām nevarēja nojēgt, vai pa durvīm izgājis dzīvs cilvēks vai rēgs. Neatskanēja ne visniecīgākais troksnis, un pat aizkars nepakustējās.

Par Čiko pazušanu un šķietamo nāvi jāsaka, ka Čiko tiešām atzina par labāku, kādu laiku pazust no pasaules un paglābties no Majēnas hercoga atriebības. Viņš patvērās klosterī pie sava drauga Gorenflo, kas grūtu sirdi rakstīja karalim vēstuli par Čiko nāvi. Šo vēstuli Čiko pats diktēja.

Karalis atsūtīja personīgi rakstītu atbildi:

„Priora kungs, es gribu mūsu nabaga Čiko apbedīt krāšņi un iespaidigi. Es par viņu bēdājos no visas sirds, jo viņš bija ne vien uzticīgs un padevīgs draugs, bet arī dižciltīgs muižnieks. Es viņu apkaisīšu puķēm un tā iekārtošu, lai viņš dusētu saulē, ko viņš kā dienvidnieks ļoti mīlēja. Dalīdamies jūsu sērās, es izpildu jūsu vēlēšanos un jūs atsaucu no Bonomas priorejas. Man Parīzē vajadzīgi padevīgi vīri un labi garīdznieki, un jūs nedrīkstat dzīvot tālumā. Es jūs ieceļu par jakobīņu klostera prioru, un jūs dzīvosit pie Svētā Antuāna vārtiem, apkaimē, kur mūsu nabaga draugs jutās tik laimīgs.

Jūsu padevīgais Indriķis, kas jūs lūdz neaizmirst viņu lūgšanās

Var iedomāties, kā priors par karaļa pašrocīgo vēstuli iepleta acis, apbrīnoja Čiko gara lieliskumu un steidzās pieņemt apsolīto goda vietu. Gorenflo arvien bija bijis mazliet godkārīgs.

Karaļa un Čiko vēlēšanās piepildījās. Saulgozī, puķu vidū, zem brīnišķa vīnogu krūma apbedīja šķirstu ar šķietamo līķi. Un tiklīdz Čiko bija svinīgi apbedīts, viņš palīdzēja Gorenflo pārvietoties uz jauno vietu.

Doms Modests Gorenflo svinīgā un krāšņā ceremonijā uzņēmās jakobīņu klostera pārvaldīšanu. Čiko ieradās Parīzē naktī. Viņš pie Busī vārtiem nopirka mazu namiņu, kas tam izmaksāja trīssimt ekiju, un, kad viņš gribēja apmeklēt Gorenflo, viņš izmantoja trīs ceļus: cauri pilsētai, kas bija visīsākais, gar krastmalu, kas bija visdzejiskākais, un gar mūriem, kas bija visdrošākais.

Bet sapņotājs Čiko izvēlējās gan vienu, gan otru ceļu, un tā kā upe tolaik vēl nebija ierobežota akmens mūros, bet tās ūdeņi glāstīja lēzenos krastus, pilsētas iedzīvotāji skaistā mēnessgaismā nereti dabūja redzēt Čiko slaido tēlu.

Iekārtojies jaunajā dzīvokli un mainījis vārdu, Čiko pūlējās mainīt arī seju. Tagad viņš saucās Roberts Brikē un gāja, mazliet uz priekšu salicis. Sešos gados viņa galva bija kļuvusi gluži kaila, un citkārt melnie cirtainie mati bija vēl saglabājušies tikai gar kaklu. Viņš piekopa vaibstu spēli, kurā sasniedza lielas sekmes, un prata savu seju pārvērst pilnīgi nepazīstamu.

Gaišā dienas laikā Čiko tagad atgādināja īstu Robertu Brikē: viņa mute pletās līdz ausīm, zods aizsniedza degunu un acis tā spīguļoja, ka ne vienam vien kļuva baisi.

Vienīgi savas garās rokas un milzīgās kājas Čiko nevarēja saīsināt. Bet viņam nekad netrūka izdomas, un viņš tā mācēja saliekt muguru, ka viņa rokas garumā līdzinājās kājām.

Čiko bija uzmanīgs un nemeklēja paziņas. Neraugoties uz savu veiklību, ari viņš pastāvīgi nevarēja sevi kropļot. Viņš dzīvoja ļoti vientuļi, kas tam labi patika. Viņš izklaidējās vienīgi, viesojoties pie Gorenflo, ar kuru viņš arvien sadzēra 1550. gada vīnu, ko cienījamais priors bija atvedis līdzi no Bonomas.

Bet ari lieli gari ir pakļauti pārmaiņām. Paldies Dievam, ari Gorenflo pārmainījās, taču nevis fiziski, bet gan morāli. Čiko ieradās pie priora pusdienās kā ubags, un kopš šā mirkļa garīdznieks kļuva atturīgāks.

Čiko par sava drauga pārmainišanos nemaz nenoskuma. Pie karaļa Indriķa kādā pieredzē viņš bija ieguvis līdzīgu atziņu. Viņš tikai atturējās, tas bija viss. Viņš vairs negāja uz prioreju ik pārdienas, bet vienreiz nedēļā, tad pa divām nedēļām reizi un beidzot — reizi mēnesī. Gorenflo bija tik lepns, ka to nemaz neievēroja.

Čiko bija pārāk liels filozofs, lai kļūtu juteklīgs. Viņš klusībā pasmējās par sava drauga nepateicību un pēc paraduma pakasīja degunu un zodu.

— Es zinu, ka ūdens un laiks ir divi varenākie iznīcināšanas līdzekļi, — viņš sacīja. — Viens iznīcina akmeni, otrs — augstprātību. Pagaidīsim.

Un viņš gaidīja.

Viņš bija nodevies gaidīšanai, kad to pārsteidza jau minētie piedzīvojumi. Cerēdams, ka karalis, ko viņš vēl arvien mīlēja, kaut gan bija miris, jaunajos apstākļos viņu aizstāvēs, viņš nolēma ierasties pie tā kā gars un pareģot nākotni. Mēs redzējām, ka Čiko viņa nodoms izdevās ļoti veikli, un tagad sekosim viņam no Luvras līdz mazajam namiņam.

Lai no Luvras sasniegtu mājas, Čiko nebija jāiet tāls ceļš. Viņš nokāpa pa stāvo krastu pie Senas un aizbrauca ar laivu, kuru pats vadīja.