Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Brikē no sarunas nezaudēja ne vārda, un beidzot viņš visu saprata. Viņš bija gatavs abiem jaunekļiem palīdzēt.

Bet Zojēzs paklausīja brāli un atlaida pāžus, kalpotājus un muzikantus.

Tad viņš aizveda brāli sāņus un pastāstīja, ka viņam karalis pavēlējis tūlīt doties uz Flandriju. Viņš lūdza brāli ceļot līdzi. Indriķis atzinās, ka nav spējīgs atstāt savas mīļākās dzīvesvietu. Zojēzs no sava lūguma atsacījās un sirsnīgi piebilda, ka viņš pēc atgriešanās cer redzēt brāli laimīgu. Zojēzs pavēlēja muzikantiem iet mājup un pavadīja brāli līdz vārtiem.

Indriķis vēlreiz paskatījās uz tukšo māju, raidīja pēdējo lūgšanu tās logiem un tad lēni un klusēdams sekoja brālim.

Redzēdams jaunekļus un muzikantus aizejam, Roberts Brikē bija cieši pārliecināts, ka atgadījumam būs turpinājums. Viņš trokšņaini atstāja balkonu un aizvēra logu, pēc tam uzkāpa bēniņos un no turienes sāka novērot pretējo logu.

Tiklīdz ielas troksnis bija apklusis, kāds no savādās mājas augšējiem logiem klusi atvērās un parādījās kāda galva.

— Nekā, — atskanēja vīrieša balss, — nekādas briesmas vairs nedraud. Visa kņada bija lemta mūsu kaimiņam. Jūs varat atstāt savu paslēptuvi, cienītā kundze, un atgriezties savā istabā.

Pēc šiem vārdiem vīrietis logu atkal aizvēra, aizdedzināja lampu un pasniedza kādam roku.

Čiko uzmanīgi skatījās. Bet tiklīdz viņš bija ieraudzījis sievietes bālo un cēlo seju, kas parādījās lampas gaismas lokā, un pamanījis maigos, skumjos skatus, ko pārmainīja kalps un viņa pavēlniece, viņš pats nobāla un juta dzīslas sastingstam ledainā saltumā.

Jaunā sieviete bija tik tikko divdesmit četrus gadus veca. Viņa devās pa trepēm lejā. Viņas kalps tai sekoja.

— Ak, — Čiko murmināja, nosvīdušo pieri slaucīdams un it kā briesmīgu parādību izgaisināt gribēdams, — ak, grāf Indriķi, drošsirdīgo, daiļo jaunekli, neprātīgo mīlētāj, nelolo veltas cerības!

Tad ari viņš atgriezās Istabā… gluži saīdzis, it kā ellē būtu nokāpis, un, veclaicīgajā mājā valdošās grūtsirdības mākts, apsēdās krēslā un nogrima dziļās domās.

Čiko savā atzveltnes krēslā nosapņoja visu nakti. Tiešām, viņu drīzāk nodarbināja sapņi nekā pārdomas.

Atgriešanos pagātnē, jau aizmirstībai atdotu atmiņu atdzīvināšanu nevarēja nosaukt par domāšanu. Čiko visu nakti pavadīja pasaulē, kuru viņš jau sen bija atstājis un kuru klāja dziļas ēnas, kur bālās sievietes skats kā uzticīga lampa atkal apmirdzēja laimīgus un skumjus atmiņu tēlus.

Kad rītablāzma sudraboja logu stiklus, viņš sacīja:

— Spoku stunda garām, tagad mums jādomā arī par dzīvajiem.

Viņš piecēlās, apjoza garo zobenu, uzmeta plecos apmetni vīnrauga

krāsā, kas droši aizsargāja pret lietu, un cītīgi pārbaudīja sava naudas­maka saturu un zābaku zoļu stiprumu.

Likās, ka Čiko gatavojas karagājienam, kam vajadzīga sevišķa uzmanība.

Čiko bija apveltīts ar lielisku izdomu. Viņa mājas griestu resnie spraišļi bija koši izkrāsoti.

Vienā šādā spraislī viņš bija izgrebis spraugu, kurā uzglabājās tūkstoš zelta ekiju.

Čiko bija izdomājis šādi:

— Katru dienu es izdodu viena ekija divdesmito daļu. Tātad man ir līdzekļi, lai dzīvotu 20 000 dienu. Tik ilgi es nekad nenodzīvošu, bet pusi es gan sasniegšu, vecāks kļūstot, es savus izdevumus pamazām varēšu palielināt, jo vecumā dzīve arvien vairāk jāsaldina. Tā es varēšu nodzīvot divdesmit vai divdesmit piecus burvīgus gadus. Paldies Dievam, tas ir pilnīgi pietiekami.

Kad viņš šajā rītā atvēra kasi, lai izdarītu aprēķinu, viņš sev sacīja:

— Goda vārds, šis gadu simtenis ir bargs, un laiki nav radīti augstsirdībai. Es pret Indriķi nejutu nekādas maigas jūtas. Šis tūkstotis ekiju nav viņa dāvāti, es tos saņēmu no kāda tēvoča, kas man apsolīja sešas reizes vairāk. Šis tēvocis, protams, bija vecpuisis. Ja vēl būtu nakts, es izņemtu no karaļa kabatas simts ekiju, bet ir jau diena, un man nav cita avota kā vienīgi manējais un… pie Gorenflo.

Par iedomu, ka no Gorenflo vajadzētu aizņemties naudu, viņa cienījamais draugs pasmaidīja.

• Tas būtu jauki," viņš turpināja prātot, "ja maitre Gorenflo, kas man parādā savu laimi, savam draugam iedotu simts ekiju priekš karaļa, kurš viņu iecēlis par jakobīņu prioru."

— O, tas vairs nav Gorenflo! — viņš nopūtās.

— Bet Roberts Brikē vēl arvien ir Čiko. Un karaļa vēstuli, vēstuli, kas satrauks visu Navarru, man viņam jānes, un šī diena ir pienākusi. Tas man būs labs līdzeklis, lai pārliecinātu Gorenflo stūrgalvīgo pieri. Uz priekšu!

Čiko atkal aizbīdīja dēli, kas sedza viņa slēptuvi, nostiprināja ar četrām naglām un notraipīja ar putekļiem.

Tad viņš pēdējo reizi pārlūkoja mazo istabiņu, kur bija nodzīvojis daudz laimīgu dienu.

Čiko aizslēdza durvis un atslēgu paņēma līdzi. Kad izgāja ārā, lai dotos uz krastmalu, viņš nodomāja:

— O, šis Nikolā Pulēns var atnākt šurp un manu prombūtni pārprast un … Ak, man šorīt tik muļķīgas domas. Uz priekšu!

Rūpīgi aizslēgdams ārdurvis, Čiko kādā logā pamanīja nepazīstamās dāmas kalpotāju, kas tik agrā rītā cerēja netraucēts ieelpot svaigo gaisu.

Šā vīra kreisos deniņus kropļoja rēta, kas skāra arī vaigu. Zobena spēcīgais cirtiens bija gandrīz vai sabojājis ari iedobumā dziļi iegrimušo kreiso aci. Neraugoties uz viņa kailo galvu un iesirmo bārdu, viņa dzirkstošais skatiens dvesa uzkrītošu jaunības svaigumu.

Pamanījis Robertu Brikē, kas devās lejā pa kāpēm, viņš galvu paslēpa kapucē. Vīrs gribēja pazust, bet Čiko ar mājienu norādīja, ka viņš var palikt.

— Kaimiņ, — Čiko viņam uzsauca, — pagājušās nakts troksnis manu māju padarījis pretīgu. Es gribu dažas nedēļas aizbraukt uz savu muižu. Vai jūs nebūtu tik laipns un dažreiz nepaskatītos arī uz šo pusi?

— Labprāt, — svešais atbildēja.

— Un ja jūs pamanāt zagli…

— Neraizējieties, man ir laba šautene.

— Pateicos. Man tomēr jālūdz jums vēl viens pakalpojums. Bet to es tik skaļi nevaru izkliegt, kaimiņ.

— Tad es noiešu lejā.

Čiko tiešām redzēja svešo pazūdam, un, kamēr viņš tuvojās namam, priekšnamā bija dzirdami soļi, tad atvērās durvis, un viņi stāvēja viens otram pretim.

Šoreiz kalpotājs galvu bija pavisam ievīstījis kapucē.

— Šorīt ir ļoti auksts, — viņš sacīja, lai attaisnotu savu uzmanību.

— Ledains ziemeļvējš, kaimiņ, — atbildēja Čiko, kas svešo, liekas, nemaz neuzlūkoja, lai tas justos ērtāk.

— Nu? — svešais vaicāja.

— Es aizceļoju.

— Man jau bija gods to dzirdēt.

— Atceros, atceros. Es aizceļoju, bet atstāju šeit naudu.

— Bēdīgi, monsieur, bēdīgi! Ņemiet līdzi.

— Nē, cilvēks ar naudasmaku glābjoties ir daudz neveiklāks un neuzņēmīgāks. Es savu naudu atstāju šeit tik labi paslēptu, ka man

jābaidās tikai no ugunsgrēka. Ja tas atgadās, tad uzmaniet resno spraisli, kura galu jūs redzat jumtā. Uzmaniet to, un tad pameklējiet pelnos.

— Tiešām, — svešais īgni atteica, — jūs mani nepatīkami apgrūtināt. To jums vajadzēja uzticēt draugam, nevis svešniekam, kuru jūs nepazīstat un kurš arī jūs nepazīst. Padomājiet, kāda atbildība man jāuzņemas. Ja nu trokšņainā mūzika arī manai pavēlniecei kļuvusi pretīga un mēs tāpat mainām dzīvokli?