Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Indriķis izslējās uz elkoņiem un lielām acīm paskatījās uz 2ojēzu.

— Ko tas nozīmē? — viņš jautāja.

Zojēzs pastāstīja karalim par brāļa mīlas sāpēm, kas viņu saista Parīzē, un ko viņš, Zojēzs, ar prātīgu rīcību cer pārvērst mīlas svētlaimē.

Viņš bija iesācis ar to, ka šovakar pie dāmas logiem bija licis spēlēt trīs muzikantiem.

— Es novēlu tavam brālim labas sekmes, — sacīja Indriķis, — bet šoreiz viņam gan būs Parīze jāatstāj, kaut tas viņam arī nepatiktu. Es gribu, lai tieši viņš izpilda šo uzdevumu. Bet es ceru, ka tu, mācēdams dot tik labus padomus, nebūsi kļuvis kādas kaislības vergs?

— Es vēl nekad neesmu bijis tik brīvs kā patlaban.

— Lieliski. Tātad tu esi bez darba?

— Jā, sire.

— Man liekas, ka tu mīlinājies ar kādu skaistu dāmu.

— Jā, jā, ar Majēnas hercoga mīļāko, dāmu, kas mani dievina.

— Tā?

— Iedomājieties! Šovakar, kad es brālim biju visu paskaidrojis, es viņu atstāju, lai dotos pie dāmas. Padomi arī mani bija samulsinājuši, ūn es varu apzvērēt, sire, ka man šķita: es esmu iemīlējies tāpat kā Indriķis. Dāmu es atradu trīcošu un nobijušos. Vispirms es iedomājos, ka esmu kādu iztraucējis. Es apskatījos — nav neviena. Es mēģināju viņu nomierināt — velti. Es jautāju, viņa neatbildēja. Es gribēju skūpstīt, viņa novērsa galvu. Un tā kā es saraucu pieri, viņa noskaitās, piecēlās, mēs sastrīdējāmies, un viņa paziņoja, ka nekad nebūšot mājās, kad es to apmeklēšot.

— Nabaga Zojēzs, — karalis smaidīdams nopūtās. — Un ko tu darīji?

— Goda vārds, sire, es paņēmu savu zobenu un mēteli, pieklājīgi palocījos un aizgāju, pat atpakaļ nepaskatījies.

— Zojēz, tev ir drosme.

— Vēl jo lielāka, jo man likās, ka nabaga meitene nopūtās.

— Vai tu savu cietsirdību nenožēlosi?

— Nē, sire, ja es to būtu nožēlojis, es tūlīt būtu steidzies atpakaļ… Jūs saprotat, ka mani neviens nepārliecinās: nabaga meitene atstāj mani pret savu gribu.

— Un tāpēc tu aizgāji?

— Kā redzat, sire.

— Un tu tiešām neatgriezīsies?

— Nekad… Ja man būtu Majēnas hercoga vēders… Bet es esmu slaids, un man ir tiesības būt lepnam.

— Mans draugs, — karalis nopietni sacīja, — tā ir tava laime.

— Nenoliedzu, sire. Bet es tomēr ļoti garlaikošos, jo man nav nekā ko darīt, un es nezinu ko iesākt.

— Lieliski! Man ir tev kāds darbs.

— Kas man jādara, sire? Runājiet!

— Tev jāsapošas.

Zojēzs izbailēs sakustējās.

— Nē, nē, to gan neprasiet, sirel

— Tev jākāpj zirgā.

Zojēzs palēcās.

— Zirgā! Nē, nē, nestuves ir daudz labākas.

— Zojēz, diezgan jokots! Saproti, ka tev jāsapošas un jākāpj zirgā.

— Nē, sire, — hercogs nopietni atsacījās, — tas nav iespējams.

— Kāpēc nav iespējams? — karalis dusmīgi vaicāja.

— Jo… jo… es esmu admirālis.

— Labi, Francijas admirāļa kungs. Jums taisnība, ka admirālis nevar kāpt zirgā, bet uz kuģi jūrnieks var doties. Jūs tūlīt ar kuģi dosities uz Ruānu, kur atradīsit savu admirāļa galeru. Kāpiet galerā un brauciet uz Antverpeni!

— Uz Antverpeni, — Zojēzs izmisis iesaucās, it kā būtu saņēmis pavēli braukt uz Kantonu vai Valpreiso.

— Liekas, ka es tā teicu, — karalis ledaini atbildēja, noraidot visus iebildumus. — Liekas, ka es tā teicu, un es negribu atkārtot.

Vairs ne vārda nebildis, Zojēzs uzmeta plecos mēteli, paņēma zobenu un samta cepuri.

— Augstais Dievs, kā gan jānopūlas, lai kādu padarītu paklausīgu, — Indriķis norūca. — Ja es arī pats aizmirstu, ka esmu pavēlnieks, tad citiem gan to derētu atcerēties. ^ •

Zojēzs klusi un atturīgi palocījās un pa paražai uzlika roku uz zobena roktura.

— Gatavs pakalpot, sire, — viņš teica balsī, kas patvaldnieka gribas un pārmetumu dēļ bija pārvērtusies mīkstā vaskā.

— Tu dosies uz Ruānu, kur kāpsi kuģi, ja tu nevēlies līdz Briselei nokļūt jāšus.

Indriķis gaidīja Zojēza iebildumus, bet viņš tikai palocījās.

— Vai tu labāk nejāsi?

— Es nekad nedodu kaut kam priekšroku, ja ir jāizpilda jūsu pavēles, sire.

— Dusmojies, dusmojies, nekrietnais! — Indriķis iesaucās. — O, karaļiem nekad nav īstu draugu!

— Kas pavēl, tam visi ir tikai kalpi, — Zojēzs svinīgi atbildēja.

— Monsieur, — karalis aizkaitināts turpināja, — jūs dosities uz Ruānu. Jūs nokļūsit līdz savai galerai un sapulcināsit Kodebekas, Arflēras un Djepas garnizonus, kurus es likšu atbrīvot. Jūs novietosities sešos kuģos, un jums tie jānogādā manam brālim, kam ir apsolīta palīdzība.

— Klausos, sire.

— Kopš kura laika jūs vairs neizmantojat savu admirāļa varu?

— Man ir tikai tiesības paklausīt, un es pēc iespējas izvairos no katras atbildības.

— Labi, hercog. Jūs tūlīt saņemsit aizceļošanas pavēli.

— Kad, sirel

— Pēc stundas.

Zojēzs godbijīgi palocījās un pagriezās pret durvīm. Karalim iesmeldzās sirds.

— Kā, jūs pat neatvadāties! — viņš iesaucās. — Admirāļa kungs, jūs neesat visai pieklājīgs, kaut gan to mēdz pārmest visiem jūrniekiem. Varbūt, ka par infantērijas pulkvedi es varēšu vairāk priecāties.

— Piedodiet, sire, — Zojēzs stomījās, — es esmu slikts galminieks un vēl sliktāks jūrnieks, un es saprotu, ka Jūsu Majestāte nožēlo, ko manā labā esat darījis.

Un viņš izgāja. Strauji aizcirstās durvis izkustināja gaisu, un aizkari vien noplīvoja.

— Un tā mani mīl tie, kam es tik daudz laba esmu darījis! — karalis nopūtās. — Zojēz, nepateicīgais Zojēz!

— Vai tu nevēlies viņu vēlreiz pasaukt? — jautāja Čiko, pie karaļa gultas pienācis.— Vai tev ne mirkli nav pastāvības, vai tu atkal nožēlo?

— Tu esi lielisks, — karalis atbildēja. — Vai tu domā, ka ir tik patīkami oktobrī izbaudīt jūras lietu un vēju? Es gribētu redzēt tevi viņa vietā, patmīlīgais.

— Pavēli, lielo karal, pavēli!

— Doties ceļojumā pāri zemēm un jūrām?

— Pāri zemēm un jūrām. Šai mirklī tā ir mana karstākā vēlēšanās.

— Ja es tevi gribētu kaut kur aizsūtīt, kā Zojēzu aizsūtīju, vai tu būtu apmierināts?

— Es būtu ne vien apmierināts, bet es tev to pat lūdzu.

— Tu vēlies būt sūtnis?

— Jā.

— Un doties uz Navarru?

— Kaut pie paša velna, lielo karali.

— Tu zobojies, muļķi?

— Sire, dzīvs būdams es neesmu bijis pārāk līksms, un miris es esmu vēl bēdīgāks.

— Bet nupat tu negribēji atstāt Parīzi.

— Augsto valdniek, es biju netaisns, ļoti netaisns, un es to nožēloju.

— Un tagad tu vēlies doties projām no Parīzes?

— Tūlīt, karali! Bez kavēšanās, valdniek!

— To es nesaprotu.

— Vai tu nedzirdēji Francijas galvenā admirāļa vārdus?

— Kurus?

— Aizrādījumu par saviem sakariem ar Majēnas hercoga mīļāko.

— Un tad?

— Ja šī dāma, iemīlējusies tik skaistā vīrietī kā hercogs, nopūzdamās atvadās, tad tam ir savs iemesls.

— Protams, citādi viņa neatvadītos.

— Vai tu zini šo iemeslu? Nē? Nu — Majēnas hercogs atgriezīsies.

— O-o! — karalis izdvesa.

— Vai tu saproti, es vēlos tavu laimi.

— Jā, es saprotu un sāku ticēt, ka Majēnas hercogs atgriezīsies. Bet tu, Čiko, vai tu neesi bailīga, vai iemīlējusies sieva?

— Es, Indriķi, es esmu gudrs vīrs, kam ar Majēnas hercogu ir atklāts rēķins, iesākta partija. Ja viņš mani atradīs, viņš no jauna gribēs mani notvert. Viņš ir veikls jokdaris, no kura jābaidās.