Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— Tātad viņus Jūsu Majestāte žēlo?

~ Es nožēloju sirdis, kas pukstēja šo vīru krūtis.

— Sire, ja es drīkstu, es gribētu Jūsu Majestātei aizrādīt, ka es esmu uzmanīgais un izveicīgais gaskonietis, ka es ar prātu cenšos atgūt tās īpašības, ko daba liegusi, ka es daru visu, ko varu un kas man jādara, lai es taisnīgi varētu sacīt: lai nāk, kas grib.

— Tad tāds tu esi. Tu ienāc pie manis, sarunā par īstām vai izdomātām briesmām, un, kad tev izdevies mani sabiedēt, tu tik pasaki — lai nāk, kas grib. Lieliski, hercog.

— Vai Jūsu Majestāte grib mazliet ticēt šīm briesmām?

— Lai notiek. Es ticēšu, ja tu pierādīsi, ka vari tās novērst.

— Ticu, ka es to varu.

— Vari?

— Jā, sire.

— Es zinu, tev ir līdzeklis… niecīgs līdzeklis… lapsa.

— Tas nemaz nav tik niecigs.

— Stāsti!

— Vai Jūsu Majestāte negribētu piecelties?

— Kāpēc?

— Lai nāktu līdz uz Luvras veco būvi.

— Šinī stundā?

— Luvras torņa pulkstenis tik tikko nosita desmit. Man liekas, ka tas nav visai vēls.

— Ko es vecajā būvē redzēšu?

— Pie velna, tur jūs redzēsit līdzekli, ko vēl nepazīstat.

— Tas ir ļoti tālu, hercog.

— Cauri galerijai turp var nokļūt piecās minūtēs, sire.

— Epernon, Epernon!

— Kas ir, sire?

— Ja tas, ko tu gribi man rādīt, nebūs kaut kas interesants, tad piesargies!

— Sire, es apgalvoju, ka tas jūs ļoti interesēs.

— Uz priekšu! — noteica karalis, ar pūlēm pieceldamies no krēsla.

Hercogs paņēma viņa mēteli un pasniedza karalim zobenu. Tad viņš

satvēra vaska lāpu un izgāja galerijā. Viskristīgākais karalis šļūcošiem soļiem viņam sekoja.

Kaut gan pulkstenis rādīja tikai desmito stundu, Luvrā jau valdīja nāves klusums. Ārā plosījās tāda vētra, ka sargu soļus un uzvelkamo tiltu čīkstēšanu varēja tik tikko sadzirdēt.

Nakts gājēji tiešām sasniedza mērķi noteiktajā laikā. Hercogs izvilka no kabatas kādu atslēgu, nokāpa dažus pakāpienus, pārgāja pāri nelielam pagalmam un atvēra kādas spraišļotas durvis, kuras līdz pusei slēpa kazenāju stādi un gara zāle. Viņš pagājās netālu pa kādu tumšu taku, kuras galā atradās iekšējs pagalms. Seit kādā stūrī bija redzamas akmens trepes, kas veda uz kādu plašu istabu vai drīzāk uz milzīgu gaiteni. Epernonam bija arī šā koridora atslēga.

Viņš rūpīgi atvēra durvis un vērsa Indriķa uzmanību uz dīvaino iekārtu, kas pēc durvju atdarīšanas tūlīt krita acīs. Tur bija novietotas četrdesmit piecas gultas. Katrā gultā atradās gulētājs.

Karalis aplūkoja visas gultas un gulētājus, pēc tam nemierīgā ziņkārē pagriezās pret hercogu un jautāja:

— Kas ir šie ļaudis?

— Cilvēki, kas šonakt guļ, bet rīt vairs negulēs.

— Un kāpēc viņi vairs negulēs?

— Lai Jūsu Majestāte varētu gulēt.

— Paskaidro. Tātad šie ļaudis ir draugi.

Tālredzīgais Epernons veikli paskaidroja Indriķim, ka no šiem gaskoniešu muižniekiem viņš grib karalim nodibināt drošu miesassardzi. Arī iebildumam, ka karaliskā kase ir tukša un nevarēs maksāt augstās algas, veiklais hercogs mācēja pretoties. Viņš prasīja katram no četrdesmit pieciem vīriem pirmajam ceturksnim maku ar tūkstoš ekijiem, bet valsts mantas pārzinim no jaunā karaļa meža putnu un zivju nodokļa bija jau ienākuši 65 000 ekiju. Atlikušo daļu viņš pieprasīja personīgam nodoklim.

— Es jau zināju, - teica karalis. — Tu gādā par manu miesas sardzi, lai iegūtu sev naudu.

— Sire\

— Kāpēc tu izvēlējies tieši četrdesmit piecus? — ievaicājās karalis.

— Sire, skaitlis trīs ir svēts, tas ir arī patīkams. Ja jātniekam ir trīs zirgi, viņš nekad nepaliks kājām. Ja pirmais noguris, to atvieto otrais, un tad vēl paliek trešais, ko var izmantot pirmā saslimšanas vai ievainošanas gadījumā. Jums arvien būs trīs reiz piecpadsmit augstmaņi. Piecpadsmit sardzē, trīsdesmit atpūtā. Sardzes dienestā laiks ilgs divpadsmit stundas. Un šajās divpadsmit stundās pieci jums būs arvien pa labi, pieci pa kreisi, divi priekšā un trīs aizmugurē. Šādi apsargātu, jūs gan neviens neie­drošināsies aizskart.

— Goda vārds, tas ir veikls izkārtojums, hercog, nu es tev izsaku atzinību.

— Palūkojiet, sire, jūs droši vien gūsit iespaidu.

— Jā, viņi nav slikti ģērbti.

— Vai jūs vēl domājat, ka man nebija tiesības runāt par briesmām, kas jums draud?

— Es neteikšu nē.

— Tātad man bija taisnība.

— Varbūt.

— Monsieur Žojēzs to neiedomājās.

— Epernon, Epernon, nav labi nopelt tos, kas nav klāt un nevar aizstāvēties.

— Pie velna, bet klātesošos jūs gan mīlat nopelt, sire.

— Žojēzs mani arvien pavada. Šodien viņš bija līdzi Grēva laukumā.

— Bet es biju šeit, sire, un Jūsu Majestāte redz, ka es savu laiku neesmu velti izšķiedis.

— Pateicos, Lavalet.

— Sire, — Epernons pēc brīža ierunājās, — es gribēju Jūsu Majestātei kaut ko lūgt.

— Es tiešām brīnos, hercog, ka tu vēl nekā neesi lūdzis.

— Jūsu Majestāte šodien mīl zoboties.

— O, tu mani nesaproti, draugs, — sacīja karalis, kas ar jokiem gribēja atriebties, — vai arī tu saprati mani ļoti slikti. Es saku, ja tu esi man pakalpojis, tev ir tiesības lūgt. Lūdz!

— Tas ir pavisam citādi, sire. Es lūdzu Jūsu Majestātei kādu amatu.

— Amatu? Tu, kājnieku pulkvedis, vēlies vēl kādu amatu? Tu taču visu nevarēsi veikt.

— Jūsu Majestātei kalpot es esmu spējīgs kā Simsons. Jūsu Majestātes dēļ esmu gatavs nest debesis un zemi.

— Ko tu vēlies? — karalis nopūtās.

— Es vēlētos, kaut karalis atļautu man vadīt šos četrdesmit piecus augstmaņus.

— Kā? — karalis izbrīnījies iesaucās. — Tu gribi soļot aiz manis? Tu gribi uzupurēties, tu gribi kļūt gvardu kapteinis?

— Nē, nē, sirel

— Ko tad tu vēlies?

— Es gribu, lai šie gvardi labāk klausītu manai komandai, nevis cita. Bet es negribu tos vadīt. Man būs adjutants.

"Tur kaut kas slēpjas, " Indriķis, galvu šūpodams, nodomāja. Tad viņš skaļi piebilda: — Labi, tu tos komandēsi.

— Slepeni?

— Jā. Bet kas būs manas četrdesmit piecu gvardes atklātais vadonis?

— Mazais Luanjaks.

— Jo labāk.

— Vai Jūsu Majestāte ir apmierināts?

— Pilnīgi.

— Tātad viss ir nokārtots, sire?

— Jā, bet…

— Bet?

— Kādu lomu spēlē pie tevis šis Luanjaks?

— Viņš ir mans Epernons, sire.

— Tad viņš tev dārgi maksā, — karalis norūca.

— Ko jūsu majestāte sacīja?

— Es sacīju, ka piekrītu.

— Es iešu pie mantas pārziņa, lai saņemtu četrdesmit piecus naudas makus.

— Šovakar?

— Mūsu ļaudis taču nevar rīt ēst savu pārtiku.

— Pareizi. Ej! Es atgriezīšos savās istabās.

— Vai sire ir apmierināts?

— Ļoti.

— Jūs būsit labi apsargāts.

— Jā, no ļaudīm, kas guļ ar samiegtām dūrēm. Tu jau pats redzi.

— Rīt viņi būs nomodā, sire.

Epernons pavadīja Indriķi līdz galerijas durvīm un tad atstāja, sevī laimīgi noņurdēdams:

— Ja es arī neesmu karalis, tad man tomēr ir karaliska miesassardze, kas nekā nemaksā… Pie velna!

Karalis par saviem draugiem nekad nekļūdījās. Viņš pazina viņu kļūdas un labās īpašības un mācēja lasīt viņu dvēseļu dziļākajās dzīlēs. Viņš tūlīt bija sapratis Epernona nodomu, bet tā kā viņš pretdevumu nekad nebija sagaidījis un tagad par 65 000 ekijus saņēma četrdesmit piecus gvardus, viņš jutās apmierināts.