Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— Man tās liekas nodevīgas.

— Kāpēc?

— Aplūkojiet šos franču kareivju līķus. Tie liecina par milzu zaudējumu, ne uzvaru. Visas slūžas ir attaisītas, vaļņi pārrauti. Franču karaspēks ir uzveikts!

— Bet šeit mēs nevaram paliki.

— Palieciet šeit, es došos meklēt glābiņu, — sacīja jauneklis.

— Nē, — grāfiene iebilda, — mēs kopā izglābāmies, kopā mirsim. Remī, jūsu roku!

Savādās sievietes pavēlei nevarēja pretoties. Indriķis paklausīja.

Plūdi bija mazliet rimuši. Viņu laiva ātri vien sasniedza kādu valni, aiz kura atradās nepārplūdusī sauszeme. Pēc stundas viņi nokļuva līdz liepu birzij, kurā ap ugunskuru sēdēja divi vai trīs simti franču kareivju, virs viņiem plīvoja Francijas karoga driskas.

Indriķi daudzi pazina personīgi. Viņu ziņkāri izjautāja, un viņš pastāstīja par brīnišķīgo izglābšanos.

Remī un viņa kundze klusēdami sēdēja attālākā stūrī. Indriķis piegāja, lai aicinātu pie uguns. Abi bija gluži slapji.

— Kur ir mans brālis? — de Bušāžs apvaicājās virsniekiem.

— Kas to lai zina! Viņš cīnījās kā lauva. Kauju viņš izcīnīja sveiks, bet vai viņš izglābās arī plūdos, nezinām.

Indriķis nogrima drūmās domās.

— Bet hercogs?

— Hercogs glābās pirmais. Viņš aizauļoja uz balta zirga ar melnu plankumu pierē. Nupat mēs redzējām šo zirgu aizpeldam straumē līdz ar daudziem citiem līķiem. Sedlu siksnā bija aizķērusies kāda jātnieka kāja un peldēja virs ūdens.

— Lielais Dievs! — iesaucās Indriķis.

— Lielais Dievs! — izdvesa Remī, kas bija pienācis pie runātājiem, tiklīdz bija izdzirdis minām hercoga vārdu.

— Un tad? — jautāja grāfs.

— Pie vaļņa mēs satvērām peldošā zirga iemauktus, pievilkām klāt un pacēlām. Mēs redzējām parādāmies hercoga balto zābaku ar zelta piesi, bet tai mirklī uzšalca jauns vilnis un vīrs pazuda. Mēs hercogu un vadoni nevarējām pat godam apbedīt.

— Troņmantinieks ir miris!

— Jūs redzat, viņš ir miris! — Remi aizrādīja savai pavadonei. — Viņš mums ir laupījis iespēju atriebties.

— Atriebība atrodas Dieva rokās. Cilvēkiem atriebība pieder tikai tad, kad Dievs to ir aizmirsis.

Grāfs ar šausmām paskatījās uz abām nesaprotamajām būtnēm, kuras viņš bija izglābis no nāves.

— Bet ko jūs domājat darīt, grāf? — vada virsnieks jautāja.

— Es?

— Jā.

— Es palikšu šeit gaidīt, līdz garām peldēs mana brāļa līķis, — jauneklis drūmi atbildēja. — Tad es izvilkšu viņu uz sauszemes, lai kristīgi apbedītu, un es zvēru, ka, tiklīdz būšu tam pieskāries, es no viņa vairs nešķiršos.

Remī maigā pārmetumā paskatījās uz jaunekli. Kopš virsnieks bija pastāstījis par Anžū hercoga nāvi, grāfiene Monsoro vairs neko nedzirdēja.

Viņa lūdza Dievu.

Pēc lūgšanas Remī kundze piecēlās tik burvīgi daiļa, ka grāfs izbrīnā nevilšus iekliedzās.

Likās, ka viņa bija pamodusies no ilga miega, kas bija viņu saindējis un pārvērtis.

Jaunās sievietes skatiens bija tik gaišs, tas izstaroja tādu debess laipnības zaigu, ka Indriķis, būdams akls kā visi mīlētāji, redzēja viņā mostamies pašaizliedzības radīto jūtu kvēli.

Kamēr kareivji gulēja, un arī Remī nemierīgi snauda, Indriķis apsēdās uz sola blakus jaunajai sievietei un maigi čukstēja:

— Jūs esat dzīva! Kāds man prieks, ka atkal esat drošībā, kad esmu jūs redzējis nāves vārtos!

— Par savu dzīvību esmu jums parādā. Pateicos! — grāfiene skumji atbildēja.

— Es jūs glābu*, lai nodotu tam, ko mīlat.

— Kā, jūs zinājāt?

— Pie kura jūs steidzāties caur tik daudz briesmām!

— Tie, ko es mīlēju, ir miruši, tie, pie kā es steidzos, arī vairs nav dzīvi.

— O! — grāfs izdvesa. — Nenoraidiet mani! Jūs esat jauna un daiļa. Vēl dzīve pieder jums! Es jūs esmu pielūdzis, ne dievi. Mēmi paklausījis, padevīgi gājis nāvē. Un tagad dzīvoju tikai tāpēc, ka jūs vēl dzīvojat.

— Lūdzu, nerunājiet tā, grāf!

— Nenosodiet mani mūžīgās mokās! Jūs nevienu nemīlat. Aplieciniet to, sakiet, ka jūs mani nemīlat!

Jaunā sieviete tikai nopūtās.

— Jūs neatbildat! — grāfs iesāka. — Remī vismaz pūlējās mani mierināt. O, jūs dodaties uz Flandriju pie tā, kas laimīgāks par mani!

— Grāf, neesiet greizsirdīgs, — grāfiene aizrādīja. — Es neesmu šīs zemes būtne. Ja jūs nebūtu tā uzupurējies, ja es jūs nemīlētu kā brāli, es jūs tūlīt aizraidītu. Ja man būtu tiesības, es teiktu, lai jūs dzīvojat pie manis, klausāties manas sirds pukstos un cietiet ar mani rūgto dzīvi. Es ceru, ka būtu jūsu laime.

— Protams, — Indriķis iesaucās.

— Bet no šā brīža es to vairs nedrīkstu. Ak, nabaga Remī, arī tava pamošanās būs rūgta. Tu atvērsi acis viens, jo man vienai jādodas pie Dieva!

— Ko jūs runājat! ~ Indriķis satrūkās. — Kāpēc jūs domājat par nāvi?

— Jūs redzējāt, kā es lūdzos?

Indriķis palocīja galvu.

— Šajā lūgšanā es atvadījos no dzīves. Prieku, ko jūs redzat manā sejā, man iedvesa nāves eņģelis, kas sacīja:

„Celies, Diāna, un seko man pie Visaugstākā troņa!"

— Diāna! Diāna! — izdvesa Indriķis. — Tagad es zinu jūsu vārdu… Diāna! Dārgo, dievināto vārdu!..

Un nelaimīgais nokrita pie grāfienes kājām.

~ Rimstieties, grāf! — jaunā sieviete lepni aizrādīja. — Aizmirstiet šo nejauši izteikto vārdu, ko cilvēki vairs nedrīkst minēt.

— Nē, nē, jūs nedrīkstat mirt!

— Es nesaku, ka miršu. Es tikai atstāšu šo asaru, kaisles, zemiskās atriebības un noziegumu pārsātināto pasauli. Es piederu Dievam.

Remī bija pamodies.

— Jūs mani atstājat, kundze? — viņš jautāja.

— Lai dotos pie Dieva.

— Jums taisnība. Tam tā ir jābūt!

Remī satvēra Diānas roku un piespieda pie savām krūtīm kā svētumu.

— Jūs, grāf, — sacīja jaunā sieviete, — esat vienīgais, uz kuru es divas reizes esmu paskatījusies, kaut zvērēju nevienu vairs neredzēt.

— Pateicos. Kopš šā brīža manas lūpas par manu mīlu mūžam klusēs. Jūs piederat Dievam, uz kuru es neesmu greizsirdīgs-

Līdzenumā, ko vel klāja klīstoša migla, atskanēja kara taures.

— Zirgos, zirgos! — sauca Indriķis. — Tā ir admirāļa taure. Kaut tā vēstītu par manu brāli.

— Kurp jūs dosities? — jautāja virsnieks.

— Mūs ielenc ūdens.

— Vai jūs neredzat vaļņa pāreju?

— Uzkāpiet uzbēruma augstienē un pārlūkojiet apkārtni, — virsnieks aizrādīja. — Laiks noskaidrojas, varbūt kaut ko saskatīsit.

Indriķis aizgāja. Taure vēl arvien skanēja. Skaņas neizgaisa un netuvojās.

Remī apsēdās blakus Diānai.

Pēc stundas ceturkšņa Indriķis atgriezās. Tumsā grūti saredzamajā pakalnā viņš bija saskatījis prāvu franču karaspēka nodaļu.

Lēzenais līdzenums pamazām palika sausāks. Visu klāja dūksnājs. Kad izklīda migla, atklājās bēdīga aina: piecdesmit netīri jātnieki mēģināja nokļūt līdz tuvējam ciemam vai pakalnam. Viņi pūta savu žēlabaino tauri.

Kad vējš galīgi izklīdināja miglu, Indriķis uz pakalna ieraudzīja lepnus Francijas karogus.

Ap pusdienu Indriķis jāšus mēģināja nokļūt līdz franču nometnei. Ceļš bija bīstams, bet neviens viņu neaizturēja.

Tajā pašā laikā pakalnu atstāja otrs jātnieks un devās viņam pretim.