Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— Tagad Antverpene ir ieņemta, un mans brālis — uzvarētājs, — Indriķis priecājās. — Bet Antverpenei sekos Gente, bet tai Brige, un es vēl pagūšu nomirt slavas vaiņagots. Bet pirms nāves es vēl gribu uzzināt, kāpēc šī sieviete dodas uz franču nometni?

Pēc šīm pārdomām Zojēzs ievīstījās savā mētelī un apgūlās. Viņš jau sāka aizsnausties, kad pēkšņi viņa zirgs, kas atradās blakus, saslēja ausis un iezviedzās.

Indriķis atvēra acis.

Zirgs stāvēja, galvu pagriezis, un ostīja rītausmas dienvidaustrumu vēju.

— Kas ir? Ko tu baidies? — Indriķis ievaicājās.

Zirgs iezviedzās, nolieca galvu un kā zibens aiztrauca projām. Viņa kungs to tomēr paguva noķert.

Bet pēc minūtes Indriķis pats sāka klausīties, un bailes, kas vispirms bija nomākušas kustoni, sāka uzmākties arī cilvēkam.

Pie apvārkšņa vairākās vietās sāka celties nemitīgs, dobjš troksnis,— kā spēcīga vēja šalkoņa. Likās, ka kaut kur pret krastu brāztos milzīgs jūras paisums.

— Kas tas? — Indriķis prātoja. — Vējš? Nē. Karaspēks? Nē, nē. Ugunsgrēks? Tad varētu redzēt blāzmu, bet debesis kļuvušas vēl tumšākas.

Troksnis kļuva skaidrāks un tuvāks.

Indriķis uzauļoja kādā pakalnā un, apkārtni pārskatījis, iesaucās:

— Ko es redzu?

Zirgs un jātnieks ieraudzīja tālē baltu masu, kas izplūda pa visu bezgalīgo plašumu.

Jauneklis neziņā vēroja baismo parādību. Viņš redzēja, ka pļava pārplūda, redzēja, ka strauts izgāja no krastiem un savienojās ar balto masu.

Ūdens lēni sāka tuvoties namam.

— Kā gan es nevaru saprast! — Indriķis iekliedzās. — Ūdens pārpludina visu līdzenumu! Plūdi! Flāmi ir atvēruši slūžas!

Indriķis kā vājprātīgs metās pie nama un sāka dauzīt durvis.

— Atveriet, atveriet!

Atbildes nebija.

— Atver, Remī! — jauneklis rēca. — Atver! Es tas esmu, Indriķis de Busāžs!

— Es jau zinu, grāf, — atbildēja Remī. — Bet es brīdinu, ja jūs atlauzīsit durvis, es jūs sagaidīšu ar pistolēm rokās.

— Nemuldi, nelaimīgais! — Indriķis izmisis kliedza. — Plūdi, plūdi!…

— Nestāstiet pasakas, grāf. Jūs šai namā ienāksit tikai pār manu līķi.

— Labi!

Jauneklis paķēra kādu milzīgu akmeni un trieca durvīs.

Durvis sašķīda.

Tanī mirklī gar Indriķa ausīm aizsvilpa lode.

Indriķis uzbruka Remī.

Remī izšāva vēlreiz, bet šāviens nesprāga.

— Nemuļķojies! — grāfs uzkliedza. — Nāc šurp un paskaties!

Un viņš aizvilka Remi pie loga, kam ar dūri izsita stiklu.

— Vai nu tu redzi?

Un viņš ar pirkstu norādīja uz balto palagu, kas mirdzēja pie apvāršņa un pletās arvien platāks.

— Plūdi! — Remi izdvesa.

— Jā, plūdi! Pēc piecām minūtēm mēs vairs netiksim ārā. :i

— Madame, — Remi sāka saukt, — madamel

— Nekliedz un nebiedē viņu, Remi. Sagatavo zirgus!

— Viņš to mīl, — nodomāja Remī, — un varbūt arī izglābs. Remī devās uz stalli. Indriķis traucās augšā pa trepēm. Grāfiene jau stāvēja durvis.

Jauneklis satvēra viņu rokās kā bērnu.

Domādama, ka notiek nodevība vai varasdarbi, viņa sāka pretoties.

— Saki, pārliecini viņu, — Indriķis kliedza, — ka es viņu glābju! Remi, kas izveda zirgus, atkliedza:

— Jā, jā, viņš jūs glābj, viņš jūs izglābs! Nāciet, nāciet!

Indriķis nevilcinādamies iznesa jauno sievieti no mājas un gribēja uzlikt savā zirgā. Bet viņa atbrīvojās no grāfa rokām un uzkāpa pati savējā.

— Ko jūs darāt! — Indriķis pārmeta. — Kā jūs novērtējat manu labo sirdi! Mums jābēg ātrāk par putniem!

Grāfiene klusēja. Viņa tik paskubināja zirgu un aizaulekšoja. Bet viņas un Remī zirgi garajā jājienā bija ļoti noguruši. Beidzot Indriķis atkal uzdrošinājās grāfieni traucēt.

— Redzat, ka mans zirgs ir daudz vingrāks. Nezaudējiet laiku. Es negribu, lai jūs uzticētos manām skavām, ņemiet tik manu zirgu, un atstājiet man savējo.

— Pateicos, — grāfiene sausi atbildēja.

— Dzirdiet, ūdens mūs appludinās! — Indriķis izmisis kliedza.

Atskanēja briesmīgs sp>rakšķiens: ūdens pārrāva ciema valni un iebrāzās

ozolu mežā.

Ar saknēm izgāztie koki, māju baļķi, tālā zviegšana un ļaužu kliedzieni ūdens brāzmā radīja tādu skaņu jūkli, ka iespaidoja arī grāfienes nedzīvo sirdi.

Viņa piespieda zirgam piešus, kurš pats, briesmas juzdams, paātrināja gaitu.

Bel plūdi tuvojās. Bēgšanas izredzes kļuva arvien mazākas.

Nams, kurā viņi bija slēpušies, aizgāja straumē kā spalva, piesietā laiva aizpeldēja kā salms, un ūdens valnis jau tuvojās bēgļiem.

Indriķis šausmās iekliedzās.

— Kāpiet nost, jūs esat pazudusi, - viņš sauca. — Varbūt, ka es vēl varu jūs glābt!

— Nē, monsieur, — grāfiene atbildēja.

— Glābiet viņu kaut ar varu, — kliedza Rem;.

Uzticamā kalpa galva jau pazuda viļņos.

Grāfiene iekliedzās un izlēca no sedliem, gribēdama mirt lidz ar Remiju.

— Remī, Remī! — viņa iesaucās.

Remi vēlreiz uzpeldēja virs ūdens un satvēra kādu koku. Viņa zirgs tam sekoja.

Indriķis satvēra grāfieni, uzrāva sedlos, un viņa zirgs aiztraucās kā bulta.

Remi savu dzīvību nenožēloja. Viņš zinaja, ka kundze tiks izglābta.

— Ardievu, ardievu! — viņš kliedza. — Es pirmais atstāju šo pasauli un steidzos pateikt Jam, kas mūs gaida, ka jūs dzīvojat!

Remi apklusa. Ūdens kalns pārklāja viņa galvu, atsviezdams savu virsotni līdz Indriķa kājām.

— Remī, es gribu mirt kopā ar tevi! — grāfiene turpināja kliegt.

— Tad mēs mirsim visi trīs. Pateicos par šo laimi!

Indriķis nolaida jauno sievieti zemē. Bet viņu satrauca dziļš mīlas žēlums, viņš no jauna satvēra grāfieni un izmisuma cīņā ar viļņiem mēģināja glābties.

Gar viņiem peldēja koki un cilvēku liki.

Viens no šiem līķiem pacēla roku un ievaidējās:

— Ardievu! Ardievu!

— Remi! — iesaucās jauneklis. — Es tevi izglābšu!

Viņš satvēra Remi aiz piedurknes un pievilka pie sevis.

Beidzot Indriķa zirgs, ciņā paguris, nogrima dzelmē.

— Tātad jāmirst, — Indriķis čukstēja. — Dievs, ņem manu tīro dzīvību!.. Bet jūs, — viņš pavērsa savu nogurušo galvu pret dievināto sievieti, — jūs ņemiet manu dvēseli, kas pieder jums.

Tajā mirklī Remī atkal pazuda viļņos. Pretošanās liktenim bija veltīga.

Kad viņš jau bija sagatavojies nāvei, atskanēja līksms kliedziens.

Remi bija aizpeldējis lidz laivai, ko plūdi bija aiznesuši no viņu naktsmītnes. Laivas dibenā gulēja airi un virve.

Viņš pasvieda virvi Indriķim. Driz vien jauneklis un grāfiene atradās laivā. Tad tajā ierāpās arī Remī.

Dzimstošās dienas pirmie stari apgaismoja pārplūdušo līdzenumu un bezmērķībā klistošo laivu.

Divi simti soļu attālumā kā sala okeānā slējās neliels pakalns.

Indriķis sāka airēt uz pakalnu, kurp tos dzina ari straume.

Beidzot viņi visi tris atradās uz sauszemes. Viņš izvilka laivu krastā. Viņi bija glābti, vismaz pagaidām.

Viņi sāka aplūkot trakojošo straumi, kurā jaucās franču kareivju un viņu zirgu līķu kaudzes un dažādie ieroči. Remī bija ievainots plecā. Viņa kundzei tikai sala.

Tālē, pie apvāršņa, viņš saskatīja tumšas ugunis.

— Grāf, kā jums šķiet, ko šīs ugunis nozīmē? — jautāja Remī.