Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Abu lielās franču armijas atlieku vēstneši drosmīgi turpināja ceļu, kas nemaz neizrādījās tik bīstams.

Beidzot abi jātnieki atradās divsimt soļu attālumā viens no otr?

— Francija! — iesaucās jātnieks no pakalna un pacēla savu cepuri ar balto spalvu.

— Tu! — iesaucās Indriķis.

— Brāli, tu! — attrauca otrs jātnieks.

Zirgi traucās uz priekšu, un, kareivjiem abās pusēs skaļi gavilējot, brāļi apskāvās.

Ciems un pakalni kļuva tukši. Visi devās uz abu brāļu atrasto ceļu.

Drīz vien abas nometnes savienojās. Uz ceļa, kur visi bija cerējuši atrast nāvi, stāvēja trīs tūkstoši franču un sauca:

— Lai dzīvo Francija!

— Biedri, — kāds virsnieks aizrādīja, — sauciet: lai dzīvo admirālis, jo viņš mūs izglāba!

— Lai dzīvo admirālis! — atskanēja jūsmīgas gaviles.

— Kur ir hercogs? — Zojēzs jautāja brālim.

— Liekas, ka miris.

— Vai šī vēsts ir ticama?

— Kāds virsnieks redzējis viņa noslīkušo zirgu un pazinis viņa zābaku.

— Lūk, nelaimīga diena Francijai!

Pēc divām stundām Zojēzs, taurēm skanot, iegāja ciemā un novietoja karaspēku. Visur kareivji viņu sagaidīja kā cēlāko glābēju. Kad brāļi beidzot palika vieni, admirālis jautāja:

— Bet kā tu nokļuvi Flandrijā?

— Dzīve Parīzē man apnika, un es devos meklēt tevi, — paskaidroja Indriķis.

— Aiz mīlas?

— Nē, aiz izmisuma. Bet nu es vairs nemīlu.

— Tu esi prātīgs, brāl… Šī sieviete nebija tevis vērta. Viņas mīla, ja tu to arī būtu ieguvis, vairs neatalgotu tavas ciešanas.

Indriķis satvēra brāļa roku.

— Tu esi netaisns, Zojēz!

— Nē.

— Tu šo sievieti nepazīsti!

— Un arī negribu pazīt.

— Cik tu laimīgs, ka nemīli. Bet lai paliek mīla. Parunāsim par kara darbību. Ko tu domā darīt?

— Palikt uz vietas šajā izdevīgajā nocietinājumā un izsūtīt nelielu nodaļu izlūkos.

— Uztici man šīs nodaļas vadību.

— Nē, tas ir bīstami, Indriķi. Es negribu, ka tu mirtu tik vienkāršā vai nelietīgā nāvē.

— Neliedz, es būšu uzmanīgs, Zojēz, un solu atgriezties.

— Labi, tagad es saprotu.

— Ko?

— Tu gribi pamēģināt, vai slava nemīkstinās tavas nepielūdzamās skaistules sirdi.

— Varbūt.

— Tā ir taisnība. Reizēm sievietes pretojas lielai mīlai, bet padodas niecīgam spožumam.

— Vai es varu doties ceļā jau šovakar?

— Jā, Indriķ! Mēs nevaram vilcināties.

— Cik cilvēku tu dosi?

— Simtu.

— Vari dot arī mazāk.

— Nē. Bet tikai ievēro, ka tev jācīnās ar līdzīgu naidnieku, neļauji sevi pārspēkam vienkārši nokaut.

. Apsolu! Vai tev nav kādu slepenu pavēlu?

— Neizpaud, ka hercogs ir miris. Pavairo manus spēkus, un, ja atrod hercogu, (aunā cilvēka un nožēlojamā karavadoņa līķi, liec to ievietot ozola šķirstā un apbedīt Sentdenā.

— Labi. Vai tas ir viss?

— Viss.

— Cik- tu esi labs!

Jaunek)i vēlreizi apskāvās un šķīrās.

Iepriecinātais Indriķis steidzās pie Diānas un Remī.

— Sagatavojieties, — viņš paziņoja, — pēc stundas ceturkšņa mēs dosimies ceļā. Nama pagalmā jūs atradīsit divus apseglotus zirgus, izmantojiet tos un klusēdami pievienojieties mūsu vadam.

Tad viņš pavēlēja sataurēt žandarmu vadu.

— Biedri, — Indriķis pavēlēja, — mans brālis admirālis, nodeva jūs manā rīcībā. Mēs dosimies noskaidrot armijas stāvokli. Uzdevums ir bīstams, bet visu labā tas jāveic. Kas vēlas piedalīties izlūkošanā?

Pieteicās visi trīssimt kareivji.

— Pateicos, bet es varu izvēlēties tikai simtu. Lai izšķir loze!

Kamēr žandarmi lozēja, Zojēzs deva brālim beidzamos norādījumus.

— Dodies līdz Šeldai. Pie Rupelmondas tu atradīsi laivas. Bet es ceru, ka līdz turienei pārtikas dēj tev nebūs jāiet.

Indriķis gribēja iet.

— Pagaidi, — Zojēzs viņu aizturēja, — tu aizmirsi galveno. Mani ļaudis sagūstījuši trīs zemniekus. Es tev došu vienu par pavadoni. Tikai neesi žēlsirdīgs: pirmajā aizdomīgajā gadījumā — lodi pierē vai dunci krūtīs.

Tad viņš brāli maigi apskāva un deva mājienu doties ceļā.

Izlūku ceļš bija grūts. Bieži vien cilvēki un zirgi grima dubļos.

Reizēm mežu ielokos manīja aizbēgam tumšus rēgus. Tie bija zemnieki, kas baidījās krist naidnieku rokās.

Vietām viņi sastapa badā mirstošus frančus, kas šai purvājā izdvesa pēdējos elpas vilcienus.

Tris stundās viņi bija nojājuši divus ljē un sasnieguši Rupelas krastu. Akmeņainais ceļš kļuva vēl grūtāks. Vairāki zirgi salauza kājas. No kraujas daži zirgi ar visiem jātniekiem iegāzās upē. No pretējā krasta viņus vairākas reizes apšaudīja, ievainojot divus kalpus un vienu žandarmu. i \

Trīs ljē no Rupelmondas žandarmi sastapa sešus franču kareivjus, kas uz uguns cepa zirga kāju, vienīgo barību, ko viņi divās dienās bija sameklējuši.

Tālāk satika vēl četrus līdzbiedrus.

Beidzot visi sasniedza Šeldas krastu. Bija tumša nakts. Žandarmi ieraudzīja divus cilvēkus, kas lūdza pārcēlāju pārvest otrā krastā.

Pārcēlājs atsacījās.

Žandarmu virsnieks prata holandiski. Viņš aizlīda priekšā un dzirdēja šādu sarunu:

— Jūs esat franči, jums ir jāmirst.

Viens bēglis pieskrēja pie pārcēlāja, satvēra tā kaklu un sauca:

— Ja nepārcelsi, mirsi!

— Turiet, turiet biedri! — iesaucās virsnieks un traucās pie upes.

Kamēr abi franči pagriezās, pārcēlājs ielēca laivā un ātri aizirās.

Bet viens žandarms iejāja jāšus upē un ar pistoles šāvienu laivinieku nogalināja.

Laiva, vidu nesasniegusi, viļņu nesta, atkal pienāca malā. Abi svešie pirmie ielēca laivā.

— Mēs esam flotes virsnieki, — viņi paskaidroja, — bet jūs, kā liekas, Onīsas žandarmi.

— Jā, monsieur. Vai nepievienosities mums?

— Labprāt.

Ilgākā apspriedē viņi nolēma doties uz Rupelas ieteku Šeldā.

— Tur atrodas vesels ciems, — kāds paskaidroja.

— Žandarmi, uz priekšu! — Indriķis pavēlēja. — Lai divi no jums vada laivu.

— Mēs vadīsim laivu, — paskaidroja viens no jūras virsniekiem.

— Labi, — Indriķis piekrita. — Tikai pie ciema esiet atkal pie mums.

— Bet ja laivu mums atņems?

— Simts soļus no ciema jūs sastapsit desmit vīrus, kas laivu apsargās.

— Uz redzi! — virsnieks atsveicinājās.

Laiva aizpeldēja.

— Savādi, šī balss man bija pazīstama, — Indriķis prātoja.

Pēc stundas viņi sīvā cīņā iekaroja spāniešu ieņemto ciemu. Gūstekņus atbruņoja un ieslodzīja. Ari citur izlika sardzi.

Vairums kareivju dabūja spāniešu pagatavotās vakariņas. Spāniešu gūstekņu cietumam pretējā namā Indriķis otrajā stāvā izvēlējās istabu Diānai un Remi.

Vakariņās nama zālē bija aicināti arī abi jūras virsnieki.

Indriķis pārlūkoja zāli.

Pie griestiem pakārtās vara lampas palsi apgaismoja plašo istabu, izplatot vairāk dūmu nekā gaismas.

Uz galda atradās kviešu maize, cūkas gaļa un alus. Ēdiens izsalkušajiem ļaudīm radīja lielisku ēstgribu.

Indriķim piedāvāja goda vietu.

Viņš apsēdās un lūdza savu biedrus sākt. Atskanēja nažu, dakšiņu un porcelāna šķīvju šķindoņa.

— Kur gan ir mūsu abi jūras virsnieki? — Indriķis ievaicājās.

— Lūk, galda galā.

Jūrnieki sēdēja vistumšākajā stūrī.