Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— Kungi, jūs esat visliktākajā vietā un nekā neēdat,- Indriķis

aizrādīja.

— Pateicamies grāf, mēs esam ļoti noguruši. Ja mēs dabūtu atgulties…

— Vai jūsu biedrs vēlas to pašu?

Un Indriķis vērīgi palūkojās uz otru virsnieku, kas, cepuri dziļi acīm uzmaucis, mēmi klusēja, bet šoreiz no atbildes nevarēja izvairīties.

— Jā, grāf, — viņš neskaidri atbildēja.

Jauneklis nodrebēja.

Indriķis piecēlās un piegāja pie abiem virsniekiem.

— Monsieur, — viņš sacīja pirmajam virsniekam, — vai varat man pakalpot?

— Kā grāf?

— Aplieciniet man, ka jūs neesat monsieur Orilī brālis vai arī pats Orilī.

— Orilī! — visi atkārtoja.

— Un palūdziet savu biedru pacelt cepuri, citādi es viņu dēvētu par augstību un mestos viņa priekšā ceļos

Virsnieks pacēla galvu.

— Anžū hercogs! — virsnieki iesaucās.

— Hercogs ir dzīvs!

— Kungi, — sacīja virsnieks, — jūs vēlējāties redzēt savu uzvarēto un izglābušos hercogu, nu es vairs neslēpšos. Jūs neesat maldījušies: es esmu Anžū hercogs.

— Lai dzīvo Anžū hercogs! — virsnieki uzgavilēja.

— Kungi!

Šie izsaucieni princi sabiedēja.

— Klusāk, klusāk, kungi! — viņš aizrādīja. — Es priecājos, ka esmu izglābies, bet, ja jūs mani nebūtu pazinuši, es pats nebūtu devies pazīstams.

— Kā, augstība? Mēs skumām par jūsu nāvi, jūs to redzējāt un nekā nebūtu teicis? — Indriķis iebilda.

— Nepazīts es daudz ko varēju novērot. Es varēju dzirdēt pat manu bēru runas.

— Jūsu augstība!

— Tiešām, tiešām!

Uz mirkli iestājās klusums.

— Cik cilvēku jūs vadāt, de Busāž? — hercogs apvaicājās.

— Simts piecdesmit.

— O, simts piecdesmit pret divpadsmit tūkstošiem. Tā ir attiecība pie Kannām, kungi.

— Princi, — sacīja Indriķis, — ja mūsu kauju var pielīdzināt kaujai par Kannām, tad mēs esam laimīgāki par romiešiem, jo neesam zaudējuši savu Paulu Emīlu.

— Zvēru, ka Žojēzs bija Antverpenes Pauls Emīls, kas tāpat būs gājis bojā. Vai ne, grāf?

— Nē, viņš ir dzīvs, — Indriķis atbildēja.

— Jo labāk! Kur viņš ir? Es gribu viņu apskaut!

— Viņa nav Šeit, augstība.

— Ievainots?

— Nē, vesels.

— Bet aizbēdzis. O!

— Mans brālis izglābis dzīvību trīs tūkstošiem cilvēku un atrodas kādā ciemā, bet mūs izsūtīja izlūkos.

Hercogs nobālēja.

— Žojēzs izglābis trīs tūkstošus cilvēku! Lai dzīvo Žojēzs! Citādi es atgrieztos Francijā gluži viens. Viss ir zaudēts: slava, gods. Ha, ha, ha!

Pēc šiem smiekliem iestājās smags klusums.

— Bet kā gan Dievs izglāba jūsu augstību? — ievaicājās Indriķis.

— Izbēgu.

— Jūs jokojat, augstība.

— Nē, zvēru! Nejokoju. Vai tu domā, ka tas ir smieklīgi?

— Ko gan citu varēja darīt, grāf? — Orilī steidzās piebilst.

— Klusu, Orilī, — hercogs aizrādīja, — pajautā Senteņāna ēnai, vai nebija jābēg!

Orilī nolieca galvu.

— Kungi, es jums varu pastāstīt, kā Senteņāns mira. Kad viss bija zaudēts, viņš pie manis piejāja ar pieciem simtiem jātnieku. Senteņāns gribēja uzbrukt. Es atraidīju. Viņš nepiekāpās. Mēs samainījām zirgus un viņš aizjāja. Taču viņš nesastapa naidniekus, bet ūdeni. Eņāns ar saviem kareivjiem noslīka, izdarīdams man vēl vienu pakalpojumu. Es varēju visus pārliecināt, ka ir noslīcis Anžū hercogs! Bet flāmiem atriebsimies, mēs atriebsimies, kungi! Es savākšu tādu armiju, kādas pasaulē vēl nav bijis.

— Bet līdz tam, augstība, uzņemieties mana vada vadību, - aizrādīja Indriķis.

— Labi, — hercogs piekrita. — Un vispirms es jums pavēlu krietni paēst, un jums sevišķi, monsieur Busāž.

— Pateicos, es neesmu izsalcis, augstība.

— Tad ejiet pārbaudīt sargus!

— Klausos, augstība.

— Bet par manu atgriešanos lai zina vienīgi virsnieki.

— Labi, augstība.

De Busāžs izgāja no zāles.

Hercogam likās savādi, ka tik dižciltīgs cilvēks kā Busāžs uzņēmies tik niecīgas izlūku nodaļas vadību. Pirmais mēģināja šo savādību noskaidrot.

Apstākļus paskaidroja Enīsas žandarmu priekšnieks, kas nekā ļauna nenojauta un tāpēc gribēja būt vaļsirdīgs.

— Man šķiet, ka Busāžs vispirms ir gribējis pakalpot tēvijai.

— Vispirms? Bet otrkārt?

— Otrkārt — palīdzēt izbēgt kādiem saviem radiniekiem vai draugiem.

— Kurš šeit ir grāfa draugs vai radinieks? Es gribētu viņu apskaut.

— Monsieur, — sacīja Orilī, — monsieur, es daļu noslēpuma nupat noskaidroju. Radinieks, kam Busāžs gribēja palīdzēt izbēgt…

— Nu? — hercogs iesaucās. — Turpini, Orilī.

— Nav radinieks, bet radiniece, monsieur.

— O! Nu, aizvērsim acis un sauksim to par radinieku.

— Tas jums būs arī jādara, augstība, jo vaļējām acīm jūs viņu nesaredzēsit.

— Kā tā?

— Viņa ir tērpusies vīrieša drēbēs.

— O, monsieur, saudzējiet mani! — virsnieks lūdzās.

— Liekas, ka Indriķis šo dāmu ļoti ciena un tenkotājus var sodīt.

— Nebaidies. Tātad Indriķis vadā sev līdzi radinieci, kas ar žandarmiem dzīvo vienā mītnē. Kur ir šī radiniece, Orilī?

— Augšā.

— Augšā, šajā namā?

— Jā, monsieurl Bet klusu! Nāk Indriķis!

— Klusu! — hercogs smiedamies aizrādīja.

Ienākdams zālē, jauneklis dzirdēja hercoga drausmīgos smieklus, kurus nesaprata. Viņš ari neievēroja pārmaiņas apkārtējo sejās.

Indriķis maz pazina cilvēku viltību, un tāpēc viņam nebija ko iebilst, kad hercogs viņu norīkoja sardzē pie upes, kas bija svarīgākā izlūkošanas vieta.

Kad jauneklis piegāja pie žandarmu virsnieka aprunāties, hercogs viņu iztraucēja.

— Noslēpumi! — viņš pasmaidīja.

Žandarms tikai tāpat atzina savu kļūdu un atbildēja:

— Nē, monsieur, grāfs man apvaicājās, cik man ir sausa pulvera.

Ar to viņš gribēja gaisināt hercoga šaubas un iegūt grāfa uzticību.

Kad hercogs pagriezās pret durvīm, virsnieks jauneklim iečukstēja:

— Viņa augstība zina, ko jūs pavadat.

De Busāžs nodrebēja, bet bija jau par vēlu. Hercogs uzaicināja viņu doties uz sargvietu. Indriķim vajadzēja paklausīt.

Indriķis gribēja brīdināt Remī, bet nepaguva. Viņš tikai aizrādīja virsniekam:

— Jūs sargāsit pulveri, vai ne? Papūlieties izpildīt to tikpat labi, kā es esmu to darījis.

— Labi, grāf, — jauneklis atbildēja.

Uz sliekšņa hercogs ievaicājās:

— Kur šis pulveris atrodas?

— Jūsu augstības mītnes namā, — atbildēja Busāžs.

— Nomierinieties, de Busāž, es pats pulveri apsargāšu!

Atgriezies hercogs pamodināja Orilī, kas gulēja uz sola.

— Tu dzirdi?

— Dzirdu, monsieur.

— Vai tu zini, par ko es gribu runāt?

— Par nezināmo dāmu, grāfa radinieci.

— O, Briseles vīns un Luvenas alus vēl tevi nav apdullinājuši.

— Vai jūs vēlaties uzzināt, kas seko monsieur Zojēzam uguni un ūdenī?

— Per miJJe pericula Marlis, — kā teiktu mana māsa Margo. Vai tu viņai aizrakstīji, Orilī?

— Kam, monsieur?

— Manai māsai Margo.

— Ko.

— Ka mēs esam sakauti, velns lai parauj, iznicināti un ka viņai jāuzņemas!

— Kas, monsieurl

— Spānija, kas viņai var uzbrukt kā sniega lavīna.