Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Bet drīz vien Remī pats sāka savu kundzi apkalpot. Orilī cits nekas neatlika, kā gaidīt citu izdevību, lai atklātu svešinieces noslēpumu. Nelīdzēja ne lietus, ne saule; dāma masku nenoņēma. Arī viesnīcās viņa arvien īrēja atsevišķu istabu, kur izmantoja dažādus aizsardzības līdzekļus.

Orilī par to iebilda Remī.

— Vai šī saudzība domāta tikai man? — viņš īgni apvaicājās.

— Nē, visiem, — Remī atbildēja.

— Bet Anžū hercogs viņu redzēja.

— Nejaušība, vairāk nekas. Un tagad mana kundze uzmanās.

Dienas ritēja, ceļinieki tuvojās mērķim. Orilī savu ziņkāri vēl arvien

nebija apmierinājis.

Ceļinieki jau tuvojās Pikardijai.

Orilī, izmantojis visus līdzekļus — gan jokus, gan uzbāzību, — sāka zaudēt pacietību. Viņš, liekas, sāka saprast, ka šī sieviete slēpa liktenīgu noslēpumu.

Reiz viņš atkal mēģināja pierunāt Remī, kas no jauna atteicās.

— Bet gan es tavu kundzi reiz tomēr redzēšu, — Orilī apgalvoja.

— Bez šaubām, bet tad, kad viņa to gribēs, nevis tad, kad jūs vēlēsities.

— Bet ja es izmantošu varu?

Remī acis iemirdzējās.

-r Pamēģiniet, — viņš teica.

Orilī redzēja Remī skatienu. Viņš sāka smieties.

— Kas man par daļu, kas viņa ir! Es taču neesmu viņā iemīlējies, bet hercogs gan. Kad tik jūs man neizbēgat…

— Vai jums tā liekas?

— Nē.

— Mēs arī bez jums turpināsim ceļu uz šatotjēru. Hercogs vēlas mūs redzēt, arī mēs to gribam.

— Teicami, — Orilī apmierinājās.

Remi atgriezās pie savas kundzes.

— Ko viņš teica? — jaunā sieviete jautāja.

— Savu parasto vēlēšanos.

— Mani redzēt?

— Jā.

Diāna zem maskas pasmaidīja.

— Uzmanieties, — Remi brīdināja, — viņš ir ļoti viltīgs.

— Viņš mani neredzēs.

— Bet Šatotjērā viņš jūs tomēr ieraudzīs.

— Vēl līdz šim viņš neko nav nojautis.

— Gan jau Orilī atcerēsies. Viņš tik ilgi ar šīm domām ir nodarbināts.

Pēkšņi piejāja Orilī un viņus iztraucēja. Nejaušais klusums norādīja, ka

Remī ar savu kundzi runājuši kaut ko par viņu. Orilī nelikās ievērojam. Visu turpmāko ceļu viņš bija jautrs un bezbēdīgs.

Remī šī pārmaiņa mulsināja.

Nakti viņi pavadīja kādā pilsētā. Ceļā atkal devās agrā rītausmā, jo bija jāveic tāls gabals. Pusdienā vajadzēja atpūtināt zirgus. Pulksten divos visi trīs ceļu turpināja. Beidzot tālē parādījās Fēras meži.

Mežā viņi iejāja sešos vakarā. Pēc pusstundas iestājās krēsla. Kokos iešalcās stiprs vējš, ar lapām apkaisīdams ceļmalu.

Divu stundu ilgais lietus zemi atmiekšķēja.

Diāna, uzticēdamās zirgam, jāja pie pavadas neturēdamās. Orilī jāja labajā pusē, Remī — kreisajā. Orilī jāja gar lielā dīķa krastu.

Ceļš bija gluži tukšs. Likās, ka arī mežā nav nevienas dzīvības, ja tik biezokni reizēm neiegaudotos vilki, kas juta nakti tuvojamies.

Pēkšņi Diāna juta, ka viņas segli sāka slīdēt. Viņa pasauca Remī, kas nolēca no zirga un noliecās savilkt siksnu.

Tani mirkli Orilī ar dunci pārgrieza Diānas maskas zīda saiti.

Orilī norāva masku un noliecās pie Diānas. Arī viņa pagriezās.

Abu skatieni sastapās. Nevarēja pateikt, kurš no viņiem bija bālāks un drausmīgāks.

Orilī uz pieres juta saltus sviedrus. Viņš nometa dunci un masku un šausmās iekliedzās:

— Augstais Dievs! Grāfiene Monsoro!

— Tu šo vārdu vairs neizrunāsi! — iesaucās Remī, satvēra Orilī aiz viduča un norāva no zirga.

Abi novēlās ceļa vidū.

Orilī izstiepa roku, lai satvertu savu dunci.

— Nē, Orilī, tev jāpaliek šeit, — Remī iesmējās, uzlikdams uz viņa krūtīm celi.

— Es esmu beigts! — Orilī ievaidējās.

— Vēl ne, bet drīz gan.

Remī izvilka nazi. Pazibēja tērauda asmens un pazuda muzikanta kaklā.

Diāna drebēdama nolūkojās drausmīgajā skatā.

Ieraudzījusi asinis, viņa sagrīļojās un paģība.

Remī pārmeklēja Orilī, paņēma maisiņus ar zeltu, piesēja līķim pie kakla akmeni un iesvieda upuri dīķī.

Tad viņš netīrajā ūdeni noskaloja rokas, pacēla vēl arvien paģībušo Diānu, novietoja viņu uz sava zirga, uzkāpa pats viņējā un devās ceļā. Orilī zirgs, vilku kaucienu sabiedēts, pazuda meža biezoknī. Kad Diāna atguva samaņu, abi jātnieki klusēdami turpināja ceļu uz Šatotjēru.

Otrā dienā pēc notikuma Fēras mežā, kas atstāstīts iepriekšējā nodaļā, Francijas karalis izkāpa no vannas ap deviņiem rītā.

Kalpotājs, ietinis viņu vieglā vilnas segā un divos persiešu palagos, aizgāja. Ienāca bārddziņi un ģērbēji, kurus drīz vien nomainīja iesmaržotāji un galminieki.

Tad viņš pasauca galda pārzini un paziņoja, ka neieturēs parasto kārtību, jo jūtot lielisku ēstgribu.

Šī patīkamā vēsts izplatījās visā Luvrā. Kad ienāca gvardes pulkvedis Kriljons, karaļa virtuvi pildīja smaržaini trauki.

— Nu, Kriljon, šorīt dari ko gribi, tikai neliec man būt karalim, — sacīja Indriķis. — Es esmu tik laimīgs. Es gribētu lidot. Es esmu izsalcis, vai tu saproti?

— Saprotu, sire, — atbildēja pulkvedis, — kā to var saprast izsalcis cilvēks.

— O, tu arvien esi izsalcis.

— Ne arvien, sire. Es esmu izsalcis tikai trīs reizes dienā. Bet jūs, sirel

— O, mans draugs, vienreiz gadā un tikai tad, kad saņemu labas ziņas.

— Tātad jūs esat dabūjis labas ziņas, sirel Ļoti labi.

— Es neko neesmu dabūjis.

— Arī no Navarras ne?

— Nē.

— Liekas, ka tur guļ. Bet no Flandrijas?

— Neko.

— Tur laikam kaujas. Bet no Parīzes?

— Arī neko.

— Tur laikam muld par sazvērestībām.

— Vai par bērniem, Kriljon, es ceru, ka man būs bērns.

— Jums, sirel — Kriljons pārsteigts iesaucās.

— Karaliene esot nosapņojusi, ka viņa bijusi grūta.

— Priecājos, ka jūsu augstībai tik agri iegribējies ēst. Ardievu, sire!

— Ardievu, Kriljon, ardievu!

— Tā kā jūs, sire, esat izsalcis, jūs varētu mani ielūgt brokastīs.

— Kāpēc?

— Melš, ka mūsu karalis pārtiekot no gaisa. Es tagad to varētu noliegt.

— Nē, Kriljon, lai viņi melš vien. Es nedrīkstu ēst kā visi. Karalim arvien jābūt diženākam par pavalstniekiem. Ej vien, Kriljon. Tu esi labs kalps un nederi galminiekos.

— Un tāpēc augstība mani neielūdz brokastīs, — Kriljons pasmaidīja un palocījās. Viņš aizgāja apmierināts.

Kad Kriljons izgāja, tūlīt uzklāja galdu.

Ēdieni bija lieliski. Karalis bija jau norijis jaunu irbīšu cepeša ceturto kumosu, kad viņam aiz muguras atskanēja viegli soļi. Kāda pazīstama balss ierunājās:

— Labu ēstgribu! Karalis pagriezās.

— čiko!

— Pareizi!

Un Čiko, kā parasti, paņēma šķīvi un dakšiņas un mierīgi sāka ēst austeres.

— Tu atgriezies!

— Klusu!

Čiko izmantoja karaļa izbrīnu un pievilka sev tuvāk irbītes.

— Pagaidi, tās ir manējās! — karalis iesaucās. Čiko sadalīja cepeti divās daļās.

Kad viss bija apēsts, Čiko sacīja:

— Labrīt, kā klājās, Indriķi? Tu šorīt esi ļoti jautrs. Kāpēc?

— Tāpat.

— Ļoti labi. Bet vai tev nav vēl kaut kas, ar ko pamieloties?

— Ievārījums, rieksti!

— Nē, nē! Tava virtuve kļūst sliktāka, tavā galmā vairs nevar dzīvot.