Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— Vai Navarras karaļa galmā dzīve ir labāka? — Indriķis smiedamies jautāja.

— Gandrīz vai.

— Tad tur ir notikušas lielas pārmaiņas.

— Tu uzminēji.

— Pastāsti par savu ceļojumu.

— Labprāt. Ar ko lai sāku?

— Pastāsti par savu ierašanos Navarrā.

— Labi.

— Ko darīja Indriķis?

— Mīlinājās.

— Ar Margo?

— Nē!

— Savādi. Viņš vēl arvien ir neuzticīgs Francijas princesei. Kas ir viņa mīļākā?

— Fosēza.

— Tātad Margo ir pameita?

— Kā jau sieva.

— Un viņa atriebjas?

— Es domāju gan. Indriķis priekā berzēja rokas.

— Ko viņa darīs? Vai viņa negrib savu brāli Indriķi aicināt pret savu vīru Anrī?

— Varbūt.

— Tu viņu redzēji?

— Jā.

— Ko viņa darīja?

— Gatavojās kļūt par vecmāmiņu.

— Ciko!

— Jā, māsa Margo gatavojas dzemdībām.

— Kā, Margo būs bērns? — Indriķis nobālis iesaucās.

— Ne viņai, bet viņas vīram. Tu jau zini, ka Valuā nav visai auglīgi.

— Kam tad būs bērns?

— Fosēzai.

— Es nekā nesaprotu.

— Es arī ne. Bet man nav jāpaskaidro, līdz tu sāc saprast.

— Kāpēc viņa tā pazemojas?

— Cīņā vienam taču ir jāpadodas. Tava māsa bijusi vājāka par Indriķi. Tas ir viss.

— Priecājos.

— Tu esi slikts brālis.

— Gan jau radīsies jauna mīla, un tad viņi pavisam saķildosies.

— Šī jaunā mīla ir jau klāt, Indriķi.

— O!

— Saki!

— Un vai man jāsaka, par ko es baidos?

— Jā.

— Es baidos, ka šī mīla viņus pavisam samierinās.

Un Čiko atstāstīja karalim rūgto patiesību par Kaoras ieņemšanu.

— Velns un elle! — iesaucās karalis. — Manu pilsētu! Viņš ir ieņēmis manu pilsētu!

— Tu negribēji to dot, un viņš pats to paņēma. Jā, lūk, vēstule, ko viņš uzticēja nodot Francijas karalim.

Čiko izvilka no kabatas kādu aploksni un pasniedza Indriķim. Tā bija uzveiktajā Kaorā rakstītā vēstule.

Karalis izlasīja vēstuli gluži pārskaities.

— O, viņi mani ir nodevuši! — Indriķis kliedza. — Bearnietim bijis plāns, par kuru es neko nenojautu.

— Mans dēls, rāms ūdens arvien ir bīstamāks, — aizrādīja Čiko.

— Ej pie velna ar savām parunām! Čiko devās uz durvju pusi.

— Paliec! Čiko palika.

— Kaora ir ieņemta!

— Lieliski! — Čiko paskaidroja.

— Vai viņam ir ģenerāļi, vadoņi?

— Nav. Bearnietis ir pārāk nabags. Viņš pats veic visu.

— Un viņš arī kaujas?

— Nevar teikt, ka viņš tūlīt būtu meties ugunīs. Viņš vispirms apslapināja pirkstus, padomāja un tad metās izkausētajā svinā kā salamandra.

— Lai velns parauj! — Indriķis iesaucās.

— Tici man, Indriķi, tur bija traki karsts. Karalis piecēlās un sāka staigāt.

— Tas man ir vislielākais trieciens. Par mani zobosies. Par laimi es aizsūtīju Fransuā palīgus. Antverpene man atlīdzinās Kaoru. Ziemeļi nomazgās dienvidu kaunu.

— Āmen, — noteica Čiko, pabeigdams ēst saldēdienu. Tajā mirklī atvērās durvis, un sargkareivis vēstīja:

— Grāfs de Busāžs.

— O, ko es tev teicu, Čiko! Nāciet iekšā, grāf, nāciet iekšā! Sargkareivis atvēra durvis, un parādījās skaists jauneklis. Viņš lēni tuvojās un palocījās.

— Vēl arvien bāls, — sacīja karalis. — Esi jautrāks un nestāsti priecīgas vēstis ar skumju seju! Runā, de Busāž! Tu nāc no Flandrijas?

— Jā, sire.

— Tu steidzies?

— Jā, sire.

— Kam pieder Antverpene?

— Orānas princim, sire.

— Bet vai mans brālis negāja turp?

— Gāja, bet tagad dodas uz Šatotjēru.

— Viņš armiju ir pametis?

— Armijas nav, sire.

— O! — karalis atkrita krēslā. — Bet Žojēzs!

— Mans brālis ar saviem virsniekiem varonīgi aizstāvēja veselas armijas atkāpšanos, un tagad ar atlikušo karaspēku apsargā Anžū hercogu.

— Uzveikts! — karalis izdvesa.

Pēkšņi viņa acis mežonīgi iezalgojās.

— Tātad Holande manam brālim ir zudusi?

— Noteikti, sire.

— Nabaga Fransuā, — Indriķis pasmaidīja. — Kā viņš gribēja valdīt. Cik gūstekņu?

— Ap divi tūkstoši.

— Kritušo?

— Tikpat daudz. Kritis arī Senteņēns.

— Arī!

— Jā, noslīka.

— Noslīka? Vai jūs metāties Šeldā?

— Šeldā uzbruka mums.

Grāfs sīki atstāstīja drausmīgā kara gaitu. Indriķis noklausījās valdnieka diženumā. Kad Busāžs bija beidzis, viņš piegāja pie svētbildes un nometās ceļos. Viņš atgriezās apmierināts.

— Liekas, ka es esmu izturējies tā, kā karalim pieklājas? Bet tagad parunāsim, de Busāž. Jūs ar brāli esot bijuši varoņi. Kādu atalgojumu tu vēlies?

— Es neko neesmu pelnījis. Bet mans brālis izglāba veselu armiju.

— Es to pūlēšos atalgot. Ko tu prasi?

— Sire, man apnikusi dzīve, es gribu mirt. Bet es gribu mirt godīgā nāvē. Ļaujiet man to, augstība.

— Mans draugs… — karalis iesāka.

Čiko pacēla galvu un ziņkāri palūkojās uz jaunekli.

— Sire, — grāfs turpināja, — es gribu doties pie Dieva, pie nelaimīgo sarga. Dodiet man izdevību iestāties klosterī, jo mana sirds dzīve jau mirusi.

Čiko klausījās jaunekļa skumjās. Viņa spožais skatiens nodzisa, slaidais augums salīka. Viņu iespaidoja de Busāža likteņa bezcerība.

— Bet vai pārbaudījumu tu nebaidies? — karalis jautāja.

— Nē, nē, sire. Es nekā nebaidos. Es gribu aiziet no pasaules, gribu padoties baznīcas likumiem.

— Nabaga de Busāžs, — karalis nopūtās. — Man šķiet, viņš būs labs sprediķotājs, vai ne, Čiko?

Čiko neatbildēja. Grāfs turpināja:

— Man būs jācīnās ar ģimeni. Mans brālis, kardināls, mani atrunās un noraidīs. Sire, jūs esat visspēcīgs. Izpildiet manu lūgumu. Augstība, izlūdzieties Romas atļauju! Es gribu kalpot Dievam!

Karalis smaidīdams piecēlās, satvēra grāfa roku un sacīja:

— Es izpildīšu tavu vēlēšanos, mans dēls. Tu gribi piederēt Dievam. Labi. Tas ir visu valdnieku Valdnieks.

— Pateicos, sirel — iesaucās jauneklis un dedzīgi noskūpstīja karaļa roku.

De Busāža seja noskaidrojās. Viņš palocījās un atstāja istabu.

— Laimīgais! — iesaucās Indriķis.

— Neesi greizsirdīgs. Tu esi tikpat nožēlojams, sire, — iebilda Čiko.

— Saproti mani, Čiko. Viņš kļūs par mūku, par Dieva kalpu!

— Velns lai parauj! Kas tev liedz sekot viņa paraugam? Es pazīstu kardinālu, kas ar Romu ir labākos «sakaros nekā tu. Viņš tev izpalīdzēs. Šis kardināls ir Gīzs.

— Čiko!

— Un tevi apcirps vismaigākās rokas, kas nenodarīs nekādas sāpes.

— Skaistākās rokas?

— Ko tu vari iebilst pret hercogienes Monpansjē rokām?

Karalis savilka uzacis. Viņa seja bija kļuvusi ļoti bāla.

— Labi, labi, — karalis noņurdēja, — lai paliek.

— Pareizi, - iebilda Čiko, — tevi šādas sarunas ģarlaiko. Parunāsim kaut ko, kas var interesēt mani.

Čiko vēl nebija beidzis, kad uz sliekšņa parādījās sargkareivis un ziņoja:

— Viņa augstības hercoga Gīza sūtnis.

— Vienkāršs kalps vai muižnieks?

— Kapteinis, sire.

— Lai ienāk!

Tūlīt ari ienāca žandarmu kapteinis ceļa tērpā un kā parasti sveicinādams palocījās.