Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Čiko apsēdās krēslā, pagriezis durvīm muguru, un nogrima domās, kad Giza sūtņa pirmie vārdi lika viņam nodrebēt.

Viņš pavēra vienu aci.

Sūtnis atradās soļus desmit no krēsla, kurā sēdēja Čiko. Viņu slēpa augstā atzveltne, bet viņš pats varēja visu novērot.

— Jūs ieradāties no Lotringas? — karalis jautāja sūtnim. — Bet vai mans brālis nejāja turp?

— Nē, sire, no Suasonas, kur hercogs man nodeva jums rakstītu vēstuli.

Čiko acis dzirkstīja.

Gīza sūtnis atpogāja kamzoli un izvilka nevis vienu, bet gan divas vēstules, kas mīkstās lakas dēļ bija salipušas. Kaut gan kapteinis izņēma vienu, otra nokrita uz grīdas.

Čiko acis vēroja nokritušo vēstuli kā kaķis peli.

Viņš redzēja, kā sūtnis samulsa. Taču Indriķis neko neievēroja. Viņš mierīgi atplēsa vēstuli un sāka lasīt.

Sūtnis savukārt mēģināja pētīt karaļa sejas izteiksmi.

— O, tēv Boromē, — čukstēja Čiko. — O, kaptein, tu pasniedz karalim vienu vēstuli, bet kabatā tev ir divas. Pagaidi, draugs, pagaidi!

— Ļoti priecājos! — karalis sacīja, kad hercoga vēstuli bija uzmanīgi izlasījis. — Ejiet, kapteini, un pasakiet hercogam, ka es ļoti pateicos.

— Vai augstība neuzrakstīs vēstuli? — sūtnis jautāja.

— Nē, pēc mēneša mēs satiksimies, un tad es personīgi pateikšos. Ejiet!

Kapteinis palocījās un izgāja.

— Tu redzi, Čiko, — sacīja karalis, kas domāja, ka Čiko ir aizmidzis, — ka Gīzs nav ne krāpnieks, ne skauģis. Hercogs uzzinājis par notikumiem Navarrā. Viņš baidās, ka tagad hugenoti sacelsies, jo Vācija solījusi Navarrai palīdzību. Uzmini, ko viņš dara?

Čiko neatbildēja.

— Viņš man piedāvā savu karaspēku, — Indriķis turpināja. — Ko tu par to saki, Čiko?

Klusums.

— Tu esi palicis kurls, draugs. Tu esi stūrgalvīgs kā spānieša mūlis,

Čiko vēl arvien neatbildēja. Indriķis sāka uzbudināties.

— Blēdi, tu būsi aizmidzis.

Karalis piegāja pie krēsla.

— Vai tu reiz atbildēsi?

Bet Čiko nevarēja atbildēt, jo viņa tur nebija. Krēsls bija tukšs.

Karalis pārskatīja istabu. Čiko bija pazudis. Indriķi pārņēma bailes. Čiko bija sātaniska daba.

Viņš pasauca Nambu, savu miesassargu. Tas bija veselīgs un spēcīgs virs.

Nambu pārliecināja karali, ka pirms piecām minūtēm Čiko ir atstājis Luvru.

Nambu bija taisnība. Čiko iespējami klusi bija atstājis karaļa pili. Kādā palieveni viņš apstājās, lai salabotu piesi. Viņš gaidīja.

Driz vien parādījās arī Gīza sūtnis. Viņa gaita bija visai lepna: viņu sveicināja visi sargkareivji, un karalim pret Gīzu nebija bijis nekādu aizdomu. Tas viņu iepriecināja. Uz paceļamā tilta viņu pārsteidza piešu šķindoņa.

Viņš pagriezās, domādams, ka nu karalis licis viņu pasaukt atpakaļ. Sūtnis bija gluži pārsteigts, ieraudzīdams smaidam nolādētā paziņas Roberta Brikē seju. .

Boromē grini savilka muti.

— Pie velna! — viņš iesaucās.

— Deviņas raganas! — Čiko atbalsoja.

— Mans miesīgais pilsonis!

— Mans svētais tēvs!

— Bruņucepurē!

— Un bruņās!

— Ļoti priecājos jūs redzēt.

— Es arī!

— Jūs esat viltīgs cilvēks, monsieur Brikē!

— Vai es, cienījamais?

Jakobīņu klosteri jūs mēģinājāt iegalvot, ka esat vienkāršs pilsonis. Jūs esat viltīgāks par prokuroru un varonīgāks par kapteini.

— O! — Čiko labsirdīgi nopūtās. — Bet ko es lai saku par jums?

— Par mani?

— Jā.

— Kāpēc?

— Lai sevi pārliecinātu, ka jūs esat mūks. Jūs esat viltīgāks par pāvestu. Tagadējais pāvests taču ir īsts naktssargs.

— Ko jūs runājat!

— Vai es kādreiz esmu melojis?

— Sniedziet roku, draugs.

Un Boromē izstiepa savu roku.

— Klosteri gan jūs neizturējāties tik pieklājīgi, — sacīja Čiko.

Ceļš, pa kuru Boromē veda Čiko, nejauzdams, ka arī viņš to zina, atgādināja gaskonietim viņa jautro jaunību.

Drīz vien parādījās Svētā Zaķa iela, tad Svētā Benuā klosteris, bet gandrīz iepretim klosterim viesnīca «Pilnības rags", mazliet novecojusi, apbirzusi, bet vēl arvien apdēstīta platānām un kastaņām, bet iekšā ar spodrām glāzēm un mirdzošiem traukiem, kas viesnīcniekam atnesa tik daudz sudraba un zelta.

Čiko salīcis un saviebies sekoja Boromē. Viesnīcas «Pilnības rags" saimnieks viņu pat neievēroja.

Boromē pamāja viesnīcniekam un uzprasīja:

— Vai istaba ir brīva?

— Brīva!

— Iesim, — Boromē aicināja.

Un viņš ieveda Čiko pazīstamajā mazajā istabiņā.

— Pagaidiet mani šeit, — Boromē aizrādīja. — Es iešu likt lietā pastāvīgo viesu priekšrocības.

— Kādas?

— Pašam nokāpt pagrabā un izvēlēties vīnu, ko mēs abi izdzersim.

— Jauka priekšrocība, — Čiko piekrita. — Ejiet.

Boromē izgāja.

Kad durvis bija aizvērušās, Ciko noņēma no sienas gleznu. Aiz tās atradās sprauga, pa kuru neievērots varēja aplūkot lielo zāli.

Čiko zināja šo spraugu, jo tā bija viņa darbs.

— Tu gribi mani piekrāpt. Palūkosim kaptein, kurš kuru uzveiks!

Un Čiko, grīni smaidīdams, sāka lūkoties pa spraugu.

Viņš ieraudzīja Boromē sarunājāmies ar Bonomē.

No kapteiņa lūpu kustībām Čiko noprata, ka viņš Bonomē sacīja:

— Atstāj istabu mūsu rīcībā un nekādā gadījumā netraucē.

Tad Boromē paņēma lukturi un devās uz viesnīcas ,.Pilnības rags"

pagrabu.

Čiko savdabīgi pieklauvēja pie spraugas.

Bonomē nodrebēja.

Čiko pieklauvēja vēlreiz.

Bonomē iesteidzās istabiņā un izbailēs sastinga. Viņš, tāpat kā visi citi, bija domājis, ka Čiko ir miris un tagad no viņa šķietamās ēnas pārbijās.

— Ko tas nozīmē? — Čiko jautāja. — Kāpēc tu vairs nepaklausi?

— Dārgais Čiko, vai tas esat jūs vai jūsu ēna? — Bonomē murmināja.

— Vai nu es pats, vai mana ēna, bet tev vajadzēs pakļausit.

— Vai jūs par to šaubāties? Pavēliet!

— Lai šeit notiktu kas notikdams, Bonomē, ierodies tikai tad, kad es tevi saukšu.

— Viegli izpildāms uzdevums, monsieur Čiko. Ari jūsu biedrs pavēlēja to pašu.

— Bet viņš nesauks. Saucējs būšu es. Bet, ja viņš sauc, neklausiet.

— Labi, monsieur.

— Tagad kaut kā aizraidiet projām visus pārējos savus viesus, lai mēs justos kā Lielajā piektdienā.

— Pēc desmit minūtēm viesnīcā nebūs neviena kaķa, monsieur Čiko.

— Ejiet, Bonomē, ejiet. Jūs esat godavīrs! — Čiko uzslavēja.

— Ak, Dievs! — Bonomē nopūtās. — Kas gan manā mājā viss nenotiek!

Ceļā viņš satika Boromē.

— Klausies, — tas brīdināja, — pēc desmit minūtēm tavai viesnīcai jābūt tukšai.

Bonomē piekrizdams palocīja galvu.

Boromē ienāca istabā un atrada savu biedru sēžot krēslā ar izstieptām kājām un smaidu uz lūpām.

Pēc desmit minūtēm viesnīcu «Pilnības rags" atstāja beidzamais viesis.

Kad kapteinis ienāca istabā ar divpadsmit pudelēm rokās, Čiko viņu sagaiaīja smaidīdams, un Boromē noturēja viņu par muļķi.

Boromē sagatavoja dzērienus. Pēc tam abi lika pasniegt uzkožamos. Kad Bonomē izgāja, paziņas sāka mieloties. Visomulīgākais bija Čiko.

— Zvēru, tas ir lielisks burgundietis! — viņš slavēja. Pēc trešās pudeles Čiko pacēla acis pret debesīm.