Aleksandrs Dimā (tēvs): ČETRDESMIT PIECI

— Liekas, ka mēs dzeram, lai piedzertos, — viņš sacīja. — Nekas, turpināsim. Man ir izturīga galva.

Un katrs iztukšoja vēl vienu pudeli.

Vīns Čiko mēli atraisīja, bet Boromē — saistīja.

— Ko tu klusē, draugs? Vai tu sev netici? — Čiko vaicāja.

— Tu sāc muldēt. Cik tev vajag pudeļu?

— Kam?

— Lai būtu jautrs.

— Četras.

— Lai noreibtu?

— Vēl pieliec sešas.

— Lai piedzertos?

— Pareizini ar divi.

— Gaskonietis! — Boromē nodomāja. — Viņš jau ākstās pēc ceturtās pudeles.

Čiko piecēlās un devās pie Boromē, lai paņemtu piekto pudeli.

— Vai jūtat?

— Ko?

— Zemestrīci.

— Zemestrīci?..

— Pie velna! Labi, ka viesnīca «Pilnības rags" ir uzbūvēta kārtīgi, jo tā turas uz iesma.

— Uz iesma?

— Protams. Citādi mēs taču negrieztos.

— Pareizi! — Boromē piekrita. — Es nezināju iemeslu.

— Jūs neesat latīnists. Jūs neesat lasījis Dc Natūra rerum, tad jūs zinātu, ka nav darbības bez cēloņa.

— Tātad jūs arī esat kapteinis? - Boromē jautāja.

— No galvas līdz kājām.

— Kādēļ jūs pie Modesta bijāt pilsoņa tērpā?

— Bet kāpēc jūs bijāt mūka tērpā? Dots pret dotu! Un viņi sniedza viens otram roku.

— Un jūs gribat zināt, kāpēc es bijis ģērbies kā pilsonis?

— Jā.

— Es esmu karaļa spiegs.

— Ko jūs klosteri spiegojāt?

— Visu. Pašu Modestu, brāli Boromē, mazo Zaķu, visu klosteri.

— Un ko jūs atklājāt?

— Ka tēvs Modests ir liels lops.

— Tur nevajag lielas mākslas.

— Atvainojiet! Indriķis III domā, ka pāters ir liels debesu spīdeklis.

— Gan jau mēs reiz redzēsim. Tālāk?

— Tālāk es atklāju, ka mūks Boromē ir kapteinis.

— Jūs to tiešām atklājāt?

— Tūlīt.

— Tālāk?

— Tad es atklāju, ka Zaks vingrinās ar rapieri, līdz būs jāstrādā ar zobenu.

— Ko tu vēl atklāji?

— Vīnu! Bez tā es neko neatceros.

— Ievēro, tā būs sestā pudele! — Boromē iesmējās.

— Tāpēc es arī reibstu. Mēs taču atnācām ne pļāpāt, bet dzert.

— Mēs atnācām dzert.

— Tad dzersim!

Čiko pielēja pilnu glāzi.

— Ko tu vēl redzēji?

— Sazvērestību.

— Sazvērestību? — Boromē nobālēja.

— Pret karali.

— Kādā veidā?

— Lai viņu nolaupītu.

— Velns lai parauj!

— Un tu karali brīdināji?

— Protams.

— Tu varbūt to nodomu izjauci?

— Es, — atbildēja Čiko.

— Velns! — Boromē norūca.

— Padod tik man pudeli! Es tev vēl kautko pastāstīšu.

— Ko?

— Es redzēju Kaoras ieņemšanu. Tur tu arī būtu gribējis kauties.

— Jūs bijāt blakus Navarras karalim?

— Kā tu tagad man.

— Un jūs viņu atstājāt?

Lai par to ziņotu Francijas karalim. Un jūs tagad nākat no Luvras? Jā.

Es jums nevaicāšu, ko jūs redzējāt Luvrā. 4- Nekas, nekas. Beigas arvien ir visinteresantākās. Es, draugs, redzēju, ka tu, izņemdams hercoga Gīza vēstuli, izmeti otru. -\ Otru? — Boromē iekliedzās.

— Jā, — sacīja Čiko, — un tā ir tur.

Viņš pavicināja roku un piedūra pirkstu pie Boromē krūtīm. Boromē sarāvās kā šķēpa caurdurts.

— Jūs tikai nezināt, kam tā ir rakstīta.

— Hercogienei Monpansjē.

— Nolādēts! Ceru, ka karalis to nezinās!

— Vēl ne, bet es pateikšu.

— Kad?

— Kad izgulēšos. Ar labu nakti, kapteini Un viņš nolieca galvu uz galda.

— O, tu gribi mani nodot?

— Tiklīdz pamodīšos!

— Kas to zina! — Boromē iesaucās, un viņa duncis ietriecās gulētāja mugurā.

Bet Boromē nebija paredzējis, ka Čiko ir tik stipras bruņas. Duncis salūza kā stikls.Pirms slepkava paguva atjēgties, Čiko labā roka ķēra Boromē seju, un viņš asiņains atkrita istabas stūrī.

Pēc sekundes Čiko bija pielēcis kājās, pēc otras — viņa rokā mirdzēja zobens.

Viņa reibums bija pagaisis. Čiko bija gatavs cīņai. Juzdams no deguna tekam asinis, Boromē metās virsū pretiniekam kā saniknots vērsis.

— Tu gan esi piedzēries, ne es, — sacīja Čiko. — Lūk, pierādījums! Un viņa zobens straujā cirtienā skāra Boromē pieri. Tas ieliedzās un nikni uzbruka.

Čiko aiz galda paņēma krēslu un mierīgi apsēdās.

— Velns, ir gan kareivji gļēvuļi! — viņš priecājās. — Es tevi nodurtu kā mušu, ja vien gribētu. O, tu lien uz galda! Labi! Es tevi noduršu kā cīruli.

Un viņš ievainoja Boromē vēderā. Kapteinis nolēca uz grīdas.

— Nu mēs esam līdzīgi. Bet es negribu tevi aizraidīt uz viņpasauli kā ceptu cāli, tāpēc gribu ko ieteikt.

— Vācies pie velna! Es neko negribu dzirdēt! — Boromē kliedza. Un viņš deva tādu cirtienu, ka gaskonietis būtu piedurts pie sienas, ja tas nebūtu paguvis atkāpties.

— Es tev tomēr pateikšu savu nodomu, lai sirdsapziņa mani nemocīt,

— Turi muti!

— Es negribu tavas asinis.

— Nonāvē, ja vari! — Boromē rēca.

— Es jau vienu Gīza neģēli esmu nodūris. Viņš bija padomdevējs!

— O, Nikolā Dāvidu!

— To pašu.

— Tu viņu nogalināji?

— Ar lielisku cirtienu, ko es arī tev parādīšu, ja nepaklausīsi.

— Ko?

— Tu paliksi pie Gīziem kā karaļa spiegs.

— Nē.

Boromē atbildēja ar cirtienu.

— Es redzu, ka tu no sirds vēlies savu nāvi.

Un Čiko sāka uzbrukt. Arī Boromē veikli aizstāvējās, bet viņa pretinieks bija pārāks.

— Tā, draugs, tagad tu esi beigts!

Čiko zobens iedūrās Boromē krūtīs starp ribām un dziļi ietriecās istabas koka sienā.

Boromē izlaida no rokām zobenu. Viņa acis pieplūda ar asinīm, uz lūpām parādījās asiņainas putas, galva krekšķēdama noslīga uz pleciem. Nelaimīgā kājas sāka pagurt, un viņš kā taurenis palika piedurts pie sienas.

Čiko kā parasti vienaldzīgi aptaustīja mirēju un sameklēja vēstuli.

«Hercogienei de Monpansjē," viņš izlasīja uz aploksnes.

Mirējs iegārdzās, no brūces izguldza daudz asiņu. Čiko piegāja un izvilka zobenu, mēģinādams līķi nolaist uz grīdas bez trokšņa. Bet ļenganais ķermenis izslīdēja viņam no rokām un dobji novēlās zemē. Asinis no brūces pietašķīja visu istabu.

Čiko atvēra durvis un pasauca Bonomē. Tas tūlīt ieradās. Viņa seja priekā staroja.

— Augstais Dievs! — viņš iesaucās.

— Redzi, tā mums iet, draugs, — Čiko līdzjūtīgi aizrādīja.

— Kāpēc jūs izvēlējāties tieši manu māju?

— Vai tu gribēji, lai es tur gulētu? Palūko manu muguru.

Bonomē noliecās pār Čiko.

— Asinis! — viņš iesaucās. — Jūs esat ievainots!

— Pagaidi, pagaidi!

Un Čiko novilka kamzoli.

— Bruņas! Bet zem tām asinis!

— Palīdzi man mazliet atkopties, draugs.

Čiko noģērbās un brūci pārsēja.

— Bet ko mēs darīsim ar līķi? V- Nav tava daļa. Padod man papīru un spalvu.

onomē izskrēja no istabas.

iko nevilcinādamies sasildīja uz lampas nazi un atkausēja vēstules vasķa zīmoga saiti. Tad viņš izņēma vēstuli un apmierināts to izlasīja.

Kad viņš bija beidzis, ienāca Bonomē ar vasku, spirtu, tinti, spalvu un papīru.

Ciķo apsēdās un, kamēr Bonomē masēja viņa muguru, sāka rakstīt hercoga Gīza vēstuli māsai.

„ Mīļā māsa! Antver penes karagājiens ir bijis mums neizdevīgs. Anžū hercogs nav miris, viņš ir dzīvs. Un tas nozīmē visu.