Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Šīs domas bija kā gaišs zibens minējumos.

— Lūk, lūk! — viņš čukstēja. — „Es atzīstu tavu rīcību par četrdesmit pieciem, tikai aizrādu, ka tu tiem parādi nepelnītu godu…" Pie velna! Tā nav mīla, bet sazvērestība. Hercogiene Monpansjē mīl Ernotonu de Šarmēnu. Uzmanīsim šo hercogienes mīlas tvīksmi.

Un Čiko nogaidīja līdz pusvieniem, līdz Ernotons, mētelī satinies, aizgāja, bet hercogiene iesēdās nestuvēs.

Otrā dienā karalis Luvrā apspriedās ar finansu padomnieku, kad paziņoja, ka no Šatotjēras ieradies vecākais Žojēzs un gaida karali lielajā kabinetā.

Karalis tūlīt steidzās pie sava mīluļa.

Kabinetā pulcējās daudz virsnieku un galma ļaužu. Karaliene māte bija ienākusi ar savām dāmām, kas arvien bija saules, ap kurām griezās daudz planētu un pavadoņu.

Karalis pasniedza Žojēza skūpstam savu roku un apmierināts pārlūkoja sapulcētos.

Pie kabineta durvīm stāvēja Indriķis de Busāžs. Karalis viņu sveicināja ar laipnu galvas mājienu. Indriķis zemu palocījās.

— Sire, — sacīja Žojēzs, — mani sūta Anžū hercogs, kas laimīgi atgriezies no Flandrijas.

— Vai mans brālis vesels, admirāļa kungs? — karalis jautāja.

— Liekas, ka viņa augstība vesels, sire. Bet es tomēr negribu slēpt, ka monsieur cieš.

— Pēc šā nelaimīgā atgadījuma viņam nepieciešams izklaidēties, — karalis nopietni aizrādīja.

— Es arī tā domāju, sire.

— Stāstīja, ka satriekums bijis drausmīgs?

— Sire…

— Bet jūs daļu armijas esot izglābuši. Pateicos, admirāļa kungs, pateicos. Vai nabaga hercogs vēlas mani redzēt?

— Ļoti, sire.

— Vajadzēs apmeklēt. Kā jūs domājat, jūsu augstība? — Indriķis uzrunāja māti, kuras sirds izcieta visu, ko seja centās slēpt.

— Sire, — viņa atteica, — es brauktu viena. Bet ar jums man šis brauciens būtu bauda.

— Jūs brauksit līdzi, kungi, — karalis aizrādīja galminiekiem. — Mēs dosimies ceļā rīt. Nakti pavadīsim Mo.

— Vai nepavēlēsit princim par to paziņot? — jautāja Žojēzs.

— To var izdarīt de Busāžs.

— Sire, vai pēc tam es atkal varu atgriezties Parīzē?

— Kā vēlaties.

Indriķis palocījās un devās uz durvīm.

— Sire, atļaujat ar brāli drusku parunāties, — Žojēzs lūdza.

— Runājiet vien.

Žojēzs panāca brāli koridorā.

— Jūs pārāk steidzaties, mīļo Indriķi.

— Protams.

— Lai vēl steidzīgāk atgrieztos?

— Jā.

— Jūs negribat palikt dažas dienas Šatotjērā?

— Nē.

— Kāpēc?

— Mana vieta nav tur, kur priecājas.

— Jūs gribat aiziet no pasaules?

— Jā.

— Jūs ieradāties lūgt karaļa atļauju?

— Kas jums to teica?

— Es zinu.

— Jā.

— Karalis to nedos.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka viņš negrib zaudēt tādu kalpu.

— Tad brālis kardināls izdarīs to, ko nedarīs karalis.

— Un tikai sievietes dēļ?

— Brāli, lai paliek!

— Labi, nomierinies. Dodies uz Šatotjēru un pagaidi mani. Mēs tik ilgi neesam bijuši kopā.

— Es jūs tikai traucēšu.

— Tu maldies!

— Labi, es paklausīšu.

Žojēzs apskāva jaunekli un viņi šķīrās. Indriķis pieprasīja zirgu un tūlīt devās ceļā pilnos aulekšos. Tanī pašā vakarā viņš uzjāja pakalnā, kurā, Marnas ūdeņu apskalota, stāvēja Satotjēra.

Atvērās vārti, un Indriķis iejāja pirmajā pils pagalmā. Viņš velti nogaidīja veselu stundu.

Kalpotāji nezināja, kur princis atrodas. Beidzot kādā zālē otrā stāvā princis bija ar mieru viņu pieņemt.

Pagāja vēl pusstunda. Zemi ietina nakts.

Beidzot galerijā atskanēja hercoga soļi.

Princis, kas šķita ļoti noraizējies, ienāca un apsveica grāfu.

— Sveiki, grāf. Ko jūs meklējat pie nabaga uzvarētā prinča?

— Karalis vēlas jūs redzēt un sūtīja mani paziņot par viņa ierašanos.

— Karalis ieradīsies šeit! — Fransuā iesaucās. — Kad?

— Laikam rīt.

— Baidos, ka ne pilī, ne pilsētā nevarēs sagatavoties augstā viesa saņemšanai.

Indriķis palocījās.

— Karalis to būs piemirsis, — viņš aizrādīja.

— Man jāsteidzas, grāf, un es jūs tagad atstāšu.

— Vai jūsu augstībai nav kādas pavēles? — Indriķis godbijīgi apvaicājās.

— Nē. Ejiet gulēt. Paēdiet vakariņas savā istabā, Indriķi, es esmu slims. Vai jūs zināt kādu jaunumu?

— Nē, monsieur. Kādu?

— Orilī apēduši vilki…

— Orilī? — Indriķis izbrīnā iesaucās.

— Jā, jā, apēduši… Savādi, cik drausmīgi mirst visi man tuvie cilvēki! Sveiki, grāf, dusiet saldi!

Un princis steidzīgi aizgāja.

Indriķis nokāpa lejā un priekšistabā sastapa daudz pazīstamu virsnieku, kas viņu laipni apsveica un labprāt piedāvājās pavadīt līdz admirāļa istabām, kuras atradās pils pretējā galā.

Hercogs bija atdevis Žojēzam savu bibliotēku.

Divas zāles Fransuā I gaumē savienojās ar bibliotēku, kurai durvis un logi atradās dārza pusē.

Žojēzs bija licis novietot gultu bibliotēkā. Te viņš varēja baudīt Klemāna Maro trioletas, Ransāra odas un rīta veldzi, putnu dziesmas un puķu smaržu.

Indriķis iekārtā nekā negrozīja.

Grāfu ļoti interesēja prinča dzīve Šatotjērā. To pastāstīja viņa apkalpotājs, jauns virsnieks, kas bija liels pļāpa.

Sākumā princis mīlējis skaļumu. Viņš rīkojis visādas medības un svētkus. Bet pēc vēsts par Orilī nāvi viņš apmeties parka paviljonā, kas pieejams tikai hercoga mīluļiem. Paviljons slēpās krāšņā koku biezoknī, un no pils bija tik tikko saskatāms.

Princis šai paviljonā dzīvoja jau divas dienas. Vieni apgalvoja, ka viņš skumst par Orilī, otri zvērēja, ka tur notiek kaut kas velnišķs vai neķītrs, ko drīz vien uzzinās.

— Un jūs sakāt, ka neviens nezina, kas pavēstījis par Orilī nāvi? — Indriķis jautāja virsniekam.

— Nezina.

— Un ko par to stāsta?

— Dažādas baumas. Kādu dienu princis izgājis medībās un noklīdis sāņus. Viņš atgriezies samulsis un paziņojis, ka Orilī saplosījuši vilki. To stāstījuši divi jātnieki, kas bija atraduši mūzikanta līķi.

— Savādi!

— Melš, ka princis reiz atvēris parka mazos vārtus un ielaidis divus cilvēkus, droši vien, šos ceļiniekus. Kopš tās dienas princis dzīvo paviljonā.

— Un neviens šos atnācējus nav redzējis? — Indriķis apvaicājās.

— Reiz es devos pie prinča dabūt norunāto zīmi sardzei, kad satiku kādu svešnieku platā mētelī ar kapuci.

— Mētelī ar kapuci?

— Jā.

Indriķis nodrebēja. Vai šie ceļinieki nebija Diāna un Remi? Viņā radās šaubas.

— Ko jūs par to domājat? — viņš jautāja virsniekam.

— Varbūt, ka tas ir hercoga spiegs.

— Ko šis cilvēks darīja?

— Devās uz oranžereju.

— Jūs runājāt tikai par vienu, bet viņi taču bija divi!

— Stāsta, ka divi. Es esmu redzējis tikai vienu.

— Tātad cilvēks kapucē dzīvo oranžerejā.

— Liekas.

— Bet vai oranžerejai ir otra izeja?

— Jā.

Indriķis mirkli klusēja. Viņa sirds trīsēja. Bija iestājusies nakts, bet jaunekļi vēl arvien sarunājās tumsā. Nogurušais grāfs atgulās sava brāļa gultā un nekā nedomādams, lūkojās debess dzīlē, kas likās briljantiem piebārstīta.

Jaunais virsnieks sēdēja uz palodzes un arī labprāt nodevās šai vakara atpūtai.