Aleksandrs Dimā (tēvs): ČETRDESMIT PIECI

Jaunā sieviete izbailēs iekliedzās.

— Jūs mani gan nepazīstat, — Indriķis grieza zobus. — Es esmu jauneklis, kurš jūs mīlēja un kuram jūs atbildējāt, ka dzīvojat vienīgi pagātnei. O, skaistā viltniece! Un tu, zemiskais blēdi! Tagad es jūs pazīstu! Esat nolādēti!

— Prom! — Remī kliedza. — Prom, ārprātīgais!.. Citādi…

— Nokauj, nokauj manu miesu, kā nokāvi manu garu, — Indriķis aicināja.

— Klusu! — Remī uzsauca, un viņa duncis iespiedās jauneklim sānos.

Bet Diāna atgrūda Remī roku un nostājās jaunekļa priekšā.

Viņa bija bāla.

— Nespriediet par likteni, — viņa sacīja. — Es esmu Diāna Meridora, Busī mīļākā, ko nogalināja Anžū hercogs… Pirms astoņām dienām Remī nonāvēja Orilī, šodien es nogalināju viņa biedru. Atstājiet Diānu Meridoru. Kopš šodienas viņa ir Sāpju Dievmātes klostera mūķene.

Viņa atlaida Indriķa roku un sekoja Remī.

Indriķis nokrita ceļos un nolūkojās abos slepkavās, kas pazuda biezoknī kā elles rēgi.

Tikai pēc stundas jauneklis atguva spēkus piecelties un nokļūt līdz savām istabām. Lielās mokās viņš ielīda pa logu bibliotēkā, paspēra dažus soļus un bez samaņas iekrita gultā.

Pilī visi jau gulēja.

Otrā dienā, deviņos rītā, spoža saule saviem stariem zeltīja smiltīm apkaisītās Šatotjēras parka takas.

Jau rīta ausmā daudzi strādnieki sāka sagatavot parku un istabas karaļa saņemšanai.

Paviljonu, kur atpūtās hercogs, neviens netraucēja. Kalpiem vajadzēja gaidīt, līdz viņš sauks.

Pusdesmitos ataulekšoja divi jātnieki, kas vēstīja, ka viņa augstība tūlīt ieradīsies.

Komandants, karaspēks un ierēdņi sarindojās uz ielas, pa kuru bija jābrauc karalim.

Pulkstens desmitos Indriķis III parādījās pakalna piekājē. Viņš bija jāšus. Karaliene māte sekoja viņam nestuvēs.

Viņus pavadīja jāšus piecdesmit grezni ģērbušies galminieki. Tiem vēl pievienojās gvardu vads de Kriljāna vadībā un simtdivdesmit šveicieši Laršāna vadībā.

Zvaniem skanot, lielgabaliem šaujot un mūzikai spēlējot, gājiens ienāca pilsētā.

Tautas gaviles bija īstas. Karalis tik reti parādījās, ka ikviens vēlējās to redzēt.

Karalis pūlī velti meklēja savu brāli. Pie pils vārtiem viņš sastapa tika Indriķi de Busāžu.

Indriķis III par brāli apvaicājās sardzes virsniekam.

— Sire, viņa augstība patlaban dzīvo parka paviljonā, — virsnieks paskaidroja, — un šorīt mēs viņu vēl neesam redzējuši.

— Vai tad tur lielgabalu šāvienus nedzird? — karalis jautāja.

— Sire, — kāds kalpotājs aizrādīja, — varbūt, ka viņa augstība jūs tik agri negaidīja…

— Vai tu domā, ka hercogam nav zināms, ka es ieradīšos? — Indriķis domīgi aizrādīja. — Ja viņš negrib mūs sagaidīt, iesim pie viņa!

Visi devās uz veco parku.

Kad gvardu pirmās rindas aizsniedza žogu, atskanēja izmisīgs kliedziens.

— Kas ir? — Katrīna ievaicājās.

— Nabaga princis! Mans nabaga princis! — kliedza Fransuā vecais kalps, kas parādījās logā.

Visi traucās uz paviljonu.

Princis bija jau sastindzis nāves miegā.

Karalis apstājās uz sliekšņa. Visi sekoja viņa pienākšanai.

— Slikta priekšvēsts! — Indriķis noņurdēja.

— Aizejiet, mans dēls, — Katrīna lūdza. Indriķis mātes vēlēšanos labprāt uzklausīja.

Pūlis sekoja karalim. Palika tikai divi veci kalpotāji un Katrīna.

— Savādi! Savādi! — Katrīna čukstēja.

Kamēr meklēja galma ārstu, Katrīna mēģināja noskaidrot hercoga nāves cēloni. Un ja viņai nebija galma ārsta Miroņa noteiktības, tad viņai netrūka sievietes nojautas.

Florentiete iztaujāja kalpus, kas pastāstīja daudzus sīkumus.

— Viņš gaidīja kādu mīļāko? — Katrīna pretojās.

— Varbūt.

— Vai šeit vēl neviens nav bijis?

— Nē.

— Labi. Varat iet.

Katrīna palika viena. Viņa sāka pētīt.

Pirmo viņa ievēroja gandrīz izdegušo sveci. Tad puķu saišķi uz grīdsegas.

Katrīna to pacēla un ieraudzīja nomelnojušo rozi.

— O, ar ko šī roze aplaistīta? Man liekas, es šādu šķidrumu pazīstu. Viņa ziedus šausmās aizsvieda.

— Ar to varētu saprast deguna un pieres brūces. Bet lūpas? Katrīna iesteidzās ēdamistabā. Uz galda viņa ieraudzīja apelsīna

gabalu. Apelsīns bija tāpat nomelnējis kā roze.

— Tas lūpām, — karaliene izdvesa. — Bet Fransuā nokodis tikai mazu gabalu. Slimība būs dziedināma, inde būs pārāk vāja.

Bet tad Katrīna paskatījās uz hercoga papagaiļa būri. Papagailis karājās sudraba ķēdē. Putns bija beigts. Katrina paskatījās uz sveci.

— Dūmi! — viņa izdvesa. — Dūmi! Svece bijusi saindēta! Mans dēls miris! Tad viņa pasauca ļaudis. Istaba piepildījās ar kalpiem un

virsniekiem.

Katrīna izvilka pretindes pudeli un pielika Fransuā lūpām.

Hercogs atvēra acis un muti, bet acis bija stiklainas un lūpas palika mēmas. Katrina drūma atstāja istabu. Pavadoņi sekoja.

— Hercogs noindēts vakariņās. Kas viņu apkalpoja? — viņa jautāja.

— Mēs neesam vainigi, — abi vecie kalpi atbildēja.

— Es zinu. Bet es gribu zināt slepkavu. Kas bija paviljonā?

— Kāds vecis, kas ieradās pili pirms dažām dienām.

— Bet sieviete?

— Sievieti mēs neesam redzējuši.

— Šeit ir bijusi sieviete. Pasauciet pilsētas un pils komandantus. Kalpi devās uz durvīm.

— Pagaidiet, — karaliene māte pavēlēja. — Hercoga nāves cēloni zinām tikai mēs. Lai tas paliek noslēpums. Ejiet!

Komandanti izmeklēja visu pilsētu, bet Diāna un Remi bija pazuduši. Nelaimīgais princis neatspirga. Vienīgi Katrīna un de Busāžs zināja, ka viņam jāmirst.

Bailīgais karalis gribēja atgriezties Parīzē, bet Katrīna viņu aizturēja. Indriķis palika Šatotjērā.

Beidzot ieradās vesels bars ārstu. Tikai Mirons nojauta nāves cēloni, bet viņš bija īsts galminieks un mācēja melot.

Kad Indriķis III apvaicājās, vai brālis dzīvos, Mirons atbildēja:

— To es pateikšu pēc trim dienām.

— Bet ko jūs man teiksit? — Katrīna iečukstēja ārstam.

— Ko vien vēlaties.

— Kad mans dēls mirs?

— Rītvakar.

— Tik drīz?

— Augstība, indes bija ļoti daudz, — ārsts izdvesa.

Katrīna pielika pie lūpām pirkstu, paskatījās uz mirstošo un atkārtoja savu baiso vārdu:

— Liktenis!

Grāfs de Busāžs pavadīja grūtu nakti. Viņš tik tikko nezaudēja prātu. Bet izdzirdis, ka ieradies karalis, viņš izpildīja savus pieklājības pienākumus, pēc kā atkal ieslēdzās savā istabā, lai nevis nomirtu, bet lai galīgi izšķirtos par savu nodomu.

Vienpadsmitos no rita, kad visu pilsētu uztrauca prinča nāvīgās slimības vēsts, Indriķis devās pie sava brāļa.

— O, tu! — Zojēzs noguris iesaucās. — Vai kas jauns?

— Es atnācu atvadīties.

— Tu aizceļo? Tu nedrīksti doties projām.

— Tad es pirmo reizi tev nepaklausīšu. Neviens mani vairs neatturēs iestāties klosterī.

— Bet atļauja no Romas?

— Es sagaidīšu to klosterī.

— Tu esi gluži jucis! — Zojēzs iesaucās.

— Es esmu gudrāks par visiem.

— Nemuļķojies. Tā sieviete taču nav no bronzas. Gan viņa piekāpsies.

— Nē, nē. Bet ja viņa piekāptos, es pats atteiktos. Mūs vairs nekas

nesaista.

— Blēņas! Kas viņa ir? Mūķene? Viņa ir melojņsi?