Aleksandrs Dimā (tēvs): ČETRDESMIT PIECI

— Nē. Viņa atrodas Sāpju Dievmātes klosterī. Žojēzs skumji palūkojās brālī.

Bet jauneklis nebija pielūdzams. Admirālis apskāva brāli un atlaida.

— Brauc vesels! Gan es tevi vēl panākšu.

Zojēzs devās pie karaļa, kas gultā brokastoja. Čiko sēdēja krēslā pie gultas.

— Labrīt, — karalis sveicināja Zojēzu. — Kā jūtās tavs brālis?

— Es atnācu par viņu parunāties.

— Par Indriķi?

— Jā. Viņš grib iestāties klosterī.

— Man šķiet, ka brāļa dulluma iemesls meklējams šai klosterī.

— Pie velna! — karalis iesaucās. — Pirms astoņiem gadiem tur par klostera priekšnieci iestājās kāda ievērojama skaistule.

— Sire, dodiet man vēstuli šai priekšniecei un divas dienas atvaļinājumu.

— Tu mani atstāj?

— Sire, vai es nepalieku pie jums? — Čiko pārmeta. Karalis nopūtās un uzrakstīja prasīto vēstuli.

— Brauc vesels!

Zojēzs tūlīt devās ceļā. Nonācis Parīzē, viņš nekavēdamies uzmeklēja klosteri. Tas atradās melnā, drūmā namā.

Zojēzs pieklauvēja pie vārtiem. Pēc otrā klauvējiena aiz spraišļiem parādījās kādas mūķenes seja.

— Paziņojiet priekšniecei — karaļa vārdā ar viņu vēlas runāt hercogs Žojēzs, Francijas lielais admirālis, — jauneklis pieteica.

Mūķene nosarka un aizgāja. Pēc piecām minūtēm durvis atvērās un Žojēzu ieveda viesu zālē.

Slaida sieviete zemu palocījās admirālim, kas tāpat atbildēja.

— Augstība, karalis man atjāvis runāt ar vienu no jūsu jaunajām mūķenēm, — Zojēzs sacīja.

— Kā viņu sauc?

— Nezinu.

— Tad es jūsu lūgumu nevaru izpildīt.

— Kāpēc? Ko jūs pieņēmāt pēdējā mēnesī?

— Nevienu. Tikai šorīt gan iestājās viena jauna māsa.

— Šorīt?

— Jā, hercog. Vai tik jūs to nevajājat? Tad es nevaru dot atļauju.

— Es lūdzu.

— Nevaru. Man vajadzīga karaļa pavēle.

— Lūdzu!

Zojēzs pasniedza karaļa vēstuli. Klostera priekšniece izlasīja un palocījās.

— Viņa majestātes rīkojums tiks izpildīs. Un viņa aizgāja.

Pēc desmit minūtēm viņa atgriezās ar kādu aizplīvurotu mūķeni. Diāna jau bija tērpusies ordeņa drēbēs.

Hercogs palocījās un apsēdās. Priekšniece personīgi izgāja un aizslēdza visas tukšās istabas durvis.

— Kundze, — admiralis iesāka, ~ vai jūs esat tā sieviete, ko mans brālis grāfs de Busāžs tik neprātīgi mīl?

Mūķene mēmi palocīja galvu.

— Kundze, nav labi būt skaistulei bez sirds. Jūs esat noraidījusi mana brāļa mīlu un iedzinusi viņu izmisumā.

— Tā nav mana vaina. Es no grāfa arvien esmu izvairījusies.

— Tas tik liecina, ka jūs mākat valdzināt.

— Ja jūs esat atnācis mani apvainot, es neatbildēšu.

— O, — Zojēzs iekaisa, — jūs pazudinājāt manu brāli un gribat aizstāvēties ar aizskartu patmīlību! Nē, es nejokoju, un jums vajadzēs noteiktākus pierādījumus.

Mūķene piecēlās. -

— Ja jūs gribat apvainot sievieti, — viņa mierīgi sacīja, — atvainojiet… Bet pārliecināt jūs mani nepārliecināsit…

— Jūs neesat sieviete, — Zojēzs kliedza, — jūs esat dēmons!

— Es teicu, ka vairs neatbildēšu. Es aizeju.

Un mūķene devās uz durvīm. Zojēzs viņu aizturēja.

— Pagaidiet! Es jūs pārāk ilgi meklēju, lai tūlīt pazaudētu. Ja jūs esat cilvēces ienaidnieks, tad es gribu redzēt jūsu seju, kurā elle atstājusi savas zīmes, redzēt liktenīgo skatienu, kura dēļ cilvēki zaudē prātu!

Un Zojēzs rupji norāva Diānas plīvuru. Grāfiene palika nekustīga.

— Hercog, — viņa aizrādīja, — jūs neizturāties kā muižniekam pieklājas. Zojēzs bija satriekts. Šis eņģeļa miers, šis aizsaules skaistums viņu

samulsināja.

— Jā, — viņš čukstēja, — jūs esat daiļa, un Indriķim vajadzēja jūs iemilēt.

— Jūs neesat ar brāli visu pārrunājuši, citādi jūs zinātu, ka es esmu mīlējusi, bet vairs nedrīkstu mīlēt, ka esmu dzīvojusi, bet tagad gribu mirt.

Žojēzs lūkojās Diānā.

— O, brālim vajadzēja jūs iemīlēt! — viņš atkārtoja. — Apžēlojieties, mīliet arī jūs viņu!..

Diāna palika vēsa un nekustīga.

— Neizpostiet mūsu dzimtu!

Diāna neatbildēja. Viņa skatiens bija skumjš kā nāve.

— Apžēlojieties, apžēlojieties!

Tad admirālis kā neprātīgs uzlēca kājās, atrāva istabas durvis un devās pie saviem pavadoņiem, kas viņu gaidīja uz ielas.

Svētdien, 10.jūnijā, vienpadsmitos no rīta viss galms sapulcējās istabā, kas atradās blakus kabinetam, kurā kopš satikšanās ar Diānu Meridoru lēni un drausmīgi mira Anžū hercogs.

Ne ārstu māksla, ne karalienes mātes izmisums nevarēja baismo nelaimi

novērst.

Desmitā jūnija rītā Mirons paziņoja karalim, ka slimība nav dziedināma, un ka Anžū Fransuā vakaru vairs nesagaidīs.

Karalis likās ļoti apbēdināts un galminiekiem sacīja:

— Šī nelaime ļoti ielīksmos mūsu naidniekus.

— Mūsu liktenis Dieva rokās, mans dēls, — karaliene māte aizrādīja.

Čiko, kas mierīgi stāvēja blakus Indriķim III, piebilda:

— Uz Dievu ceri, pats dari, sirel

Pusdivpadsmitos slimnieks vairs nevarēja redzēt un kļuva zils. Vaļējā mute aizvērās. Asins izplūdumi norima, rokas un kājas sāka sastingt.

Indriķis sēdēja sava brāļa galvgalī.

Katrīna stāvēja starp gultu un sienu, mirēja roku savējā turēdama.

Šatotjēras bīskaps un kardināls Žojēzs lasīja psalmus. Galminieki, ceļos nometušies, krustījās un skaitīja lūgšanas.

Ap pusdienu slimnieks atvēra acis. Mākoņu spraugā parādījās saule un zeltoja hercoga nāves gultu.

Fransuā, kas visu laiku bija gulējis kā pārakmeņojies, pacēla pret debesīm roku.

Tad viņš savilka uzacis, kā savas dzīves drausmīgāko noslēpumu atcerēdamies.

Hercogs ievaidējās. Viņš pārlūkoja istabu, sadzirdēja lūgšanas, juta, ka dzīvība atstāj viņa ķermeni, un saprata savu stāvokli.

Viņš iekliedzās un iesita sev pa pieri tik spēcīgi, ka visi nodrebēja.

— Busī… Diāna!..

Pēdējo vārdu dzirdēja tikai Katrīna.

Anžū hercogs bija miris.

Katrīna atlaida dēla roku.

Indriķis III notrīsēja un nedroši atbalstījās uz Čiko pleca.

Mirons pielika pie hercoga lūpām zelta plāksnīti un pēc īsa brīža paziņoja:

— Anžū hercogs ir miris!

— Miris! — karalis krustīdamies atkārtoja. — Brāli, brāli!..

— Francijas troņa vienīgais mantinieks, — izdvesa Katrīna, atstādama līķi un dodamās pie sava vienīgā bērna.

— O, — sacīja Indriķis, — Francijas tronis karalim bez mantiniekiem ir pārāk plats… karaļa kronis vienai galvai pārāk liels… Bez bērniem, bez mantiniekiem… Kas būs mans pēcnācējs?

Viņš vēl nebija beidzis pēdējo teikumu, kad uz trepēm un zālēs atskanēja skaļš troksnis.

Mirušā istabā ieskrēja Nambū un paziņoja:

— Viņa augstība monsieur hercogs Gīzs!

Šīs atbildes satriekts, karalis nobāla, piecēlās no krēsla un palūkojās mātē.

Katrīna bija vēl bālāka par savu dēlu. Dzirdot ļauno vēsti, kas izšķīra viņas dzimtas likteni, karaliene māte satvēra dēla roku, teikdama:

— Lūk, kur draud briesmas… Bet nebaidies, es esmu pie tevis!

Dēls un māte sapratās.

Hercogs ienāca divu ģenerāļu pavadībā. Viņš ienāca lepni, kaut gan viņa skatiens, karali un viņa brāļa nāves cisas meklējot, šķita mazliet samulsis.