Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Indriķis atvainojās. Svešais griezās un tūliņ atkal novērsās. Tas bija Remī.

— O, Remī ir Valensjenā! — nodomāja Indriķis.

Viņš apstājās pie pirmās viesnīcas, pasniedza pavadu kalpotājam un apsēdās pie vārtiem.

Domīgi sēdēdams uz sola, viņš ieraudzīja tuvojamies divus jātniekus. Viens bija Remī. Viņa ceļabiedra seju slēpa plata cepure.

— Nē, es vairs nevaru palikt neziņā, — Indriķis nolēma.

Viņš sekoja jātniekiem. Tie bija pazuduši. Viņš aizskrēja līdz pilsētas vārtiem. Tie bija slēgti.

Indriķis apstaigāja visas viesnīcas, klaušināja un prašņāja, un uzzināja, ka divi jātnieki apmetušies vissliktākajā viesnīcā Befruā ielā.

Kad ieradās Indriķis, viesnīcnieks aizslēdza durvis. Jauneklis vēl paguva pamanīt, ka Remī kāpj pa trepēm.

Kad grāfs par ceļiniekiem apjautājās otrā rītā, viņam paskaidroja, ka tie jau naktī atstājuši pilsētu.

Indriķis palaida savu zirgu aulekšos un Monsā atkal panāca Remī un viņa biedru.

Viņš Remī pazina, bet pēdējais viņu nepazina: Busāžs bija tērpies kareivja mētelī un nopircis citu zirgu.

Taču uzticamā kalpa acis gandrīz vai nojauta arī šo pārvērtību, un brīdinātais biedrs paguva novērsties.

Grāfs nezaudēja drosmi. Pirmajā viesnīcā, kur apmetās ceļinieki, viņš par zeltu uzzināja visu vēlamo.

— Vai pavadonis nav sieviete? - viņš apvaicājās.

— Varbūt, - atbildēja viesnīcniece. — Tagad daudzas sievietes pārģērbušās jāj pie saviem mīļākajiem uz Flandriju.

Indriķim iesmeldzās sirds.

Varbūt tiešām Remi pavadīja savu kundzi. Varbūt viņa patiešam devās pie sava mīļākā Flandrijā!

O, kā Remi bija melojis par mūžīgo nožēlu!

Mokošu mīlas sāpju tirdīts, Indriķis turpināja jāt ceļiniekiem pa priekšu un vērot viņu gaitas.

Briselē Indriķis ievāca ticamākas ziņas par Anžū hercoga sākto karu. Iegūtās nelabvēlīgās vēstis viņu pamudināja steigties uz Antverpeni.

Viņš tikai nesaprata, kāpēc Remī un viņa pavadone turpināja to pašu ceļu. Vai viņiem visiem trim bija kopīgs mērķis?

Zālē noslēpies, Indriķis gaidīja ceļiniekus. Kad tie pajāja garām jauneklim, grāfiene patlaban sakārtoja matus, ko viesnīcā nebija paguvusi.

Indriķis viņu ieraudzīja, pazina un tikko neievēlās grāvi, kurā viņa zirgs mierīgi plūca zāli.

Ceļinieki aizjāja.

Maigo jaunekli pārņēma dusmas. Viņš bija cerējis, ka noslēpumainais nams būs tikpat godīgs kā viņš pats. Tagad viņš bija piekrāpts.

Grāfs uzkāpa zirgā, stingri nolēmis vairs neslēpties, un tagad viņš sekoja jātniekiem bez mēteļa un aizsargcepures.

Viņš vēl nebija nojājis ne piecsimt soļu, kad Remī viņu pamanīja.

Ari grāfiene nepalika vienaldzīga.

— O, Remi, vai tas nav tas jauneklis? — viņa ievaicājās.

— Nedomāju. Viņš atgādina valoņu kareivi, kas dodas uz Amsterdamu.

— Vienalga, es nevaru nomierināties.

— Nebaidieties, madame. Ja tas ir grāfs de Busāžs, tad jūs viņu jau pazīstat un zināt, cik viņš ir pieklājīgs.

— Lūk, jau Malēna! Es ieteiktu mainit zirgus un tad steigties uz Antverpeni, — grāfiene pēc brīža aizrādīja.

~ Nav vajadzīgs. Dosimies uz tālē redzamo ciemu Vilbroku. Tā mēs izvairīsimies no ļaužu ziņkārības un iztaujāšanas.

— Jāsim!

Viņi nogriezās pa to pašu taku.

Beidzot abi sasniedza Vilbroku.

Visas mājas bija tukšas. Ielās klīda pamesti suņi un kaķi.

Remi velti izklauvējās pie divdesmit mājām. Indriķis pie pirmā nama nogaidīja, ko ceļinieki nolems.

— Kundze, — sacija Remi, — mēs atrodamies kara postažā. Mūs droši vien sagūstīs kāda franču vai flāmu banda. Ja jūs būtu vīrietis, es runātu citādi, bet jūs esat jauna un skaista dāma. Jums būs divkārt jābaidās par savu dzīvību un godu.

~ Kas man ir dzīvība! — atbildēja grāfiene.

— Ja ir mērķis, dzīvība ir viss! ~ iebilda Remi.

— Labi. Ko jūs gribat darit? Rīkojieties, Remi.

— Es domāju palikt šeit, — kalpotājs teica. — Te mēs gūsim patvērumu. Man ir ieroči. Mēs aizstāvēsimies vai paslēpsimies.

— Nē, Remī, nē! Man jāturpina ceļš. Mani nekas neaizkavēs! — grāfiene neatlaidās.

— Labi, jāsim! — Remi piekrita

Un viņš klusēdams spieda zirgam piešus sānos.

Ceļiniece viņam sekoja, un Indriķis de Busāžs, kas reizē ar viņiem bija apstājies, atkal turpināja ceļu.

Tālākajā ceļā apkārtnes aina vērtās arvien dīvaināka. Lauki, liekas, bija pārvērtušies tuksnešos. Pļavās neredzēja nevienas dzīvas radības. Neredzēja ne cilvēka, nedzirdēja ne skaņas. Daba, šķiet, gaidija vēl savus neredzētos iemītniekus.

Pienāca vakars. Uztrauktais Indriķis gaisā, kokos, debess dzīlē gribēja izprast šīs dabas vientulības mīklu.

Vienīgi tris būtnes atdzīvināja šo mēmo tuksnesi: Remī, viņa ceļa biedre un Indriķis.

Iestājās salta un tumša nakts. Šalcošais ziemeļaustrumu vējš pildīja tuksnesi ar vēl lielākām šausmām.

Remī pagriezās pret savu kundzi.

— Es neesmu bailīgs, es droši skatos acis nāvei, bet šonakt mani māc savādas drausmas. Mani kaut kas stindzina un laupa spēkus. Pirmo reizi dzivē es baidos.

— Vai viņš vēl arvien seko? — grāfiene jautāja.

— Es nerunāju par viņu, — atbildēja Remī. — Mani māc zemapziņas bailes par briesmām, no kurām mēs neizbēgsim.

Viņa ceļa biedre nolieca galvu.

— Vai jūs redzat vītolus, kas spēcīgi šūpo savas melnās galotnes? — jautāja Remī.

— Jā, redzu.

— Blakus es redzu kādu mājeli. Dosimies turp.

Remi uztraukuma dēļ grāfiene paklausīja.

Niedrains strauts tecēja tieši gar mājas lieveni. Aiz ķieģeļu namiņa atradās dārzs.

Viss bija pamests un vietuļš.

ūz viņu spēcīgajiem klauvējieniem neviens neatbildēja. Remī nogrieza vītola zaru, iebāza to starp durvīm un atslēgu, un uzgūlās ar savu ķermeņa svaru.

Durvis atvērās.

Remī drudžaini iesteidzās iekšā, ieveda savu kundzi, pēc tam durvis aizslēdza un aizsita ar naglām. Tad viņš atviegloti nopūtās. Augšējā stāvā atradās istaba ar gultu, galdu un krēslu. Tur viņš novietoja savu kundzi.

Mazliet nomierinājies, Remī nokāpa lejā un pa loga slēģa spraugu sāka novērot grāfu, kas arī bija piejājis pie mājas.

Indriķis bija tikpat drūms kā Remī. Viņš saprata, ka šai zemei draudēja kara posts ar visām drausmīgajām sekām.

Bet tad viņu nomāca citas domas.

Ko bija nolēmuši darīt Remī un grāfiene? Ko viņi meklē šajā šausmu un bēdu zemē?

Viņš piegāja gluži tuvu namam. Bet pēkšņi apstājās.

— Nē, nē, — viņš izdvesa, — es būšu moceklis līdz galam. Manas bēdas ir pārāk lielas, lai tās nezinātu. Es esmu nežēlīgi piekrāpts. Lai notiek Dieva prāts! Es mierīgi noraudzīšos, kā šī sieviete ieradīsies karaspēka nometnē, metīsies cita skavās un saldi čukstēs. „Redzi, kā es tevi mīlu!" Dievs, es gribēju mirt kā varonis, tagad es beigšu savu dzīvi kā nelga!

Viņš atcerējās Parīzes skumjās bezcerību naktis un mokošās mīlas ilgas. Arī tam visam bija beigas.

Indriķis apgūlās zem vītola un priecādamies klausījās strauta šalkoņā. Pēkšņi viņš nodrebēja. Ziemeļos iegrāvās lielgabali un vējš dūmus izklīdināja plašā tālē.

— O, ieņem Antverpeni, — grāfs nodomāja.

Veselas divas stundas viņš klausījās lielgabalu dārdoņā. Beidzot viss apklusa.