Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

- Kas ir?

— Es klusēšu.

— Runājiet, admirāli.

— Tikai divatā, augstība.

Visi aizgāja uz hercoga telts attālāko stūri.

— Runājiet, — Fransuā uzaicināja.

— Jūs var uzveikt Spānija, ādmiņi un aldari, bet vai jūs pacietīsat arī hercoga Gīza izsmieklu?i

Fransuā savilka uzacis.

— Hercogs Gīzs? Kāda viņam daļa?

— Stāsta, ka hercogs Gīzs esot tīkojis pēc jūsu augstības dzīvības. Ja Salsēds neatzinās uz ešafota, tad atzinās uz moku sola. Uzvarēts, jūs iepriecināsit Gīzu, kas it visā spēlē lielu lomu, ja vien es nemaldos.

Brīdi padomājis, viņš turpināja:

— Palasiet Flandrijas vēsturi un jūs uzzināsiet, ka flāmiem ir paraža slacīt savus laukus ar Francijas slavenāko prinču un labāko bruņinieku asinīm.

Hercogs pakratīja galvu.

— Lai arī šis nolādētais lotringietis redz mani mirušu, bet par manu bēgšanu viņš negavilēs. Es alkstu pēc slavas, Zojēz.

Tad viņš pagriezās pret karavadoņiem.

— Kungi, uzbrukums notiks. Lietus ir mitējies, šonakt mēs uzbruksim pilsētai.

Zojēzs palocījās.

— Augstība, mēs gaidām sīkākus norādījumus.

— Jums ir astoņi kuģi, Zojēz?

— Jā, augstība.

— Antverpeniešiem ir tikai tirdzniecības kuģi. Tāpēc jūs ar saviem kareivjiem viegli izkāpsit malā. Pārējo karaspēku sadalīs divās daļās: vienu vadīs Senteņans, otru — es pats. Jātnieki paliks rezervē. Vienai daļai taču veiksies.

— Bet ja nu visus uzbrukumus atsit?

— Tad mēs lielgabalu uguns aizsegā atkāpsimies uz kuģiem un izklīdīsim klajumā, kur antverpenieši neiedrošināsies mums sekot.

Visi piekrizdami palocījās.

— Tagad, kungi, — sacīja hercogs, — klusi pamodiniet savus kareivjus un novediet uz kuģiem, lai neviena uguns, neviens šāviens nenodotu mūsu nodomu. Jūs būsit uz klāja, admirāli, pirms antverpenieši uzzinās par jūsu enkuru pacelšanu.

Mēs pārpeldēsim upi, dosimies pa kreiso krastu un nonāksim tur reizē ar jums. Ejiet, kungi! Laime, kas mums līdz šim ir sekojusi, nebaidīsies līdz ar mums pāriet Šeldu.

Virsnieki atstāja hercoga telti un devās izpildīt augstības pavēles.

Drīz vien šai skudru pūzni atskanēja neskaidrs troksnis, kas līdzinājās vēja šalkoņai lauku biezajā zālē.

Admirālis devās uz savas galeras klāju.

Antverpenieši nemaz mierigi nevēroja Anžū hercoga naidīgo rīcību.

Antverpene ārēji bija klusa kā bišu strops vakarā, bet iekšā kūsāt kūsāja dzīvība.

Bruņoti flāmieši apstaigāja ielas, sagatavoja savas mājas izmisuma pilnai ciņai, divkāršoja sardzi un draudzējās ar Orānas prinča kareivjiem, no kuriem puse jau atradās Antverpenē, bet otra puse bija izvetota dažādās vietās.

Kad viss bija pilnīgā kārtībā, ļoti drūmā nakti Orānas princis ienāca pilsētā un apmetās pilsētas valdes namā, kur viņam viss bija jau sagatavots.

Tajā pašā vakarā, kad Anžū hercogs gatavojās uzbrukumam, Orānas princis apspriedās ar Antverpenes komandantu.

Par katru iebildumu, ko komandants izteica par Orānas prinča darbibas plānu, princis, ko dēvēja ari par Klusētāju, sparīgi pakratīja galvu.

Bet katru reizi komandants atbildēja:

— Princi, jūs zināt, ka jāierodas monsieur. Pagaidīsim.

Šis iespaidīgais vārds lika Klusētājam savilkt pieri.

Pulkstenis nosita deviņi vakarā. Nezināšana un gaidas pārvērtās nemierā.

Daži sargi vēstīja, ka franču nometnē vērojama kustība.

Izlūks nosūtīja mazu laivu.

Tā vairs neatgriezās.

Orānas princis piecēlās un, dusmās savus brūnos ādas cimdus kozdams,

sacīja:

— Kungi, monsieur liek mums gaidīt. Antverpeni ieņems un nodedzinās pirms viņa ierašanās.

Atgriezās sūtnis, kas bija aizgājis līdz Sentmikolai, un ziņoja, ka gaidīto vēl neviens nav redzējis.

— Kungi, — Klusētājs iesaucās, — jūs redzat, mēs gaidām velti. Cerēsim uz citiem, bet paļausimies uz sevi. Ķersimies steidzami pie darba!

Viņš vēl nebija beidzis, kad atvērās zāles durvis, un sargs minēja tikai vienu vārdu, kas šai mirklī bija tūkstošu citu vērts:

— Monsieur!

Tiklīdz sarga līksmā balss apklusa, zālē ienāca slaida auguma vīrs plašā mētelī un laipni sveica sapulcējušos.

Bet vispirms viņa lepnais skatiens uzmeklēja princi. Viņš piegāja pie viņa un sniedza tara roku.

Princis to cienīgi satvēra.

Pēc tam svešinieks novilka mēteli.

Viņš bija tērpies brivola ādas uzvalkā un garos ādas zābakos. Pie sāniem karājās garš zobens, bet pie jostas — mazs duncis un soma ar papīriem. Zirga asinīm notraipītie pieši neskanīgi šķindēja.

Viņš apsēdās pie apspriedes galda.

— Monsieur, kā veicas? — viņš jautāja.

— Aizsardzībai viss ir sagatavots.

— Franču nometnē jau vērojama kustība, — aizrādīja pilsētas galva. — Mūsu lielgabali novietoti uz visiem vaļņiem, lai sagaidītu viņu uzbruku­mu.

— Labi, — nepazīstamais teica.

— Tātad sakārtots arī karaspēks.

Svešais klusēja. Likās, ka viņš gaidīja Klusētāja paskaidrojumus.

— Bet padome domā, ka franči gatavo tikai viltus uzbrukumu.

— Kāpēc?

— Lai mūs sabiedētu un piespiestu ievadīt sarunas par franču virskundzību pilsētā.

Nepazīstamais atkal paskatījās uz Orānas princi. Pēdējais izlikās, ka neko neievēro.

— Bet franči tomēr gatavojas uzbrukumam, — kāds aizrādīja.

— Nieki, — atteica pilsētas galva. — Es aplūkoju viņu nometni ar tālskati. Kareivji gatavojās gulēt, bet hercogs savā teltī rīkoja saviem virsniekiem vakariņas.

Nepazīstamais atkal paskatījās princī. Bet Klusētājs tikai viegli pasmaidīja un tikko paraustīja plecus.

— Kungi, — sacīja nepazīstamais, — jūs maldāties. Franči gatavo niknu uzbrukumu.

— Nevar būt!

— Jūsu plāni nav mierinoši. Negaidiet uzbrukumu, bet paši dodieties cīņā!

— Pareizi! — iesaucās Orānas princis.

— Tūlīt! — nepazīstamais turpināja. — Ir ieradušies Zojēza kuģi.

— Kā jūs to zināt, monsieur? — atskanēja balsis.

— Zinu. Vai jūs neticat?

— Mēs nešaubāmies, bet ja tā ir tiesa, tad ari mēs to zinātu.

— Kā ?

— No mūsu upes sarga.

Tanī mirkli durvju uzraugs zālē iebīdīja kādu vīru.

— O, tu, mans draugs? — iesaucās pilsētas galva.

— Es, kungs.

— Monsieur, tas ir cilvēks, kas izspiegoja ienaidniekus.

Jūrnieks pienāca tuvāk. Viņš bija gluži slapjš.

— O, mūsu varonis, liekas, ir atgriezies peldus, — sacīja nepazīsta­mais.

— Jā, monsieur, — jūrnieks steidzīgi atbildēja. — Bet Sekla ir plata un strauja, monsieur.

— Runā, Ojē! — svešais aicināja.

Jūrnieks atstāstīja savu izlūku braucienu, par uzduršanos admirāļa Žojēza kuģiem, laivas nogrimšanu un laimīgo izglābšanos.

Kad Ojē bija beidzis, nepazīstamais pasniedza viņam maku ar naudu.

— Ko nu jūs teiksit, kungi? — svešais jautāja. — Vai nu jūs ticat, ka franču karakuģi paceļ enkurus? Es būtu ļoti pārsteigts, ja viņi šonakt neuzbruktu. Kungi, sagatavojieties!

— Bet kā gan franči uzbruks, monsieurl — pilsētas galva klaušināja.

— Katoļticīgie kājnieki uzbruks no vienas puses. Kalvinistu jātnieki arī cīnīsies atsevišķi. Trešais būs Žojēzs ar saviem kuģiem.

— Tad arī mēs sadalīsimies trīs pulkos.

— Nē, apvienojiet labākos kareivjus vienā pulkā, bet pārējos tūlīt pat novietojiet uz vaļņiem un sienām. Ja jūs gaidīsit uzbrukumu, jūs būsit pazuduši.