Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Viņš nolēma pārkāpt visus zvērestus un nogalināt Sentmalēnu pēc pirmās kustības vai mājiena.

Viņu satrauca mīla un patmīļa, un viņš bija gatavs cīnīties ar desmit cilvēkiem.

Furnišāna kundze sagaidīja viņu durvīs. Viņa apskāva jaunekļa kaklu un sāka lūgt piedošanu, kaut gan viņas vīrs mēģināja pārliecināt, ka viņa nevienu nav apvainojusi, tāpēc arī nav jālūdz piedošana.

Šarmēns nomierināja Furnišāna kundzi. Viesnīcas «Drošsirdīgais bruņinieks" saimniece bija diezgan skaista, lai viņai nestu mazu upuri.

Ernotona biedri pie vakariņu galda pārrunāja notikumu. Valdīja dažādas domas.

— Es domāju, ka Sentmalēns ir vainīgs, — sacīja Hektors de Birāns, — un ja es būtu Ernotons, tad Sentmalēns gan nesēdētu pie galda, bet gulētu zem tā.

Sentmalēns pacēla galvu un paskatījās uz Birānu.

— Es savus vārdus neatsaukšu. Lūk, pie durvīm stāv cilvēks, kas domā tāpat.

Visi pavērsās pret durvīm, kur uz sliekšņa ieraudzīja bālo Šarmēnu.

Ieraugot šo rēgu, ikviens nodrebēja.

Ernotons pārkāpa slieksni, kā statuja nokāpj no pjedestāla, un devās tieši pie Sentmalēna.

— Šurp, Ernoton! Šurp, Šarmēn! Man blakus ir tukša vieta!

— Pateicos, kungi, — jauneklis atbildēja. — Es gribu sēdēt blakus Sentmalēnam.

Sentmalēns piecēlās. Visu acis pievērsās viņam.

— Es dodu jums savu vietu, monsieur, — viņš sacīja. — Es lūdzu piedot, godīgi un atklāti lūdzu piedot manu nekrietno uzvešanos. Es biju piedzēris, kā jūs aizrādījāt. Piedodiet!

Šī atzīšanās Ernotonu neapmierināja, kaut gan visi četrdesmit pieci vīri dziļā klusumā uzmanīgi tvēra katru vārdu.

Kad Sentmalēns bija beidzis, atskanēja līksmi kliedzieni, kas norādīja, ka Ernotonam jābūt apmierinātam, jo viņš bija guvis pilnīgu atmaksu.

Saprāts spieda klusēt. Bet viņš arī saprata, ka no Sentmalēna arvien jāvairās.

— Šis nelietis tomēr ir drošsirdīgs, — Ernotons sev atzinās. — Ja viņš šoreiz piekāpjas, tad arī viņš ir guvis kādu gandarījumu.

Sentmalēna glāze bija pilna. Viņš piepildīja Ernotona glāzi.

— Mieru, mieru! — kliedza no visām pusēm. — Šarmēna un Sentmalēna izlīgšanai par godu!

Šarmēns izmantoja glāžu šķindoņu un balsu kņadu, smaidīdams palocījās pret Sentmalēnu, lai nenojaustu vārdu nozīmi, un sacīja:

— Monsieur Sentmalēn, jūs jau otro reizi mani apvainojat un nedodat gandarījumu. Sargieties! Trešajā reizē es jūs nogalināšu kā suni.

— Dodu muižnieka goda vārdu, — atbildēja Sentmalēns, — ka jūsu vietā es darītu to pašu!

Un divi nāvīgākie naidnieki saskandināja glāzes kā labākie draugi.

Kamēr viesnīcā «Drošsirdīgais bruņinieks", mieru slēdzot, atskanēja dzīru troksnis, noslēpumainajā namā bija manāma neparasta rosība.

Kalpotājs staigāja no istabas istabā, savākdams sasietās lietas un kravādams tās ceļasomās.

Tad viņš pielādēja pistoli, izmēģināja, vai duncis ir viegli izvelkams no maksts, piestiprināja to pie jostas, kur pievienoja arī pistoli, atslēgu saišķi un lūgšanu grāmato melnā iesējumā.

Pēkšņi bāla un baltā plīvurā ietīstījusies sieviete kā rēgs parādījās uz sliekšņa un maigi skumjā balsī, kas atgādināja putna dziesmu bērzu birzī, sacīja:

— Remi, vai esat gatavs?

— Gatavs, un gaidu tikai jūsu somu.

— Vai jūs domājat, ka visas šis somas varēs novietot uz mūsu zirgiem?

— Domāju gan, bet, ja vajadzīgs, es savējās varu atstāt. Vai tad tur nav viss man vajadzīgais?

— Nē, Remi, nē. Es negribu, lai jums ceļā būtu neērtības. Ak, Remi, kā es steidzos redzēt savu tēvu. Mani moka slepena sajūta, un man šķiet, ka mēs neesam redzējušies veselu mūžību.

— Bet jūs taču redzējāties pirms trim mēnešiem, — Remi aizrādīja.

— Remī, vai jūs kā ārsts neteicāt, ka mans tēvs ilgi nedusmosies?

— Jā, protams, bet tās bija tikai šaubas. Reizēm Dievs večus gluži vai aizmirst.

Abi apklusa.

— Kad jūs pasūtījāt zirgus? — beidzot noslēpumainā sieviete ievaicājās.

— Divos pēc pusnakts.

— Vai pulkstenis jau nosita vienu?

— Jā, kundze.

— Vai iela ir tukša, Remī?

— Tukša.

— Nav pat nelaimīgā jaunekļa?

— Neviena. Remī nopūtās.

— Jūs tik savādi runājat, Remī.

— Tāpēc, ka arī viņš ir apņēmies…

— Ko? — viņa nodrebēja.

— Mūs vairs neredzēt, vismaz pūlēties to darīt.

— Kurp viņš devās?

— Kurp mēs visi dosimies — pie miera.

— Miers ar viņu, — noslēpumainā sieviete noteica saltā balsi, kas skanēja kā kapa zvans, — taču…

— Taču?

— Vai tad viņam šai pasaulē vairs nekas nebija darāms?

— Viņu gaidija mila, ja tā būtu veltīts.

— Vīrietim ar viņa vārdu, stāvokli un bagātību jātic nākotnei.

— Vai jūs ticat nākotnei, madame? Jūs, kurai viņu ne par vārdu, ne gadiem, ne bagātību nav ko apskaust?

Nepazīstamās acīs iemirdzējās ļauna uguns.

— Jā, Remī, — viņa atbildēja, — es ceru… Viņa apklusa.

— Vai tas nav zirga pakavu troksnis?

— Jā, liekas gan.

— Varbūt tas ir mūsu vedējs?

— Varbūt. Bet viņš ir ieradies pārāk agri.

— Apstājas pie mūsu vārtiem, Remī.

— Tiešām.

Remī steidzīgi nokāpa lejā un uz nepacietīgo klauvēšanu jautāja:

— Kas tur ir?

— Es, — atbildēja skarba balss. — Grandšamps, barona viesmīlis.

— Mans Dievs! Jūs, Grandšamp, Parīzē! Pagaidiet, es atvēršu. Runājiet klusāk!

Un viņš atvēra durvis.

— No kurienes jūs ieradāties? — Remī pusbalsī jautāja.

— No Meridoras.

— No Meridoras?

— Jā, mīļo Remī.

— Nāciet iekšā, nāciet iekšā! Mans Dievs!

— Remī, vai ir ieradies vedējs? — augšā atskanēja sievietes balss.

— Nē, kundze, tas nav viņš.

Sieviete devās lejā.

— Kas tas? — viņa iesaucās. — Grandšamps!

— Es, kundze, — vecis skumji atbildēja.

— Tu, Grandšamp! Mans Dievs! Sajūta mani nav vīlusi! Mans tēvs ir miris!

— Jā, kundze, — viesmīlis atbildēja. — Meridora ir palikusi bez saimnieka.

Viņa triecienu pārcieta bāla, bet nekustīga un cieta.

Remī piegāja pie viņas un satvēra sievietes roku.

— Kā viņš mira? — viņa jautāja. — Pastāstiet!

— Pirms astoņām dienām baronam uznāca trešā triekas lēkme. Viņš tikai varēja izdvest jūsu vārdu… Naktī viņš jau bija miris.

Diāna pamāja vecajam kalpam, tad klusi aizgāja uz savu istabu.

— Beidzot viņa ir brīva! — Remī izdvesa. — Iesim, Grandšamp, iesim.

Diānas istaba bija pirmajā stāvā, aiz kabineta, kura logi atradās ielas pusē, bet šīs istabas vienīgais mazais lodziņš atradās pret pagalmu.

Mēbeļu bija daudz, bet tās izskatījās drūmas. Ararā austās tapetes tēloja Kristus ciešanu stāstu.

Ozolkokā griezta svētbilde, līdzīgs soliņš, uz kura nomesties ceļos, grebumiem rotāta gulta un Birges tepiķi bija viss istabas greznums.

Nebija nevienas puķes, ne dārgumu, ne zeltījuma. Zeltu un sudrabu atvietoja koks un vienkārša dzelzs. Pie sienas atradās vīrieša ģīmetne, uz kuras krita gaisma no loga iepretim pagalmam.

Diāna nometās ģīmetnes priekšā ceļos. Sirdī viņai smeldza, bet acis palika sausas.

Gleznotājs bija attēlojis gadus 28 vai 30 vecu jaunekli, kas zvilnēja gultā. No viņa puskailām krūtīm sūcās asinis. Labā roka karājās ievainota, taču vēl turēja zobena rokturi. Viņa acis jau atgādināja mironi. Viņa sejai bija tā izteiksme, kāda ir āriešiem, kad tie atstāj dzīvi, lai aizietu mūžībā.