Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— Es gaidīšu kaut vai desmit gadus! — iesaucās Indriķis. — Dievs viņai neļaus nomirt skumjās vai izdarīt pašnāvību. Ja viņa nenomira, tad var dzīvot, un ja viņa dzīvo, es varu cerēt.

— Jā, viņa dzīvoja! Viņa dzīvoja ne dienu, mēnesi vai gadu. Viņa nodzīvojusi septiņus gadus. Vai jūs domājat, ka viņa bauda dzīvi? Nekad, grāf, nekad! Arī mana sirds kļuvusi vienaldzīga.

— O, šis laimīgais, apskaužamais mironis, viņas vīrs…

— Tas nebija viņas vīrs, bet mīļākais! Bet tādai sievietei dzīvē var būt tikai viens mīļākais.

— Draugs, draugs, — iesaucās jauneklis, pārsteigts par vienkāršā cilvēka gara diženumu, — palīdziet, man!

— Es? Klausieties, grāf, ja es zinātu, ka jūs varētu būt varmācīgs, es jūs nosistu ar šo roku.

Un viņš izvilka no mēteļa krokām vīrišķīgu roku, kas varēja piederēt divdesmit piecus gadus vecam jauneklim, kaut gan viņa sirmie mati un salīkušais stāvs liecināja par sešdesmitgadīgu sirmgalvi.

— Un ja es uzzinātu, — viņš turpināja, — ka mana kundze jūs mīl, arī viņa mirtu. Tagad, grāf, mēs esam izrunājušies un nepūlieties vēl ko uzzināt. Goda vārds, esmu pateicis visu, ko varēju teikt.

Indriķis satriekts piecēlās un sacīja:

— Pateicos par līdzjūtību. Tagad es esmu izšķīries.

— Tagad jūs, grāf, varat iet un atstāt mūs liktenim, kas ir drausmīgāks par jūsējo.

— Jā, es iešu, — jauneklis sacīja, — un uz mūžu!

— Saprotu: jūs gribat mirt.

— Kāpēc gan liegties? Es bez viņas nevaru dzīvot.

— Grāf, pašnāvība ir ļaunākā nāve.

— Cilvēkam manos gados, ar manu vārdu un bagātību ir visskaistākā nāve mirt par tēviju un karali…

— Ja jūs nevarat ciest, ja jums dzīvē vairs nav ko nožēlot, mirstiet, grāf. Es jau sen būtu nomiris, ja nebūtu notiesāts dzīvot.

— Ardievu, — Busāžs sniedza roku, — pateicos. Uz redzēšanos citā pasaulē!

Un pametis pie dziļi aizkustinātā kalpotāja kājām pilnu maku ar zeltu, viņš aizsteidzās.

Senžermenadeprē baznīcā pulkstenis nosita pusnakts stundu.

Trīs svilpieni bija norunātā zīme laimīgajam Ernotonam.

Piegājis pie nama, jauneklis pie durvīm sastapa Furnišāna kundzi, kas smaidīdama sagaidīja viesus.

Furnišāna kundze savās tuklajās, baltajās rokās vēl grozīja ekiju, ko tur nupat bija ielikusi cita balta, bet daudz maigāka un mazāka roka.

Viņa palūkojās uz Ernotonu un aizsprostoja durvis.

Ernotons norādīja, ka grib ieiet.

— Ko jūs vēlaties, mīļais monsieur? — viņa jautāja.

— Es gribētu zināt, vai jūs, mīļo saimniecīt, no šā tumšā loga nedzirdējāt trīs svilpienus?

— Dzirdēju.

— Lieliski! Šie trīs svilpieni aicināja mani.

— Jūs?

— Mani.

— Tā ir pavisam cita lieta. Bet jums jādod godavārds.

— Muižnieka godavārds, godātā Furnišāna kundze.

— Tad es ticu. Ienāciet, skaistais kavalier, ienāciet!

Un viņa uzveda Ernotonu viesnīcas «Drošsirdīgais bruņinieks" visslepenākajā un krāšņākajā tornītī.

Grezni izkrāsotās, mazās durvis atvērās uz priekšistabu, bet no turienes uz pašu tornīti, kas bija iekārtots ar segām un mēbelēm daudz valdzinošāk nekā to šai Parīzes nomalē varēja iedomāties.

Furnišāna kundze cieši sekoja jauneklim, iebīdīja viņu tornītī, pamirkšķināja acis un aizgāja.

Sveci labajā rokā turēdams, Ernotons apstājās un noliecās sveicie­nam.

Vienas rožainas vaska sveces apgaismotā tornīša valdzinošā krēslā viņš ieraudzīja daiļu sievietes augumu, kas varēja radīt ja ne mīlu, tad arvien ievērību un vēlēšanos.

Spilvenos zvilnēdama, zīdā un mežģīnēs satīstījusies, šī sieviete, kuras mazā kājiņa nokarājās uz dīvāna malas, sveces liesmā sadedzināja mazu alvejas zaru, brīžiem to paostīdama un piedūmodama matus un tērpa krokas.

No viņas kustībām Ernotons vēroja, ka tā jutusi viņu ienākam.

Taču viņa nepagriezās.

— Madame, — jauneklis pūlējās būt maigs un pateicīgs, — madame, jūs aicinājāt savu padevīgo kalpu, nu viņš ir šeit.

— O, tas esat jūs, monsieur Ernoton? Lūdzu, sēdieties!

— Piedodiet, madame, man vispirms jāpateicas par parādīto godu.

— Bet jūs taču nezināt, monsieur Šarmēn, kam pateicaties. Es vismaz domāju, ka jūs to nezināt.

— Madame, — jauneklis lēni tuvojās dāmai, — jūsu seja slēpta maskā, jūsu rokas slēpj cimdi, un, kad es ienācu, jūs paslēpāt arī kājiņu, tā vien man jau laupīja prātu. Es zinu, kā lai jūs pazīstu… Vajadzēs uzminēt.

— Un jūs uzminējāt?

— Jūs esat tā, pēc kuras ilgojas mana sirds, ko mana fantāzija tēlo jaunu, daiļu, dižciltīgu un bagātu, tik cēlu, ka viss man liekas sapnis, ne patiesība.

— Ko jūs runājat? — viņa iesaucās, nevērīgi novilkdama cimdu, lai parādītu savu mazo, pievilcīgo rociņu.

— Es teicu, ka jūs neredzējis, zinu, kas jūs esat, un varu pateikt, ka jūs mīlu.

— Tātad jūs jau iepriekš varējāt pateik, ka tieši mani jūs gribējāt sagaidīt?

— Ja ne prāts, tad sirds būtu to pateikusi.

— Jūs mani pazīstat?

— Jā.

— Savādi, ka jūs, tik tikko no provinces iebraucis, jau pazīstat Parīzes dāmas.

— Pagaidām es pazīstu tikai vienu.

— Mani?

— Jā.

— Kā jūs mani pazināt?

— No jūsu balss, jūsu vingruma un skaistuma.

— Varbūt no balss, ko neprotu pārmainīt. No vingruma? Es to pieņemu par komplimentu. No skaistuma? Par to vēl jāšaubas.

— Kāpēc?

— Jūs taču mani vēl neesat redzējis.

— Es jūs redzēju tanī dienā, kad jūs ievedu Parīzē, kad jūs atradāties man tik tuvu, ka jūsu krūtis skāra manu plecu, kad jūsu elpa dedzināja manu kaklu.

Ernotons gribēja satvert nepazīstamās roku, kuru viņa tūlīt paslēpa.

— Dārgais, — viņa izdvesa. — Es esmu izdarījusi briesmīgu muļķību.

— Kādu?

— Kādu! Jūs sakāt, ka mani pazīstat, un jautājat, kādu muļķību es esmu izdarījusi.

— O, jūsu priekšā es esmu pārāk niecīgs, jūsu augstība.

— Dieva dēļ, cietiet klusu, monsieur… Kas jums?

— Ko es esmu noziedzies? — izbiedētais Ernotons vaicāja.

— Jūs mani redzat maskā un…

— Un?

— Un, ja es uzlieku masku, tad gribēju palikt nepazīta, bet jūs mani saucat par augstību. Paveriet labāk logu un izkliedziēt manu vārdu visai ielai.

O, piedodiet, piedodiet! — Ernotons lūgdams nokrita ceļos. — Es ticēju, ka šīs sienas klusēs.

— Jūs esat pārāk uzticīgs.

— Madame, es esmu iemīlējies!

— Un esat pārliecināts, ka arī es jūs mīlēšu?

Apvainotais Ernotons piecēlās.

— Nē, — viņš atbildēja.

— Ko tad jūs domājat?

— Ka jums ir sakāms kaut kas svarīgs, ka jūs negribējāt mani pieņemt ne Gīzu pilī, ne Belesbates viesnīcā, bet izvēlējaties slepenu namiņu šajā nomalē.

— Ko es jums teikšu?

Viņas balsī pazibēja nemiers.

— Kā lai es zinu? Varbūt kaut ko par Majēnas hercogu?

— Tam man ir sūtņi, mīļais monsieur, kas rītvakar man pateiks daudz vairāk par jums, jo vakar jūs teicāt, ka neko vairāk nezināt.

— Varbūt, ka jūs gribējāt iztaujāt par vakarnakts notikumu?

— Kas par notikumu? Ko jūs runājat? — viņa ievaicājās, krūtīm līksmi drebot.

— Par Lotringas muižnieku sagūstīšanu.

— Lotringas muižnieki ir apcietināti?