Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Indriķis III īgni novērsās.

— Tiešām, — viņš sacīja, — Žojēzi ir stūrgalvīgāki par Valuā. Viens katru dienu staigā ar bālu seju un zilganām acīm. Man būtu lielisks galms, ja visi izskatītos līdzīgi!

— Sire, neraizējieties! — jauneklis iesaucās. '— Drīz vien mana seja būs drudžaini sārta, un visu domās, ka es esmu laimīgākais cilvēks pasaulē.

— Bet es zināšu patiesību, stūrgalvi, un skumšu.

— Vai es drīkstu iet? — Busāžs jautāja.

— Jā, mans bērns, ej un esi vīrišķīgāks.

Jauneklis noskūpstīja karaļa roku, palocījās mātei karalienei, lepni pagāja garām Epernonam un izgāja ārā.

Tiklīdz viņš bija pārkāpis slieksni, karalis uzsauca:

— Aizslēdziet durvis, Nembū!

Šveicietis pavēli izpildīja.

Tad karalis piegāja pie hercoga Epernona, uzsita tam pa plecu un

sacīja:

— Lavelet, šovakar tu izdalīsi saviem četrdesmit pieciem naudas balvu un atlaidīsi viņus papriecāties. Viņi mani izglāba.

— Izglāba! — Katrīna izbrīnā iesaucās.

— Jā, māmiņ. Pajautājiet Epernonam!

— Es pajautāšu jums pašam, tas būs prātīgāk.

— Tad klausieties! Mūsu mīļā svainiene, jūsu drauga, hercoga Gīza, māsīca… Nevairieties, nevairieties, viņš ir jūsu draugs.

Katrīna pasmaidīja.

Karalis redzēja šo smaidu, savilka lūpas un turpināja:

— Jūsu drauga Gīza māsa vakar bija sarīkojusi man slazdus.

— Slazdus?

— Jā, vakar vakarā mani tik tikko nesagūstīja.

— Kas? Hercogs Gīzs?

— Jūs neticat?

— Nē, neticu.

— Epernon, izstāsti māmiņai visu notikumu. Ja es turpināšu, viņa tikai raustīs plecus, bet es saskaitīšos. Sveika, māmiņ! Mīliet Gīzu, cik vien jums tīk. Tikai atcerieties, ka Salseds jau dabūja baudīt moku ratu!

— Protams.

— Lai arī Gīzs to neaizmirst.

Karalis paraustīja plecus un atgriezās savās istabās.

XIII

Baltā un sarkanā spalva

Pulkstenis rādīja astoto vakara stundu. Brikē vientuļais namiņš skumji slējās pret mākoņainajām debesīm.

Sis nams, sava saimnieka pamests, bija īsts kaimiņš noslēpumainajam namam, par kuru mēs jau runājām un kas pacēlās tieši iepretim.

Netālu atskanēja skaļa tērauda šķindoņa, neskaidras balsis un zviegšana, it kā alu niķi veiktu kādu darbu.

Šis troksnis saistīja kādu jaunekli violetā cepurē ar sarkanu spalvu un pelēkā mētelī. Skaistais kavalieris bridi nostāvēja klausīdamies, bet tad domīgs pievērsās Roberta Brikē mājai.

Gluži pretēju mūziku radīja trauku troksnis, pavāru un viesnīcas «Drošsirdīgais bruņinieks" saimnieka Furnišāna kliedzieni, kurš rūpējās par sagatavotajiem ēdieniem. Spiedzēja bija Furnišāna kundze, kas uzraudzīja savu istabu iekārtošanu.

Jauneklis violetajā cepurē palūkojās uz uguni, paostīja cepešu smaržu, paskatījās caur logu aizķariem un atkal pagāja nost, lai visu atkārtotu no jauna.

Bet šī šķietami bezrūpīgā pastaiga nekad nepārsniedza zināmas robežas. Tā bija ūdens tērce, kas tecēja pāri ielai no Roberta Brikē mājas uz noslēpumaino namu.

Aiz robežas stāvēja cits jauneklis melnā cepurē ar baltu spalvu un violetā mēteli. Viņš kā sargkareivis bija satvēris zobenu un ar bargu skatienu aplūkoja pirmo jaunekli.

Likās, ka jauneklis ar sarkano spalvu otru nemaz nemanīja, ko gan bija grūti iedomāties, lai gan viņu ļoti saistīja «Drošsirdīgā bruņinieka" viesnīca.

Beidzot jauneklim ar balto spalvu pacietība zuda, un viņš, lai saistītu sarkanās spalvas īpašnieku, to pagrūda.

Jauneklis pacēla galvu un sava pretinieka sejā vēroja neizsakāmu īgnumu.

Tas viņā radīja atziņu, ka viņš jaunekli kaut kā traucē. Viņā pamodās vēlēšanās uzzināt — kā.

Jauneklis uzmanīgi aplūkoja Brikē namu. Tad viņš paskatījās uz pretējo māju.

Beidzot viņš pagrieza cilvēkam ar balto spalvu muguru un pievērsās maitre Furnišāna pavarda ugunij.

Cilvēks ar balto spalvu, apmierināts par sava pretinieka atkāpšanos, sāka staigāt no vakariem uz rītiem, turpretim sarkanā spalva staigāja no rītiem uz vakariem. Vienīgi mazā tērcīte viņus norobežoja no saduršanās ar degunu pret degunu.

Baltā spalva acīm redzamā nepacietībā saskrulēja savas mazās ūsiņas.

Sarkanā spalva izlikās pārsteigta, bet pēc tam no jauna sāka skatīties uz noslēpumaino namu.

Tad staigāšana turpinājās.

Kā divi vēja dzīti mākoņi jaunekļi beidzot atkal tuvojās tērcei un šoreiz apstājās viens otram iepretim, gatavi drīzāk nomīt viens otra kājas, bet nepiekāpties.

Nepacietīgākais — baltā spalva — pārkāpa pāri tērcei un piespieda sarkano spalvu atkāpties. Tas šādu pārdrošību nebija paredzējis un tik tikko nezaudēja līdzsvaru.

— O, mīļais monsieur, vai jūs esat zaudējis prātu vai ari vēlaties mani apvainot?

— Mīļais monsieur, es gribēju jums atgādināt, ka jūs mani traucējat! Man pat likās, ka jūs to jau nojautāt.

— Nepavisam ne, mīļais monsieur, jo es parasti nekad neievēroju, to ko nevēlos ievērot.

— Bet ir tomēr tādi priekšmeti, o jūs ievērojat, ja tie pamirdz acu priekšā.

Jauneklis atmeta savu mēteli un izvilka zobenu, ko apspīdēja mēness, kas tanī brīdī parādījās starp mākoņiem.

Sarkanā spalva nepakustējās.

— Var domāt, ka jūs savu zobenu izvelkat pirmo reizi, — viņš paraustīja plecus. — Jūs tik steidzīgi gribat uzbrukt cilvēkam, kas neaizsargājas.

Sarkanā spalva mierīgi pasmaidīja, kas pretinieku vēl vairāk sakaitināja.

— Kāpēc jūs man traucējat staigāt pa šo ielu?

— Tāpēc, ka man tas nepatīk.

— Jums tas nepatīk?

— Protams.

— Jūs neviens netraucē! Vai jums karalis ir atļāvis staigāt tikai pa Brisē ielu?

— Kas jums par daļu?

— Kas man par daļu? Es esmu uzticams pavalstnieks un savus pienākumus ievēroju.

— Jūs zobojaties!

— Varbūt! Jūs draudat?

— Es jums jau teicu, ka jūs man traucējat, un, ja jūs neaiziesit labprātīgi, es lietošu varu.

— To mēs vēl redzēsim, mīļais monsieurl

— Velns lai parauj! Es jau gaidu veselu stundu!

— Monsieur, es jūs brīdinu. Ja jau jūs vēlaties, es labprāt iemīļošu zobenus, bet neaiziešu.

— Mīļais monsieur, — baltā spalva savicināja zobenu, — mani sauc grāfs Indriķis de Busāžs. Es esmu hercoga Žojēza brālis. Es jums vēlreiz jautāju: vai jūs gribat aiziet?

— Mīļais monsieur, — sarkanā spalva atbildēja, — mans vārds ir vikonts Ernotons de Šarmēns. Jūs man netraucējat un varat palikt.

Busāžs mirkli padomāja, tad ielika zobenu makstī un sacīja:

— Atvainojiet, mīlas dēļ es esmu zaudējis prātu.

— Arī es esmu iemīlējies, — atbildēja Ernotons, — bet es gan sevi neatzīstu par vājprātīgu.

Indriķis nobālēja.

— Jūs arī esat iemīlējies?

— Jā.

— Un jūs atzīstaties?

— Vai tas ir kāds noziegums?

— Un tā, ko jūs mīlat, dzīvo šajā ielā?

— Jā.

— Dieva dēļ, monsieur, sakiet, ko jūs mīlat!

— O, Busāž, jūs ļoti labi zināt, ka muižnieks nedrīkst atklāt noslēpumu, no kura tikai puse pieder viņam.

— Pareizi. Atvainojiet, monsieur Šarmēn. Bet zem saules nav nelaimīgāka par mani.

Šajos jaunekļa vārdos bija tik daudz īstu jūtu un izmisuma, ka aizkustinātais Ernotons sacīja:

— Tagad es saprotu, ka mēs esam sāncenši.

— Liekas gan.

— Hm! — Ernotons nopūtās. — Ja jau tā, tad man ir jābūt vaļsirdīgam.