Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Lielgabalnieki aizdedzināja otru lādiņu.

Kokā parādījās jauna sprauga. Bet tai pašā mirklī visās trijās spraugās parādījās arkebūzu stobri un apbēra kareivjus un virsniekus ar lodēm.

Ļaudis krita ap karali kā nopļautas vārpas.

— Sire, — Čiko aizmirsies aicināja, — sire, Dieva dēļ, atstājiet šo elli.

Mornē klusēja. Viņš lepojās ar savu drošsirdīgo skolnieku, kas centās

viņu pat pārspēt.

Pēkšņi Indriķis juta, ka viņa pieri pārklāj salti sviedri un acis sāk aizmigloties.

— Nolādētais raksturs! — viņš iesaucās. — Bet tu jau nu neuzvarēsi!

Viņš nolēca no zirga un uzkliedza:

— Cirvi, cirvi!

Un ar spēcīgu roku viņš sāka cirst musketu stobrus, ozolkoka nocietinājuma paliekas un vara savienojumus.

Beidzot nogāzās viens baļķis, tad puse vārtu, tad daļa sienas, un iebrukumā traucās simtiem karavīru kliegdami:

— Navarra, Navarra! Kaora ir mūsu! Lai dzīvo Navarra!

Čiko uzmanīja karali. Viņš bija ar to zem vārtu spraišļa, kur Indriķis bija ieskrējis kā viens no pirmajiem. Bet pēc katra šāviņa viņš redzēja, ka Navarrus karalis satrūkstas.

— Deviņas raganas! — Indriķis pārskaities kliedza. — Vai tu vēl esi redzējis līdzīgu gļēvuli, Čiko?

— Nē, sire, — Čiko atbildēja, — es vēl nekad neesmu redzējis tādu gļēvuli kā jūs! Tas ir drausmīgi!

Tanī brīdī Vensena kareivji mēģināja aizdzīt Indriķi un viņa priekšpulkus no vārtiem un apkārtnes namiem.

Indriķis tos sagaidīja ar zobenu rokā.

Bet ielenkto bija daudz, un tiem izdevās Indriķa karaspēku aizdzīt pāri grāvim.

— Deviņas raganas! — karalis kliedza. — Mans karogs atkāpjas! Tad es pats to nesīšu!

Un viņš izrāva karogu no karognesēja rokām, pacēla gaisā un pirmais iejāja pilsētā, gandrīz vai sapīdamies karoga platajās krokās.

— Bīsties, drebi nu, gļēvuli! — viņš sauca.

Lodes šķindēja pret viņa bruņām un plosīja karogu.

Tirēns, Mornē un simti citu ielauzās pilsētā un traucās pakaļ karalim.

Lielgabali apklusa. Tagad vajadzēja cīnīties vīram pret vīru.

Ieroču šķindoņu, musketu šāvienus un dzelzs žvadzoņu nomāca Vezēna balss.

— Rociet grāvjus! Aizsprostojiet ielas! Šaujiet no namiem! — viņš kliedza.

— O, ielenkums ir beidzies, nabaga Vezēn, — noteica Tirēns, kas varēja saklausīt komandanta pavēles.

Un viņš izšāva no pistoles un ievainoja Vezēnu rokā.

— Tu maldies, Tirēn, — atbildēja Vezēns. — Kaora var izturēt vēl divdesmit tādus aplenkumus. Un ja jūs vienu esat īstenojuši, tad vēl tomēr paliek deviņpadsmit.

Vezēns aizstāvējās piecas dienas un naktis, atkāpdamies soli pa solim, atstādams ielu pēc ielas.

Par laimi Navarras Indriķa austošajai slavai, Vezēns pārāk uzticējās cietoksnim un Kaoras karaspēkam un neziņoja maršalam Bīronam.

Šīs piecas dienas Indriķis komandēja kā vienkāršs virsnieks un cīnījās kā īsts kareivis. Šīs piecas naktis viņš atpūtās uz akmeņiem un pamodās ar cirvi rokā.

Katru dienu ieņēma ielas, laukumus vai šķērsielas. Katru nakti ielenktie mēģināja atgūt dienā zaudēto.

Beidzot ceturtās dienas nakti šķita, ka nogurušais pretinieks ļaus hugenotu karaspēkam atpūsties.

Bet tagad uzbruka Indriķis, ieņēma kādu nocietinātu vietu, un zaudēja septiņus simtus vīru.

Gandrīz vai visi labākie virsnieki bija ievainoti.

Tirēnu plecā bija ievainojusi arkebuzas lode, Mornē galvu bija ķēris akmens, un viņš tik tikko bija paglābies no nāves.

Vienīgi karalis bija neskarts. Bailes tagad aizstāja pārgalvīga pārdrošība.

Vēl vajadzēja ieņemt tikai komandanta māju. Indriķis devās turp. Viņu pavadīja drūmais Čiko, kas šajās piecās dienās bija redzējis jaunā valdnieka nama rēgu, kurš vēstīja par Valuā bojāeju.

— Par ko tu domā,,Čiko? — jautāja karalis, pacēlis sejas aizsargu un it kā sūtņa dvēselē ieskatīdamies.

— Sire, — Čiko skumji nomurmināja, — es domāju, ka jūs esat īsts karalis.

— Bet es, sire, teikšu, — iesaucās Mornē, — ka jūs esat bezprātis. Jūs bez cimdiem un atsegtu seju stāvai tieši ložu lietū! Palūkojiet, vēl viena lode!

Šajā mirkli tiešām kāda lode norāva Indriķa cepurei vienu spalvu.

Karali ielenca desmit Vensēna personīgās sardzes kareivji. Viņiem nebija izejas, un tie šāva tieši virsū un ne vienu nesaudzēja.

Karaļa zirgu nogalināja. Mornē zirgam ievainoja kāju.

Karalis nokrita, un pret viņa krūtīm pavērsās desmit zobenu.

Vienīgi Čiko bija palicis neievainots.

Viņš nolēca zemē, traucās uz priekšu un tik veicīgi sāka vicināt savu zobenu, ka tuvākos uzbrucējus piespieda atkāpties.

Tad viņš piecēla zirga sedlojumā iestrēgušo Indriķi, nodeva viņam savu zirgu un teica:

— Sire, esiet liecinieks Francijas karalim, ja es arī izņēmu pret viņu zobenu, tad tomēr ar to nevienam nepieskāros.

Indriķis ar asarām acīs apskāva Čiko.

— Deviņas raganas! — viņš sauca. — Tu-būsi mans, Čiko! Tu dzīvosi, tu mirsi ar mani, mans bērns!

— Sire, es kalpoju tikai savam karalim, — atbildēja Čiko. — Laime viņu atstāj, bet es palikšu viņam uzticīgs arī nelaimē. Ļaujiet man viņam kalpot, neatņemiet viņam pēdējo draugu!

— Čiko, es tev paklausu! Tu man esi dārgs, un pie Francijas Indriķa tavs draugs būs Navarras Indriķis.

— Pateicos, sire, — Čiko vienkārši atbildēja un godbijīgi noskūpstīja karaļa roku.

— Tagad tu redzi, ka Kaora ir mūsu, — karalis sacīja. — Monsieur Vezēns mūs piespieda nogalināt visus viņa kareivjus. Bet es drīzāk likšu iet bojā visiem manējiem un arī pats- miršu, nekā atkāpšos.

Šie draudi nebija vajadzīgi. Tirēna vadībā karaspēks Vezēnu sagūstīja.

Pilsēta padevās.

Indriķis satvēra Čiko aiz rokas un ieveda viņu kādā sašautā namā, kur sūtnim pasniedza vēstuli Francijas karalim.

Vēstuli sliktā latīņu valodā, karaļa diktētu, bija rakstījis Mornē, un tā beidzās ar šādiem vārdiem:

„Tavs aizrādījums man noderēja. Es savējos pazīstu, pazīsti tu savus piekritējus. Čiko pastāstīs pārējo".

— Tagad, mīļais draugs, — Indriķis turpināja, — apskaujiet mani, bet sargieties notraipīties, jo es esmu notašķījies ar asinīm kā gaļas tirgotājs. Es jums kaut ko piedāvātu, bet pēc jūsu acīm jau redzu, ka jūs to nepieņemsit. Ņemiet manu gredzenu: es jums dāvinu to un vairāk neaizturu. Steidzieties uz Franciju! Ar savu piedzīvojumu stāstu jūs gūsit teicamas sekmes.

Čiko paņēma gredzenu un devās projām. Viņam vajadzēja trīs dienas, lai pārliecinātos, ka nav sapņojis un nepamodīsies dārzā pie sava nama Parīzē, kur monsieur Žojēzs bija skandinājis mīlas serenādi.

Vensēnā tik drosmīgi izvairījies no briesmām, karalis atgriezās Luvrā domīgs un norūpējies, nodevās lūgšanām un aizmirsa pateikties virsniekiem un padevīgajiem sargiem, kas viņu bija glābuši no bīstamās situācijas.

Viņš ātri noģērbās un apgūlās, it kā steigdamies nomierināties, lai gūtu spēkus nākamai dienai.

Epernons, kas palika karaļa guļamistabā ilgāk par citiem, cerēdams iegūt valdnieka pateicību, atstāja to visai saīdzis.

Luanjaks, kas stāvēja aiz durvīm un gaidīja Epernona pavēles, tās nesaņēmis, griezās pret četrdesmit pieciem un skarbi sacīja:

— Jūs vairs karalim neesat vajadzīgi, kungi. Ejiet gulēt!

Pulksten divos no rītā visa Luvra gulēja dziļā miegā.